Ta, Kapuckvap, viņš pats sev teica. Līdz tam es uzmeklēšu pašu tumšāko, putekļaināko kaktiņu Lielajā bibliotēkā un kas zina? Viņš varonīgi pasmaidīja. Tapat kā visus tos mizu ruļļus, viņi varētu aizmirst arī mani!
SESTĀ NODAĻA iekŠĀ un ĀRĀ
Ēdnīcas tornī mehāniski nošķindēja lielais pusdienu gongs. Sanktafraksas skolu un koledžu durvis visas kā viena atsprāga vaļā, un liels pūlis pļāpājošu profesoru, mācekļu un palīgu izsalkuši plūda uz torņa pusi. Ar noliektu galvu un pukstošu sirdi Kapuckvaps viņiem pievienojās. Viņš ielavījās trokšņainajā ēdnīcā, paņēma no plaukta misiņa bļodiņu un šķīvi un iejuka mutuļojošajā pūlī, kas gaidīja maltīti.
Bija pagājušas desmit dienas, kopš Tumsas profesors bija lūdzis viņa palīdzību. Visu šo laiku Kapuckvaps bija slapstījies, ieritinādamies Lielās bibliotēkas putekļainajos kaktos ar saviem iemīļotajiem mizu ruļļiem, iejucis fantastiskajos stāstos un leģendās, kas tajos bija atrodami. Neviens viņu nebija traucējis, un viņš bija uzdrīkstējies iziet ārā vienīgi tāpēc, lai atrastu ēdamo ateju tīrītāju pīrāgu vai nevērīgi nomestu mācekļu tildera desiņu.
Bet bija pagājusi vismaz diena, kopš viņš pēdējo reizi kaut ko bija ēdis. Kad viņš bija sadzirdējis pusdienu gongu, bada sajūta bija ņēmusi virsroku. Viņš bija tik izbadējies, ka bija gatavs riskam, ka viņu noķers kāds no Mākoņu koledžas un garda, karsta, vircota tildera sautējuma bļodiņas dēļ uz visiem laikiem izslēgs no Sanktafraksas.
Pie garajiem, augstajiem galdiem vecākie profesori tika apkalpoti. Galerijās gar sienām akadēmiķi un vecākie mācekļi ar troksni grūstījās ap lieliem kopējiem sautējuma katliem. Tikmēr "bedrē", lejasdaļā, liels pūlis kalpotāju grūstījās un klaigāja ap sautējuma caurulēm, kas izlocījās lejup no milzu centrālā katla. Ejot cauri skaļajam baram, Kapuckvaps nevarēja nesaklausīt sarunu fragmentus.
Psihoklimatisko pētījumu nodaļa apstiprināja, ka tonakt tā noteikti bija prāta vētra, teica kāds māceklis. Un mēs vēl joprojām jūtam tās sekas.
Viņa kolēģis piekrītoši pamāja. Ta ir, viņš sacīja. Gribētos zināt, vai debesis jebkad noskaidrosies.
Ilgstošajā tumsā, kas bija sekojusi tai liktenīgajai naktij, no Malaszemes ārpuses vēl aizvien tika atpūsts nejauks laiks. Reģistrējot vistumšāko indigo krāsu uz noskaņu sijātājiem gan Loftusa torņa augšā, gan Psihoklimatisko pētījumu nodaļas jumtistabā, lietus bija licis domāt par vispārēja posta uzplūdiem visā apkārtnē. Bieza un eļļaina migla uz laiku bija padarījusi Lejaspilsētas dažu ziemeļu rajonu iemītniekus kurlmēmus. Turklāt iepriekšējā naktī baļķu dokos spēcīga lietusgāze noveda pie briesmīgām vardarbības izpausmēm starp alu lempjiem.
Pēkšņā laika apstākļu maiņa iecēla līdz šim nenozīmīgo Psihoklimatisko pētījumu nodaļu uzmanības centrā. Tas dekāns, tukls kantorists, vārdā Lads Skvīmikss, tagad svarīgi sēdēja pie augstākā no garajiem galdiem, strēbdams sautējumu caur zobiem, apstādamies vienīgi, lai skaļi atraugātos.
- Es esmu nodomājis pieteikties uz vietu nodaļā, teica trešais māceklis. Sajās dienās visa darbība risinās tur. Viņš slepus paskatījās apkārt. Es dzirdēju, ka vējskārēji un mākoņvērotāji veidošot aliansi.
- Pfff! Liels gan viņiem no tā labums, nosprauslājās viņa sarunu biedrs. Visi viņi ir izbijušie.
Visā ēdnīcā drudžainās sarunas bija tādas pašas. Sazvērestības un pretplāni bija kļuvuši izplatīti. Un, it kā ar to nebūtu gana, apkārt klīda citas tenkas, kuras pat vismierīgākie no akadēmiķiem nespēja neņemt vērā.
Augšā, Lietus koledžas galerijā, kāds vecākais māceklis vērsās pie sava kaimiņa. Un es esmu dzirdējis, ka viņam kaut kas esot padomā, viņš apgalvoja. Kaut kas aizdomīgs!
Kapuckvaps saspicēja ausis.
- Kaut kas aizdomīgs? viņa sarunu biedrs pārjautāja.
- Ko, Visaugstākajam Akadēmam?
- Tieši viņam, pirmais vecākais māceklis atbildēja.
- Pēc maniem ziņu avotiem, Gaismas un tumsas skolā viņš tur kādu ieslēgtu. Runā, ka tas ticis atrasts Akmeņu dārzos, un es tam varu noticēt. Viņš izskatās pēc klaidoņa un nekad nerunā kaut gan spēj sastindzināt asinis ar vienu ledainu skatienu.
- Pēc tā, kā izklausās, pilnīgs vājprātīgais, mākoņvērotāju māceklis no kādas augšējās galerijas sauca lejup.
- Viņš gaudo!
- Gaudo? lietusgaršotāju mācekļi vienā balsī jautāja.
- Kā vilks, mākoņvērotājs turpināja. Katru nakti. Protams, jūs to nevarētu dzirdēt no savas fakultātes, bet tas atbalsojas pa visu Mākoņu koledžu. Tas ir spokaini.
Kapuckvaps sarauca pieri. Viņš arī bija dzirdējis savādo gaudošanu naktī no savas slēptuves bibliotēkā,
bet nebija uztvēris saistību starp to un personu ar ieplestajām acīm, kuru viņš bija sastapis kopā ar Tumsas profesoru tajā vētrainajā rītā.
Kamēr viņš lēni virzījās uz sautējuma cauruļu pusi, domas kavējās pie svešinieka.
Tenkoja, ka noslēpumainais indivīds neesot neviens cits kā Zarēns, jaunais debesu pirātu kapteinis, kas bija atgriezies un sagaidīts Sanktafraksā kā varonis tikai dažas nedēļas iepriekš. Runāja, ka viņš esot izdarījis to, ko neviens iepriekš nebija uzdrošinājies, devies atklātās debesīs bez piesaistes. Droši vien viņam kaut kas tur laukā bija noticis, stāsti apgalvoja. Kaut kas pārdabisks, neizprotams; kaut kas tāds, kas viņu bija padarījis gan stulbu, gan ārprātīgu. Savādi bija tas, ka pēc tenkās dzirdētā Visaugstākais Akadēms bija piešķīris viņam Gaismas apakšprofesora titulu.
Bars šļūkāja uz cauruļu pusi. Kapuckvapam aiz muguras divi vējskārēju apakšmācekļi apraudāja savu likteni.
- Vēja šķirošana, vēja šķirošana un atkal vēja šķirošana, viens no viņiem žēlojās. Un profesors ir tāds tirāns!
- Visļaunākajā veidā, skanēja atbilde.
Kapuckvaps nopūtās. Vismaz jūsu nākotne ir droša,
viņš ar rūgtumu nodomāja. Nevis kā manējā. Viņš nodrebinājās, un misiņa trauks izslīdēja no rokas un nošķindēja uz akmens grīdas. Lietusgaršotāji un mākoņvērotāji viņam apkārt kā izpriecā paskatījās uz tievo zēnu ar izbužinātajiem matiem.
- Bet mēs vismaz neesam apakškalpotāji, viens no vējskārējiem nicīgi komentēja.
- Atnācējs no Lejaspilsētas! nievājoši piebilda otrs.
- Augstās Debesis! kāda balss iekliedzās no augstākā garā galda, un visas galvas pagriezās. Tas bija Lads
Skvīmikss, un viņš gandrīz bija aizrijies ar sautējumu.
- Kas to būtu domājis? viņš izgrūda. Aiz pārsteiguma kādam nokrita krūka.
- Goda vārds, kāds cits iesaucās, tas ir viņš. Ikviena acs pievērsās augstākajam garajam galdam.
Tur, kur ēda paši izcilākie akadēmiķi, bija redzams, kā Tumsas profesors pieveda klāt pie brīvas vietas noslēpumaino indivīdu ar plati ieplestajām acīm. Mācekļi pilnīgi aizmirsa jaunāko apakšpalīgu viņu vidū.
- Es nevaru noticēt, ka tas ir Zarēns. Kapuckvaps dzirdēja vienu no viņiem sakām. Es gribu teikt: paskatieties uz vinu!
- Kā tāds trakais, cits piekrita.
- Un viņam paredzēts būt par jauno Gaismas apakšprofesoru! teica trešais. Es negribētu iedomāties sevi par viņa mācekli.