Baltie kraukļi bija saplivinājuši robainos spārnus un aiz šausmām spalgi klieguši. Ta bija krītošā zvaigzne, un tā tuvojās tieši viņu akmeņainajai mājvietai.
Zemāk, zemāk, zemāk un… BLĪKŠ! Priekšmets bija piezemējies ar dubļainu šļakstu blakus augstākajai akmeņu grēdai. Un tur tas bija palicis. Žilbinošs, tomēr nekustīgs.
Ziņkārīgi lēkdami tam tuvāk, baltie kraukļi bija izveidojuši apli ap spīdošo priekšmetu. Vai tas bija bīstams?
Vai tas bija ēdams? Tie bija skaļi klieguši, plivinājuši spārnus un satraukti to knābājuši, iekams Kraans ar dusmīgu ķērcienu tos bija apturējis.
- Krāāāā!
Visas neparastās ielaušanās Akmeņu dārzos bez kavēšanās bija jādara zināmas Tumsas profesoram. Un Kraanam kā balto kraukļu bara vadonim bija pienākums to izdarīt.
- Krāāāāā! tas bija ieķērcies vēlreiz, lidodams projām.
Baltajiem kraukļiem nācās sargāt spīdošo priekšmetu, līdz tas atgriezīsies.
- Ātrāk, tu stulbeni! Tumsas profesors kliedza. Kas par sodību! Tu droši vien esi pats lēnākais ratiņu stūmējs visā Lejaspilsētā! Viņš paliecās atpakaļ un ar savu koka zizli uzsita vilcējtrollim pa plecu. Ātrāk! viņš auroja. Ātrāk!
Bet vilcējtrollis nevis paātrināja gaitu, bet apstājās pavisam un nolaida koka balstus uz zemes. Profesors atgāzās atpakaļ, atslējās pret sānu šķērskoku un nikni vērsās pie vilcējtroļļa.
- Ko tas nozīmē?! viņš auroja.
- Tik tālu es eju, skanēja atbilde.
Profesors paskatījās apkārt un pārsteigts redzēja, ka viņi atrodas pie Akmeņu dārzu malas. Un ne priekšlaicīgi, viņš norūca. Bet man ar tevi darīšanas vēl nav galā. Man vajag, lai tu mani ievestu pašos dārzos.
Vilcējtrollis papurināja galvu.
- Vai tu dzirdēji mani? profesors noprasīja.
Šļūkādams kājas pa zemi, vilcējtrollis novērsās. Es tālāk neiešu ne soli, viņš stingri teica. Es jau esmu atvedis jūs tālāk, nekā man patīk nākt. Viņš nodrebinājās. Nevaru ciest šo vietu. Ta man uzdzen drebuļus, tik tiešām.
- Skaidrs, profesors strupi teica. Viņš izkāpa no ratiņiem un izlīdzināja savu mantiju. Tu gaidīsi mani šeit! — viņš pavēlēja.
-Jā, bet… vilcējtrollis činkstēja.
- Jo sliktāk tev pašam, ja negaidīsi, profesors viņu brīdināja. Ja tu nebūsi te, kad atgriezīšos, es parūpēšos, lai tu vairs nestumtu nevienus ratiņus, kamēr vien būsi dzīvs.
Vilcējtrollis bažīgi atskatījās pār plecu. Labi, viņš beidzot sacīja. Bet… mēģiniet nebūt prom pārāk ilgi.
Profesors pārlaida acis pār drūmo, akmeņaino ainavu un, jaušot ļaunu, nodrebinājās. Tici man, viņš nomurmināja, es būšu atpakaļ, cik ātri vien iespējams.
Aptinis tērpu cieši ap sevi un uzlicis kapuci, profesors devās ceļā. Kājas ķērās un pinās; koka zizlis klaudzēja blakus. Viņš jutās noguris un aizvien vairāk neomulīgi. Akmeņu dārzi, kas stenēja un čīkstēja visapkārt, pēkšņi šķita mulsinoši milzīgi un izredzes atrast nokritušo zvaigzni nožēlojami mazas.
Kur lai viņš mēģina vispirms? Ko īsti viņam vajadzētu meklēt?
Skatīdamies apkārt, kamēr mēness kļuva te spožāks, te blāvāks, mākoņiem slīdot tam garām, profesors uz mirkli pamanīja spārnu plivināšanu tālu priekšā. Sirds viņam pārmeta kūleni. Mežonīgie putni, kas mitinājās Akmeņu dārzos, bija gan neparedzami, gan bīstami, un, dzirdot, kā viņu skarbā ķērkšana pildīja gaisu, viņš jau gribēja doties pretējā virzienā, bet tad viņam prātā ienāca šausmīga doma.
- Ta kā tieši Kraans paziņoja man par krītošo zvaigzni, viņš teica pats sev, tad ir liela iespēja, ka tie lidinās ap nokritušo zvaigzni. Ak vai, viņš nopūtās. Esi tagad drosmīgs. Neizrādi bailes, vai arī tie uzreiz metīsies tev virsū.
Kad mēness norietēja aiz apvāršņa, temperatūra krasi pazeminājās. Migla, kas cēlās no zemes, virpuļoja ap profesora šļūcošajām kājām un klaudzošo zizli.
- Debesis, sargājiet mani, viņš nomurmināja trīcošā balsī, balto kraukļu spalgajai kliegšanai pieņemoties skaļumā.
Vadīdamies vienīgi pēc nemitīgā skarbā trokšņa, ko sacēla putni, viņš klupdams gāja pa nelīdzeno zemi, miglas dēļ būdams pa pusei akls.
Pēkšņi no miglainajām ēnām viņam priekšā pavīdēja augsta akmeņu grēda. Viņš apstājās. Pusducis lielo, balto kraukļu bija uzmetušies uz augšējā bluķa, ķildodamies par vietu. Citi tvērās pie malām. Ducis citu visi masīvi eksemplāri -, spārnus izpletuši, lēkšoja uz zemes dīvainā bezsvara dejā. Tie kaut ko apsargāja, tik daudz bija skaidrs:
Profesors spēra soli tuvāk. Sirds viņam dauzījās ne vien aiz bailēm, bet arī aiz satraukuma. Lai kam baltie kraukļi pulcējās apkārt, tas vēl aizvien spīdēja. Viņš spēra vēl vienu soli. Un vēl vienu…
- Krāāāāā! baltie kraukli nikni ķērca, kad vinu
uzmanību piesaistīja traucētājs.
Tie, no grēdas, savicināja spārnus un, spalgi kliegdami, pacēlās gaisā. Tie, kas bija uz zemes, lēca uz priekšu un uzbruka viņam ar pavērtiem knābjiem un mežonīgiem nagiem. Tie bija dusmīgi un izsalkuši.
- V… vai jūs mani nepazīstat? profesors iekliedzās. Viņš turēja priekšā augstā posteņa smago zelta zīmogu, kas ķēdē karājās viņam kaklā. Tas esmu es, Visaugstākais Akadēms, kas rūpējas, lai jūs tiktu pabaroti, kas…
Viņš apklusa. Putni viņa vārdiem nepievērsa nekādu uzmanību. Tie tagad atradās viņam visapkārt mežonīgi plandošā aplī, sākot pārbaudīt viņa spēkus. Noturēt tos pa gabalu bija bezcerīgs uzdevums. Pat tikmēr, kamēr profesors ar savu smago koka zizli gaiņāja projām tos, kas atradās viņam priekšā, pārējie nikni kampa viņu no mugurpuses.
- Kraan! viņš ieaurojās. Skaidrs, ka vecais draugs neļautu viņam nodarīt ko ļaunu. KRAAN!
Virs galvas atskanēja spārnu vēzieni, un lielākais un no visiem spēcīgākais baltais krauklis pa spirāli nolaidās no debesīm. Ta nagi zalgoja. Ta knābis spīdēja. Tas bija Kraans. Atstreipuļojis atpakaļ, profesors redzēja, kā tas nosēdās uz muguras vienam no uzbrucējiem un iegrūda knābi tam kaklā. Skaļš kliedziens atbalsojās pa Akmeņu dārziem. Pa baltajām spalvām notecēja asinis.
- KRAĀAA! Kraans draudīgi ieķērcās.
Pārējie baltie kraukļi atkāpās.
- Te bīstami, Kraans noķērca, pagriezdamies, lai nikni ieknābtu putnam, kas bija uzdrošinājies pienākt par tuvu.
- Krītošā zvaigzne… profesors stomījās.
- Krītošā zvaigzne, Kraans piesmacis apstiprināja, pagriezās un rādīja ceļu cauri saīgušo balto kraukļu baram. Profesors viņam sekoja, vēl joprojām satraukts. Ja kolonija apvienotos, kopā tie varētu pārspēt savu vadoni vienā mirklī.
Tuvojoties mirdzošajam priekšmetam, profesors vērās lejup cauri biezajai miglai. Viņš drebēja, tik tikko uzdrīkstēdamies noticēt tam, ko redzēja. Droši vien tā bija viņa iztēle. Vai gaismas un ēnu rotaļa. Viņa pirksti apstiprināja, ko acis jau bija pateikušas. Ta nebija nokritusi zvaigzne. Nekāda uguns lode. Nekāds mirdzošs akmens.
Tas bija debesu pirāta ķermenis, kas gulēja viņa priekšā ar novērstu seju un spīdēja no galvas līdz kājām kā liesmojoša lāpa.
- Es zināju, es nebiju iedomājies, ka redzu debesu kuģi, viņš nomurmināja. Tas droši vien ir eksplodējis. Un krītošās zvaigznes, ko es redzēju, tās astoņas gaismas lodes… Viņš atskatījās uz spīdošo debesu pirātu. Vai tie varētu būt apkalpes locekļi?