Balto kraukļu ķērkšana kļuva skaļāka nekā jebkad agrāk. Tagad profesors saprata, kāpēc tie bija sargājuši savu atradumu ar tādu nenovīdību un kāpēc viņa ierašanās bija sacēlusi tādu niknumu. Viņiem debesu pirāts, kas bija iekritis viņu vidū, bija maltīte par brīvu maltīte par brīvu, ko Kraans un šis mantijā tērptais uzmācīgais tips neļāva tiem izbaudīt.
Viņš paliecās uz priekšu un satvēra debesu pirātu aiz pleca. To darot, pirksti skāra kaut ko tik asu kā adatas. Viņš atliecās un papētīja ciešāk.
- Aunradža āda, viņš domīgi novilka. Viņš ievēroja debesu pirāta ķermeņa uzbūvi, viņa jaunību un biezos, savēlušos matus. Šoreiz, satverot tā plecu, profesors to darīja uzmanīgāk. Viņš apvēla to apkārt un ieskatījās tam sejā.
- Tu! viņš noelsās. Ķermenis pulsēja, izstarodams spīdošu mirdzumu. Ak, Zarēn, kas ar tevi ir noticis? Ko tu esi izdarījis?
Viņiem visapkārt baltie kraukļi spalgi kliedza un klaigāja, drosmīgākie no tiem palēca uz priekšu, lai ieknābtu Zarēnam kājās ar saviem nežēlīgajiem knābjiem.
- Zarēn! profesors izmisīgi sauca. Bezbailīgais, jaunais debesu pirātu kapteinis vēl bija dzīvs, bet strauji zaudēja spēkus. Zarēn, mosties. Es tevi aizvedīšu atpakaļ uz Sanktafraksu. Zarēn! Tu negribi manī klausīties. Ak nē! "Es esmu debesu pirātu kapteinis," tu man teici. "Kā mans tēvs un kā viņa tēvs pirms viņa," tu teici. "Tas ir asinīs." Un paskat, pie kā tas tevi ir novedis! Ja vien tavs tēvs Kvintinijs Verdžinikss tagad varētu tevi redzēt…
Atskanot tēva vārdam, Zarēns sakustējās. Profesors pasmaidīja. Baltie kraukļi, aiz niknuma ķērkdami, palēca atpakaļ.
Zarēna plakstiņi nodrebēja. Profesors satraukts vēroja šo kustību.
- Vai varbūt man vajadzētu saukt viņu otrajā vārdā. Visvairāk bijātā un cienītā debesu pirātu kapteiņa vārdā, kāds jebkad kuģojis debesīs. Mākoņu Vilks…
Zarēna acis atsprāga vaļā. Tēvs, viņš teica.
- Nē, Zarēn, profesors maigi iebilda, tēvs ne. Tas esmu es, Tumsas profesors.
Bet acīs nebija ne miņas no pazīšanas, tās skatījās apkārt uz labu laimi, neko neredzot. Zarēns arī vairāk neteica ne vārda. Sliktu jauzdams, profesors nodrebēja. Neņemot vērā dīvaino mirdzumu, ko izstaroja jaunā debesu pirāta ķermenis, tas šķita neskarts, tomēr viņa prāts skaidri bija cietis.
Kraukļi atkal pievirzījās tuvāk. Kraans knāba ziņkārīgākajiem putniem un vērsās pie profesora. Ej, tas teica. Paņem krītošo zvaigzni, tūlīt!
No uzstājības tā skarbajā balsī profesors zināja, ka Kraans daudz ilgāk vairs nevarēs noturēt pārējos baltos kraukļus pa gabalu. Cieši mēģinādams neievērot apjukušo mulsumu ieplestajās acīs, profesors pabalstīja Zarēnu zem padusēm un piecēla viņu kājās.
- Tagad ej, viņš nomurmināja. Aiziet! Tu to vari.
Austrumos iegaismojās debesis, kad profesors klibodams gāja atpakaļ cauri Akmeņu dārziem, vienu roku aplicis Zarēnam ap pleciem un otrā turot savu zizli.
- Ta ir braši, Zarēn, viņš iedrošinot sacīja. Tikai vēl mazliet tālāk.
PIEKTĀ NODALA kapuckvaps
- Krītoša zvaigzne! Jaunākā apakškalpotāja vientuļā figūra, jauneklis ar izspūrušiem matiem, ģērbies nepiemērotās drēbēs, vērās naktī. Cik neparasti, viņš nomurmināja.
Vētra bija pārgājusi, un akadēmiķi pameta savas daudzās slēptuves.
- Kas mums te ir? jauneklim aiz muguras atskanēja vīpsnājoša balss. Apvienības biedra sīkulis dēls. Kāpēc tu neesi bibliotēkā, degunu iegrūdis rullī, Kapuckvap?
Balss piederēja garam māceklim, kas bija ģērbies ar kažokādu apšūtā tērpā, kādu valkāja visi no Mākoņu koledžas. Daži citi stāvēja aiz viņa, slaucīdami putekļus no drēbēm un smīkņādami.
- Es domāju… jauneklis nomurmināja. Es domāju, ka es kaut ko redzēju, Voks.
- Atstāj debesu vērošanu tiem no mums, kas ir kvalificēti to darīt, Vokss dzēlīgi teica. Vai tev nav nevienas atejas, kas jāizsmeļ?
- Es… es tikai gāju, Kapuckvaps sacīja, steigšus paceldams ruļļu saini. Viņš steidzās tālāk pa šķembu piebirušo celiņu.
- Lejaspilsētas paklīdenis! viņu panāca Voksa balss.
Tikko piecpadsmit gadus vecs, Kapuckvaps izskatījās par mazu savam vecumam. Viņš piederēja pie zemākajiem Sanktafraksas sociālajā hierarhijā ateju izsmelšana bija tikai viens no viņa uzdevumiem. Viņš bija pa rokai ikvienam, kam bija kāds kalpa darbs darāms: pildīt izsūtāmā zēna pienākumus pie dažādiem apakšprofesoriem, miglas sijātājiem un vējskārējiem, palīdzēt uzturēt lidojošās pilsētas nevainojamo un mirdzošo ārējo izskatu.
Tomēr Kapuckvaps sapņoja par ko labāku. Kad vien varēja, viņš meklēja patvērumu Sanktafraksas Lielajā bibliotēkā, kas tagad skumji bija pamesta novārtā, un iedziļinājās neskaitāmajos noputējušajos vecajos mizu ruļļos, kas tur tika glabāti.
Bibliotēka nebija moderna. Tai nepiemita ne Mākoņu koledžas vai Vēja akadēmijas valdzinājums, ne Gaismas un tumsas skolas vara un ietekme, bet tad arī Kapuckvaps nebija moderns. Viņa tēvs, drukns, valdonīgs, terorizējošs Apvienības vīrs, vārdā Ulbuss Pentefraksiss, bija ar naudu iedabūjis viņu Sanktafraksā.
"Tu nekad neiekļūsi Apvienībās, tu bailīgais, mazais mizas tārps," viņš bija teicis. "Varbūt tie uzpūtīgie laika
vērotāji tur augšā no tevis var kaut ko iztaisīt. Manos spēkos tas, protams, nav!"
Un tā viņš bija nodrošinājis apakškalpotāja vietu savam dēlam. Vispirms Kapuckvaps bija ārkārtīgi priecājies. Drīz vien viņam nācās atklāt, ka lidojošā pilsēta varēja būt tikpat skarba dzīvesvieta kā Lejaspilsētas ielas. Jo, lai gan Apvienības biedri nenoliedzami bija bagāti, Sanktafraksas akadēmiķi viņus vispārēji nicināja, un tie kalpotāji un mācekļi, kas ieeju lidojošajā pilsētā ieguva ar savu naudu, tika nicināti vēl jo vairāk.
Steigdamies pa majestātiskās lidojošās pilsētas pamestajām avēnijām, Kapuckvaps apstājās, lai uztvertu katru greznuma detaļu, kas viņu apņēma: lieliskos torņus ar to minaretiem, kupoliem un smailēm, kas sārti mirdzēja lecošās saules gaismā, grezni rotātos akmens pīlārus, statujas un strūklakas, plašās kāpnes un izliektās ejas. Viņš zināja, ka nekad to nespēs uzņemt kā pašu par sevi saprotamu. Tas viss bija tik elegants. Tik bagātīgs. Tik dižens.
Kapuckvaps nopūtās. Skatīšanās augšup uz to visu lika viņam justies pat vēl mazākam nekā parasti. Viņš atminējās Voksa izteikto dzēlīgo piezīmi. "Lejaspilsētas paklīdenis!"
Vai viņš jebkad tiks pieņemts šajā lieliskajā pilsētā, viņš lauzīja galvu, vai arī viņš nekad nebūs nekas cits kā bailīgs, mazs mizas tārps?
Viens bija skaidrs. Viņš nekādā ziņā nevarēja atgriezties Lejaspilsētā. Tas troksnis, netīrība, sitieni un spērieni no tēva puses un vilšanās izteiksme mātes acīs, pirms viņa nomira. Dzīve Lejaspilsētā zēnu bija gandrīz vai pilnībā samalusi. Nē, lai nāk kas nākdams, Sanktafraksa tagad bija viņa mājas. Tēvs maksāja krietnu naudu Mākoņu koledžai, lai viņu tur paturētu. Un
viņš, Kapuckvaps, izpelnīsies to augstprātīgo profesoru cieņu!
- Esi drosmīgs, viņš nočukstēja pie sevis. Esi pašapzinīgs.
Viņš pagriezās ap Ledus un sniega institūta stūri, kad izdzirdēja balsi no pacēlāja stacijas sev priekšā.
- Līdz nāvei sadragāts ar priekšmetiem, kas krita no debesīm.