Kapuckvaps satrūkās, tad atkāpās ēnās. Drukns nokgoblins uz izvirzītās platformas sarunājās ar groza vilcēju puisi.
- Kas vēl būs? jautāja nokgoblina sarunu biedrs.
- Es zinu, nokgoblins apgalvoja. Es ierados te augšā no Lejaspilsētas pirms minūtes. Esmu laimīgs, ka izglābies, palicis dzīvs, vari man ticēt. Es biju Asinsozola krodziņā, kad Māte Zirgastra vecā putnu sieva, kam pieder šī iestāde, ar troksni iebrāzās iekšā, stāstīdama, ka kādu debesu kuģi ķēris vētras pilnīgs niknums. Sadragāts druskās, tas ar nāvējošu palieku gabaliem nobira pār visu Lejaspilsētu. Acīmredzot lielais stūres atsvars iedragāja Apvienības Palātas griestus un saspieda trīs ievērojamus Apvienības vīrus.
- Nevar būt! iesaucās viņa sarunu biedrs, kam acis bija platas asinskāras intereses dēļ.
- Pie manas mātes dzīvības, nokgoblins apliecināja. Viņš uz pirkstiem citu pēc cita uzskaitīja upurus. Vispirms Apvienības Galva, viņš teica. Simons vai Simeons kaut kāds tur. Tad kā viņu sauc Rokdaris no Tauvu pinēju Apvienības. Un tad… Viņš domīgi sarauca pieri. Ak jā. Kapteinis vienam no tiem Apvienības patruļu kuģiem. Pentefraksiss. Ulbuss Pentefraksiss.
Kapuckvaps jutās tā, it kā viņu pašu ar pilnu svaru būtu trāpījis stūres atsvars. Viņa tēvs miris! Viņš nekādi nevarēja sērot par tik netīkama tēva zaudējumu, tomēr, apjaušot šīs ziņas šausmīgās sekas, viņš sāka elpot īsām, satrauktām elsām.
Kad kāds no Apvienības biedriem nomira, visu paņēma Apvienība. Pat šobrīd viņa tēva kādreizējie kolēģi kā izbadējušies baltie kraukļi, iespējams, vāca no ģimenes savrupmājas visu, kam vien tika klāt. Un kas lai viņus apturētu? Protams, ne jau viņa nīkulīgais vienīgais dēls Sanktafraksā.
- Sanktafraksa! Kapuckvaps novaidējās, ar rokām saķēris galvu. Kas maksās par viņu nodevas? Mākoņu koledža izmetīs viņu atpakaļ Lejaspilsētas ielās, tiklīdz izsīks nauda. Viņš bija pagalam, pazudināts, derīgs vienīgi izbarošanai kraukļiem.
Ceļš atpakaļ no Akmeņu dārziem bija prasījis ilgāku laiku, nekā vajadzētu, un saule bija uzlēkusi, ilgi pirms vilcējtrollis beidzot tika atpakaļ Lejaspilsētā. Vispirms, lai gan kauli nebija lauzti, piedzīvotais vētrā bija padarījis Zarēnu vārgu un lēnu. Viņam bija nācies vairākas reizes apstāties, lai atpūstos, kamēr profesors vadīja viņu uz ratiņu pusi. Un, kad viņi bija pie tiem nonākuši, vilcējtrollis bija uzstājis, ka jāpārskata viņu vienošanās, jo tagad no Akmeņu dārziem atgriezās divas personas, nevis viena, kuru viņš bija atvedis šurp.
- Sver vairāk, jāmaksā vairāk! vilcējtrollis bija uzstājis un atteicās kustēties, līdz profesors piekāpās.
Tad, kad viņi beidzot bija vienojušies par summu un devās ceļā, drīz bija skaidrs, ka vilcējtrollis bija uzņēmies vairāk, nekā spēja. Līdzenumā viņš bija elsis un pūtis, virzīdamies uz priekšu gliemeža gaitā, bet, kāpjot augšup pa nogāzēm, bija tik briesmīgi sēcis, ka profesors reizēm bija šaubījies, vai viņi vispār nonāks līdz galam.
Savukārt Zarēns nebija uztvēris neko no tā, kas notika. Neskaitot to vienu vārdu, viņš vispār nebija runājis. Nejūtīgs un pasīvs viņš bija ļāvis profesoram iekraut sevi ratiņos. Un spīdošais mirdzums, kas iesākumā bija piesaistījis Zarēnam profesora uzmanību, brauciena laikā bija izzudis.
- Drīz būsim atpakaļ, Tumsas profesors drošināja.
Zarēns neizrādīja, ka būtu dzirdējis.
- Vai atceries, kā mēs pirmoreiz satikāmies? profesors jautāja, mēģinādams iekustināt Zarēna atmiņu. Kad tu atnāci uz manu veco kabinetu vecā Lietusgaršotāju torņa pašā augšā… Viņš iesmējās. Pie Debesīm, Zarēn, viņš piebilda. Tu palīdzēji Sanktafraksai toreiz, kad bija nepieciešams. Tagad Sanktafraksa palīdzēs tev. Es zvēru, ka tā būs.
Viņš cieši vērās Zarēna nemierīgajā sejā un nodrebēja bezpalīdzīgā līdzjūtībā.
- Ak, Zarēn, viņš turpināja. Kas, Debesu vārdā, lika tev riskēt, nepiesietam dodoties atklātās debesīs? Vai tu neaptvēri, kādas briesmas tev varētu draudēt? Viņš satvēra zēnu aiz pleciem. Kas tur laukā notika?
Bet Zarēns neatbildēja. Jaunā debesu pirātu kapteiņa galvā skaidri valdīja juceklis. Ja viņš drīzumā nesaņemtu ārsta palīdzību, pastāvēja drošas briesmas, ka viņš pilnībā varētu zaudēt prātu. Profesors paskatījās apkārt un bija iepriecināts, redzot, ka viņi jau tuvojas Lejaspilsētas nomalei. Piecas minūtes vēlāk vilcējtrollis nolaida zemē ratiņu balstus.
- Te nu mēs esam, viņš nosēcās un noliecās uz priekšu, tverdams gaisu.
Izkāpis no ratiņiem, profesors paskatījās augšup uz lidojošo pilsētu, kas atradās virs viņiem. Viens no
iekarinātajiem groziem bija tieši virs viņa galvas. Viņš pacēla rokas un salika plaukstas pie mutes. Vai tur augšā kāds ir? viņš izkliedza.
Vēl aizvien stāvēdams nemierīgajās ēnās, Kapuckvaps smagu sirdi skatījās uz plato, bruģēto avēniju; acis viņam kļuva mitras. Viņa skatiens šaudījās no vienas lieliskas celtnes pie citas, no kurām katra bija projektēta tā, lai būtu piemērota tai skolai vai koledžai, kas tajā atradās.
Un es neko no tā vairs neredzēšu, Kapuckvaps nomurmināja ar asarām acīs. Drīz es būšu ubags Lejaspilsētas ielās.
Tieši tobrīd bija manāma rosība platformas galā. Tumsas profesors izkāpa no groza, kas bija piestājis pie pacēlāja stacijas. Viņam kāds bija līdzi kāds bass, kaulains, mati tam bija savēlušies, drēbes skrandainas. Kapuckvaps uz mirkli aizmirsa savas nepatikšanas. Kas tas tāds bija? Viņš gribēja zināt. Un vai kopā ar viņu nebija Tumsas profesors?
Kad nokgoblins atkal nolaida lejā savu grozu un pazuda skatam, atstādams profesoru un svešinieku vienus pašus, Kapuckvaps iznāca no ēnām.
- Hei, tu tur, puisi!
- Vai es, kungs? Kapuckvaps stomījās, nomezdams savu ruļļu saini.
Tumsas profesors nopētīja viņu no galvas līdz kājām. -Jā, tu, viņš apstiprināja. Palīdzi man aizdabūt Zar… ē, manu draugu līdz Gaismas un tumsas skolai un, ē…
- Protams, kungs. Tūlīt, kungs, Kapuckvaps atsaucās, uzceldams jaunekli sev uz muguras.
- Es pieņemu, ka tu proti turēt mēli aiz zobiem, profesors teica, iedams pa priekšu. Es negribu, ka manu draugu traucētu daudzi tenkotāji akadēmiķi.
- J… jā, Kapuckvaps klusi piekrita.
Profesors uzmanīgi paskatījās uz viņu. Kā tevi sauc, puisi? viņš jautāja.
- Kapuckvaps, ja jums tā tīk, sekoja atbilde. Sanktafraksas jaunākais apakškalpotājs.
- Sanktafraksas jaunākais apakškalpotājs, profesors atkārtoja, samiegdams acis. Pēc tava paskata, no Lejaspilsētas. Bagāts tēvs Apvienībā, varu galvot.
Viņi gandrīz bija sasnieguši skolas ieeju.
Kapuckvaps pamāja ar galvu. Jā, kungs. Mans tēvs ir… Viņš pārlaboja sevi. Bija Apvienības biedrs, kungs.
- Ļoti labi, ļoti labi, izklaidīgi noteica profesors.
Viņi bija pienākuši pie Gaismas un tumsas skolas ar
naglām apsistajām durvīm pārāk drīz, kā juta Kapuckvaps.
- Paldies, manu zēn, profesors teica, skubinādams klūpošo jaunekli doties skolā. Lielās, naglotās durvis aizcirtās.
Kapuckvaps stāvēja viens pats avēnijā un jutās pazudis. Ko tagad? Viņš pagriezās un aizklīda atpakaļ pa ceļu, pa kuru viņi bija nākuši. Cik ilgs laiks viņam atlika? Diena? Nedēļa? Iespējams, ne vairāk, un tad viņš būs laukā ar padusē iespiestu pauniņu, kurā būs dažas viņa īpašumā esošas lietas, un kāps grozā, lai uz visiem laikiem atgrieztos Lejaspilsētā.