- Būs labi, būs labi,.jaunais profesors maigi teica. Viņš uzlika roku Kapuckvapam uz pleca. Nevar būt, ka tu to domā nopietni.
- Domāju gan, Kapuckvaps iebilda, nokārdams galvu. Es esmu no Lejaspilsētas. Mans tēvs ir miris, un man nav naudas, ar ko samaksāt nodevas par mācekļa vietu. Kad tie mani atradīs, tie izmetīs mani no Sanktafraksas. Kāda jēga man dzīvot?
Zarēns paskatījās uz mācīto jauno palīgu. Tu izglābi mani, viņš vienkārši pateica. Es domāju, ka man vajadzētu atmaksāt parādu. Tu saki, ka es esot Gaismas apakšprofesors.
Kapuckvaps pamāja ar galvu.
- Tadā gadījumā es tevi līdz ar šo ieceļu par savu mācekli, Kapuckvip.
- Kapuckvaps, zēns satraukti teica. Vai jūs tiešām to domājat nopietni?
- Protams, Zarēns smaidot atbildēja. Man būs vajadzīgs gudrs, jauns māceklis, kas mani pieskatītu, kad nu tagad esmu pilnībā pamodies. Man ir daudz darāmā.
- Es pieskatīšu jūs, profesor, Kapuckvaps apsolīja. Varat man ticēt.
septītā nodaļa krĪtoŠo ZVAIGŽŅU KARTE
Kapuckvaps izsoļoja no Lielās bibliotēkas, notraukdams putekļus no savām smalkajām, jaunajām drēbēm. Uz dārgā, melnā auduma varēja pamanīt katru kripatiņu, un kažokādas apšuvums izskatījās mazliet izšķērdīgi, bet apģērbs derēja lieliski. Viņš piespieda senos mizu ruļļus pie krūtīm un steidzās uz Gaismas un tumsas skolu.
Iegriezies šaurā šķērsielā blakus Vējskārēju tornim, viņš apstājās. Aizšķērsojot viņam ceļu, tur stāvēja Vokss, mākoņvērotājs, no meža ziedes lietošanas seja izskatījās neveselīga.
- Beidzot viens, garais māceklis norūca.
Divi citi mākoņvērotāju mācekļi parādījās Kapuckvapam aiz muguras. Viņš bija slazdā.
- Man tā liekas, ka tev un man ir kas nepabeigts kārtojams, mizas tārps, Vokss sacīja, no sava tērpa krokām izņemdams nejauka paskata nūju. Viņš savēzēja to
gaisā, strauji iesizdams Kapuckvapam pa galvu, nogāžot zemē.
- Voks! Kapuckvaps noelsās. Tu lielais milzu huligān… Ummm!
- Kur tagad ir tavs tā sauktais profesors, Lejaspilsētas tipiņ, ko? Vokss ņirgājās. Kur ir varonīgais kapteinis Zarēns, Sanktafraksas glābējs?
- Tepat vien, Zarēns teica, satverdams Voksa pacelto roku un kārtīgi to izgriezdams viņam aiz muguras.
-Aāāāl māceklis iebļāvās un nometa nūju.
Zarēns pagrūda viņu projām. Man tā šķiet, ka manam māceklim Kapuckvapam vajadzīga palīdzība, viņš sacīja.
- J… jā, kungs, Vokss stomījās, sakņupdams jaunā profesora priekšā.
- Un notrauc putekļus no viņa mantijas, kamēr tu te esi.
Vokss neveikli palīdzēja Kapuckvapam piecelties kājās un notīrīja viņu.
- Tagad ej savu ceļu, Zarēns turpināja. Un lai es tevi nekad vairs nepieķertu uzmācamies viņam, vai arī tu dosies vienvirziena ceļā ar grozu uz Lejaspilsētu. Vai es skaidri izteicos?
Vokss saīdzis pamāja ar galvu un aizslāja projām. Viņa drauģeļi jau sen bija aizmukuši.
- Paldies, profesor, Kapuckvaps izdvesa.
Zarēns pasmaidīja. Cik reižu man tev jāsaka? viņš jautāja. Sauc mani par Zarēnu.
-Jā, prof… Zarēn, Kapuckvaps teica.
- Un vēl, Kapuckvap.
- Jā, Zarēn?
- Tu nometi šos te. Jaunais profesors pasniedza savam māceklim saburzītos mizas ruļļus. Un pacenties viscaur nenotraipīt ar mizas putekļiem savas jaukās, jaunās drēbes.
- Labi, Zarēn, Kapuckvaps laimīgi atsaucās un sekoja profesoram uz Gaismas un tumsas skolu.
Zarēna kabinets atradās Gaismas un tumsas skolas rietumu torņa augšgalā. Ta bija maza istaba, tomēr ar mīkstiem, iekarinātiem atzveltnes krēsliem un kurošos krāsniņu, ērta un mājīga telpa. Sienu klāja plaukti, kurus pildīja ādas vākos iesietas grāmatas un ar lentēm sasieti papīru saiņi. Tur atradās komplicēts gaismu izpētes aparāts. To visu klāja pūkaina putekļu kārta.
Zarēns vēroja Kapuckvapu, kurš, būdams viņa jaunais māceklis, sēdēja ar degunu mizas rullī, kāri lasīdams pie krāsniņas ar atvērtām durvīm, pa kurām spīdēja sarkanas liesmas. Viņš droši vien dedzina vējmalku, Zarēns nosprieda un domās pārcēlās uz bērnību kopā ar meža troļļiem, kad viņš mēdza sēdēt uz tildera ādas paklājiņa uguns priekšā, klausoties, kā Spelda, viņa audžumāte, atkal un atkal stāstīja savus stāstus par Dziļo mežu.
Vējmalkas pagales deva lielu karstumu, bet, tā kā degot tās bija planējošas, pagalēm bija tendence lidot ārā, kad krāsns durvis bija vaļā. Visai bieži Kapuckvaps mēdza pacelt acis un iebikstīt atpakaļ krāsniņā liesmojošu pagali, kura draudēja izlauzties.
- Ko tu lasi? Zarēns neslēpa garlaicību balsī. Viņa jaunajam māceklim bija skaidrs, ka Sanktafraksa, īpaši Gaismas un tumsas skolas piesmakušās telpas, jauno debesu pirātu kapteini nomāc.
- Kādu vecu mizu rulli, profesor, Kapuckvaps paskaidroja. Es to atradu Lielajā bibliotēkā tas ir aizraujošs…
- Sauc mani par Zarēnu, viņš neiecietīgi teica. Tad maigākā balsī: Es tevi apskaužu, Kapuckvap.
- Mani, Zarēn? Bet kāpēc?
- Tu vari paņemt mizu rulli un pārcelties, Debesis vien zina uz kurieni. Esmu vērojis tevi sēžam stundām ilgi, kā transā urbjoties kādā mizas strēmelē, ko pa pusei saēdušas koka kodes un mizas tārpi. Tu esi dzimis akadēmiķis, Kapuckvap. Bet es… Viņš brīdi klusēja. Es esmu debesu pirāts!
Zarēns piecēlās kājās, šķērsoja piesmakušo kabinetu un atvēra logu. Ledains lietus apšļāca viņa pacelto seju un notecēja lejup gar pakausi un kaklu. Redz, kur man vajadzētu būt, viņš sacīja, norādīdams projām aiz Sanktafraksas. Tur laukā. Kuģojam debesīs kā debesu pirātu kuģa kapteinim. Kā mans tēvs un viņa tēvs pirms viņa. Tas ir asinīs, Kapuckvap, un es pēc tā tik ļoti ilgojos.
Kapuckvaps nolika mizas rulli un ar krāsns knaiblēm notvēra izbēgušu vējmalkas pagali.
-Ak, Kapuckvap, Zarēns turpināja, joprojām piekalis skatienu debesu bezgalīgajam plašumam ārpusē. Tu nekad neesi dzirdējis vēju dziedam takelāžā vai redzējis pasauli lejā, izklātu kā karti, vai jutis vēja pūsmu matos, kuģojam debesīs. Ja būtu, tad tu zinātu, kādas ciešanas ir būt iesprostotam šajā šaurajā kabinetā. Es jūtos kā putns, kam apgriezti spārni.
- Man patīk Sanktafraksa, Kapuckvaps apgalvoja. Man patīk tās torņi, tās pārejas, Lielā bibliotēka un šis šaurais kabinets. Bet manis šeit nebūtu, ja nebūtu tevis. Pēkšņi samulsis, viņš nodūra acis. Un es tev sekotu jebkur, pat… Viņš ar žestu norādīja uz atvērto logu. Pat tur laukā, atklātās debesīs.
Zarēns sarāvās. Bija citi, kas man tur sekoja, viņš klusi atbildēja.
- Tava komanda? Kapuckvaps pajautāja.
- Mana komanda, Zarēns skumji nočukstēja.-Šobrīd viņš tos redzēja, visu tik dažādo, tomēr uzticamo kompāniju, ko bija savācis: plakangalvas goblinu, slakteri, ozolu elfu, ūdens klaidi, Akmens Piloti, pinkulāci un briļļaino vecāko stūrmani. Tie viņam bija ticējuši, sekojuši viņam atklātās debesīs un tur gājuši bojā. Es nezinu, kā, bet es tos visus nogalināju, Kapuckvap. Tu saproti, cik bīstami var būt man uzticēties.
- Vai tu esi pārliecināts, ka viņi ir miruši? Kapuckvaps jautāja.