- Jā, pirmais lietusgaršotāju māceklis iesmējās.
- Skaidrs, ka tur pietrūkst pāris lāšu, lai iznāktu lietusgāze. Un viņi skaļi smējās.
Visi, tas ir, izņemot Kapuckvapu. Mācekļi bija pārāk stulbi, lai ievērotu kaut ko aiz Zarēna ārējā izskata,
turpretī Kapuckvaps ielūkojās vēlreiz, jaunajam apakšprofesoram kaut kas piemita tajās spožajās, vērīgajās acīs kvēloja dedzīgs intelekts. Varbūt Zarēns nemaz nebija zaudējis prātu, Kapuckvaps, pēkšņi sarāvies, iedomājās. Varbūt viņš vienkārši bija pavērsis skatienu uz iekšpusi.
Beidzot ticis zem sautējuma caurules, Kapuckvaps pavilka sviru, sargādamies, lai ne mazumiņš no kūpošā tildera sautējuma nenokristu garām viņa bļodiņai. No groza zem caurulēm viņš paķēra biezu šķēli ozolmaizes, kas bija piemirkusi no sautējuma, kuram pārējie bija ļāvuši nopilēt, un lauza ceļu uz zemu ķebļu rindu, kas rēgojās zem galerijām kā sēnes. Paskatoties augšup, viņš skaidri varēja redzēt Zarēnu.
Jaunieceltais apakšprofesors cieši raudzījās tukšā gaisā, neievērodams apkārtni. Pa brīdim, saņēmis pamudinājumu, kad Tumsas profesors piebikstīja ar elkoni, viņš kā putniņš sāka knābāt ēdienu. Bet tikai īsu brīdi un nekad ne pietiekami ilgi, lai kaut ko ieēstu.
Turpinādams vērot nemierīgo jauno indivīdu tikai dažus gadus vecāku par viņu pašu -, Kapuckvaps jautāja sev, kādas šausmas Zarēns būtu varējis pārciest, kad Malas dejotājs saņēma pilnu prāta vētras triecienu. Galu galā ja lietusmākonis varēja novest pie tā, ka alu lempji uzbrūk cits citam, tad ko vētra bija nodarījusi debesu pirātu kapteinim, kas bija redzējis savu kuģi iznīcinātu?
Tieši tobrīd melnākā mākoņa sega aizsedza debesis un ēdnīca ieslīga tumsā. Tumsas profesors, kuram pēkšņā krēsla radīja īpašu interesi, no savas mantijas krokām izvilka gaismasmetru.
Uzmanīgi koncentrējies, viņš nepamanīja, ka viņa jaunais apakšprofesors pieceļas no vietas un nokāpj lejup pa koka kāpnēm.
- Dīvaini, Kapuckvaps nomurmināja.
Smaga roka uzsita viņam pa plecu, gandrīz nogāžot viņu no ķebļa. Ta, tā, tā, atskanēja pazīstama izsmejoša balss. Vai tik tas nav mūsu mazais, iemīļotais Lejaspilsētas tips?
- Vokss! Kapuckvaps noelsās, paskatīdamies augšup garā mākoņvērotāju mācekļa iedomīgajā sejā.
- Esmu dzirdējis, ka kāds nav samaksājis savas nodevas, viņš teica. Vai, vai. Tas nu nekam neder.
Kapuckvaps nodrebēja. Lūdzu! viņš lūdzās. Tas ir tā, ka mans tēvs, viņš…
- Pietaupi to Mākoņvērotāju profesoram, mizas tārps! Voksa balss bija stingra, viņa tvēriens uz Kapuckvapa pleca kā skrūvspīles.
Ārā sāka smidzināt nomācošs, nikns lietus. Kapuckvapa acīs uzliesmoja niknums par visu netaisnību. Tā nebija viņa vaina, ka tēvs bija nogalināts!
- Mākoņvērotāju profesoram? viņš pārjautāja. Mākoņvērotāju profesoram? viņa balss pieauga līdz kliedzienam. Vokss pārsteigts uz viņu skatījās. Tu vari iedot šo savam Mākoņvērotāju profesoram maksas vietā! Un ar šiem vārdiem Kapuckvaps iegāza bļodiņu kūpošā sautējuma garajam māceklim sejā.
- Āāāāb! Vokss iekliedzās, iekrizdams miglas sijātāju barā un izmētājot bļodiņas un sautējumu uz visām pusēm.
Kapuckvaps ņēma kājas pār pleciem, izvairoties un
izlokoties metās uz durvīm, notriekdams no kājām pāris sašutušu kavētāju, un izbrāzās laukā no ēdnīcas.
Ārā bija pat tumšāks nekā iekšā un nostāk no ēdnīcas trokšņa draudīgāk. Melni mākoņi ar violetu malu vijās un mutuļoja virs galvas kā verdoša koka darva. Vējš oda pēc sēra. Un, lai gan viņš nevarēja zināt, ka noskaņu sijātāji spīdēja oranžā krāsā, Kapuckvaps juta nepazīstamu emocionālu satraukumu: dusmas, līksmību un nervus tricinošas bailes, tikpat haotiskas un mutuļojošas kā laika apstākļi viņam apkārt.
Cik-cak-cīīīīš. Tumšsarkans zibens šaudījās uz vienu un otru pusi debesīs, un pērkons, kas sekoja, norībēja visapkārt lidojošajai pilsētai, satricinot to līdz pašai serdei.
Ar reibstošu galvu Kapuckvaps devās uz savu patvērumu Lielajā bibliotēkā. Klusi steigdamies pa slidenajām flīzēm, viņš turējās ēnā. Sasniedzis stūri, viņš apstājās un paskatījās uz priekšu un atpakaļ. Ceļš bija brīvs. No sardzes torņa labajā pusē līdz pat pacēlāja platformai tālu pa kreisi viss bija tukšs.
Kad viņš atkal sāka iet, debesis iegaismojās otru reizi, un Kapuckvaps ar acs kaktiņu saskatīja kustības pazīmes. Viņš apgriezās apkārt un samiedza acis blāvajā gaismā. Tur bija jaunais apakšprofesors. Viņš stāvēja uz pacēlāja platformas akmens balustrādes, kājas plati, galvu pacēlis, rokas izstiepis un plaukstas pavērsis uz augšu. Viņam visapkārt rībēja un šķīda zibeņi.
Zarēn! Kapuckvaps iekliedzās. Viņš nezināja, vai tas bija viņa paša iekšējais apjukums vai vienkārši laika apstākļu neprāts, kas lika saukt profesora vārdu. Vai viņš tiešām gatavojās lēkt? Apstājieties! Apstājieties!
Neatlaidīgos saucienus apslāpēja otrs pērkona grāviens.
Zarēns, vēcinot rokas, sagrīļojās uz balustrādes malas.
- NĒ! Kapuckvaps iebrēcās. Viņš metās uz priekšu, sirdij mežonīgi sitoties, un satvēra Zarēna vestes apakšmalu. -Au! viņš iekliedzās, aunradža āda vienā mirklī pārvērtās par asām adatām, kas sadūra viņa roku. Uz pirkstu galiem parādījās asins lāses.
Atkal uzplaiksnīja zibens. Norībēja pērkons. Un, vējam pieņemoties spēkā, sāka līt viegls, dzirkstošs lietus. Visā Sanktafraksā noskaņojums mainījās uz pacilātību. No ēdnīcas atskanēja gaviles. Kapuckvaps, pēkšņi sajutis skurbinošu spēku, satvēra Zarēnu aiz rokas un norāva no balustrādes. Zarēns nokrita zemē.
- Piedodiet man, profesor, Kapuckvaps nočukstēja. Man likās, ka jūs lēksiet.
Zarēns pieslējās kājās. Vai tu runāji? viņš jautāja.
Kapuckvapam atkārās žoklis. Jūs runājāt! viņš iesaucās. Visi teica, ka jūs esot mēms…
Zarēns sarauca pieri un ar pirkstiem pieskārās sev pie lūpām. Es runāju, viņš domīgi nočukstēja, tad paskatījās apkārt, it kā tikai tagad ieraudzījis, kur atrodas. Bet… ko es šeit daru? viņš jautāja. Un kas esi tu?
- Kapuckvaps, profesor, skanēja atbilde. Jaunākais apakšpalīgs, ja jums tā tīk.
- Man tas tīk visai labi, Zarēns teica, uzjautrināts par jaunā puiša izteiksmi. Tad viņš sarauca pieri. Vai tu teici… profesor?
- Es teicu, Kapuckvaps atbildēja, kaut gan "apakšprofesors" būtu bijis precīzāk. Jūs esat jaunais Gaismas apakšprofesors vismaz, ja tenkām var ticēt.
Zarēnam sejā parādījās apmulsums. To laikam paveicis Tumsas profesors, viņš teica.
- Viņš bija tas, kas atveda jūs uz Sanktafraksu, Kapuckvaps paskaidroja. Ta runā, ka no Akmeņu dārziem. Viņš…
- No Akmeņu dārziem, Zarēns klusi atkārtoja. Tatad es to nebiju izdomājis. Izskatīdamies apmaldījies un apjucis, viņš vērsās pie Kapuckvapa. Un tomēr… Viņš koncentrēdamies sarauca pieri. Kāpēc es nevaru atcerēties? Viņš lēni pakasīja galvu. Sajūta tāda, it kā es būtu bijis sapnī. Es atminos savu komandu, ceļojumu, iebraukšanu vētras viesulī un tad… Neko! Viņš apklusa. Līdz šim brīdim, kad tu acīmredzot atturēji mani no mešanās pretī pašiznīcībai. Viņš pasmaidīja. Paldies. Ko tu teici, kā tevi sauc?
- Kapuckvaps, zēns atbildēja, un es nezinu, kas man uznāca. Man nemaz nebūtu vajadzējis jūs glābt. Viņš nelaimīgi skatījās zemē. Man būtu vajadzējis jums pievienoties. Man nav nekādas jēgas dzīvot!