- Protams, viņi ir miruši, Zarēns aizkaitināts atbildēja. Kā gan viņi būtu varējuši izdzīvot?
- Tu izdzīvoji, Kapuckvaps atgādināja. Zarēns apklusa. Es domāju: vai tu tiešām redzēji, kas ar viņiem notika?
- Vai redzēju? Zarēns atkārtoja. Es nevaru atcerēties!
- Vai tu vari atcerēties kaut ko no tā liktenīgā ceļojuma atklātās debesīs? viņš mudināja.
Zarēns nokāra galvu. Nē, viņš drūmi atzina.
- Tad kā tu vari zināt, ka viņi ir miruši? Kapuckvaps neatlaidās. Cik komandas locekļu bija uz Malas dejotāja klāja, kad jūs uzvilkāt buras?
- Astoņi, ieskaitot mani, Zarēns atbildēja. Bet…
- Tumsas profesors teica, ka bija redzamas astoņas krītošās zvaigznes lidojam debesīs, Kapuckvaps izpļāpājās.
Zarēns sarauca pieri. Kapuckvap, ko tu runā?
- Es esmu pateicis par daudz. Kapuckvaps sapinās vārdos. Profesors teica, lai es nerunājot ar tevi par tavu iepriekšējo dzīvi. Viņš teica, ka tas tikai sarūgtināšot tevi.
- Sarūgtināšot mani? Protams, tas mani sarūgtina! Zarēns ārdījās. Ja es kaut brīdi domātu, ka kāds no viņiem vēl varētu būt dzīvs, es tūlīt pat pamestu šo vietu un atrastu viņus, lai ko tas prasītu.
Kapuckvaps pamāja ar galvu. Manuprāt, tieši no tā profesors baidās, Kapuckvaps sacīja. Aizmirsti, ka es par to runāju, Zarēn.
- Aizmirst! Zarēns pavērsās pret viņu. Es nevaru aizmirst! Astoņas krītošas zvaigznes, tu saki. Viena katram Malas dejotāja komandas loceklim. Kapuckvap, padomā tagad vai profesors teica, kur šīs zvaigznes nokrita?
- Nu, es… es domāju…
- Es uz to varu atbildēt, atskanēja kāda balss. Kabineta durvīs stāvēja Tumsas profesors. Man būtu vajadzējis zināt, ka nevarēšu no tevis izveidot profesoru, Zarēn, manu zēn, viņš skumji teica. Tu esi gluži kā tavs tēvs, dzimis dēkainis, un, tāpat kā viņam, iespējams, tev arī lemts uz mūžiem pazust atklātajās debesīs.
Zarēns satvēra profesora roku. Mans tēvs? viņš jautāja. Vai jūs zināt, kas notika ar manu tēvu?
Profesors papurināja galvu. Vienīgi to, ka pirms daudzām nedēļām viņu aizrāva līdzi Lielā vētra, un kopš tā laika viņš nav redzēts. Viņš dziļi ielūkojās Zarēna satrauktajās acīs. Vai tu… Tur laukā…
- Es nezinu, Zarēns nelaimīgi atbildēja. Es nevaru atcerēties. Viņš satvēra profesora roku savējā un cieši to saspieda. Profesor, jums jāpalīdz atrast manu komandu. Kā viņu kapteinis es apsolīju, ka nekad tos nepametīšu, lai notiktu kas notikdams. Ja ir kaut vismazākā iespēja, ka kādi no viņiem ir dzīvi, tad tas ir solījums, kas man ir jātur.
- Bet, Zarēn, profesors iebilda, pat ja…
- Un varbūt, Zarēns pārtrauca profesora iebildumus, varbūt tikai mana komanda varētu palīdzēt man atgūt atmiņu. Viņš palaida vaļā profesora roku un ieskatījās viņam acīs. Jo kas zina, ko es varētu būt aizmirsis tur laukā, atklātajās debesīs. Varbūt kaut ko noderīgu? Jums, profesor. Sanktafraksai.
Profesors neveikli pamāja ar galvu. Zarēnam bija savi apsvērumi. Ta kā viņš bija aizkuģojis tik tālu atklātās debesīs, viņš bija piedzīvojis to, ko neviens iepriekš nekad nebija piedzīvojis; to, ko daudz pieredzējušais akadēmiķis pats bija vienīgi sapņojis izdarīt, proti, iekļūt pašu laika apstākļu pirmsākumā. Vēl jo vairāk Zarēns bija atgriezies, lai to izstāstītu. Protams, šobrīd viņa prāts bija cieši aizvērts, bet ja to varētu atdarīt…
- Labi, profesors teica. Redzu, ka tu esi izlēmis. Dodies meklēt savu pazudušo komandu, Zarēn, ar manu svētību. No savas mantijas krokām viņš izvilka ādas maisiņu, pilnu ar zelta gabaliem, un ielika to Zarēnam rokā. Tavam ceļojumam, viņš paskaidroja. Izlieto to prātīgi. Tagad seko man uz kabinetu, un es tev parādīšu karti, kuru sastādīju tajā naktī, kad tu nokriti uz zemes. Ta parāda pārējo krītošo zvaigžņu aptuvenu atrašanās vietu ja var uzticēties maniem aprēķiniem. Dažas nokrita netālu, kaut kur Lejaspilsētā. Pāris tālāk, Dziļajā mežā, lai Debesis viņiem palīdz. Un viena pēdējā — nokrita tik tālu, ka es tai droši nevarēju izsekot.
- Parādiet man, profesor! Zarēns satraukti sauca. Viņš pievērsās savam māceklim: Mēs atradīsim manu komandu, Kapuckvap. Lai atkal būtu kopā… Viņš uz brīdi apklusa. Varbūt viņi pat varēs pastāstīt par manu tēvu…
- Zarēn, profesors stingri sacīja, dodies ar pilnu sparu šajās krītošo zvaigžņu medībās, ja tev tas jādara. Bet, Debesu dēļ, atstāj šo zēnu te drošībā, Sanktafraksā, kur viņš iederas.
Kapuckvaps spēra soli uz priekšu, satvēra Zarēnu aiz elkoņa un nostājās pretī profesoram. Piedodiet, profesor, viņš teica, bet es arī esmu devis solījumu.
ASTOTĀ NODAĻA ŽŪŽubiŠu krogs
- Kapuckvap, Zarēns maigi ierunājās, grozs drīz būs klāt. Kapuckvaps pacēla acis no vecā mizas ruļļa, ko viņš pētīja. Tici, Zarēns pasmaidīja. Mēs tūlīt dosimies grūtā, lai neteiktu, iespējams, veltīgā misijā, bet tu esi iebāzis degunu rullī.
- Piedod, Zarēn, Kapuckvaps atvainojās, bet šis īpašais rullis tiešām ir apburošs.
Zarēns pasmaidīja. Tu vai mirsti, kā gribi man to izstāstīt, tāpēc stāsti vien.
- Tas ir Mīts par Upes sākotni, prof… es gribēju teikt Zarēn, Kapuckvaps aizrautīgi iesāka.
- Ko, tā vecā pasaka? Zarēns brīnījās. Spelda, mana māte vai, pareizāk sakot, meža trolle, kas mani uzaudzināja kā pašas bērnu, mēdza man to stāstīt, kad es biju mazs. Smaids parādījās viņa lūpās, un acis aizmiglojās. Reiz uz samtaina melnuma parādījās dzirkstele… Zarēns nomurmināja. Ak, kā man ietrīsējās sirds, kad viņa izrunāja šos vārdus. No visām daudzajām pasakām, ko viņa stāstīja, Mīts par Upes sākotni vienmēr bija mana mīļākā.
- Dzirkstele pagriezās. Un vējš elpoja. Un lietus raudāja… Kapuckvaps lasīja.
Zarēns pamāja ar galvu. Un saule smaidīja. Un pagāja pirmā minūte no visām minūtēm, teica abi reizē.
- Tu zini to no galvas! Kapuckvaps iepriecināts iesaucās.
- Mīts par Upes sākotni tiek stāstīts katrā Malaszemes nostūrī, Zarēns paskaidroja. Es to dzirdēju neganto alu dūkņu alās, es to dzirdēju uz Vētras dzinēja klāja dažādas versijas, bet būtībā to pašu. Tas, kas atrodas tev rokās, ir klasika.
- Tas visam piešķir jēgu, Kapuckvaps sacīja.
Zarēns pavilka šalles galus, kas viņam bija ap kaklu.
Reizēm vecās pasakās ir apslēpta patiesība, viņš nopietni teica.
- Vai tad tu domā, Kapuckvaps jautāja, ka tur kaut kur ir tā vieta, kur tas viss sākās?
- Ka Vētras māte trāpīja pa tās neauglīgās, izvirzītās klintaines augstāko punktu un apsēja to ar dzīvību? Zarēns jautāja. Kāpēc ne? Esmu redzējis daudz ko dīvainu tur Dziļajā mežā, Krēslas mežā… Viņš apklusa.
- Kas tas ir, Zarēn? Kapuckvaps norūpējies jautāja.
Zarēns cieši lūkojās tukšajās debesīs viņpus Malaszemes. Kaut kas ir, viņš nočukstēja. Es par to esmu pārliecināts. Kaut kas tāds, ko es nevaru atcerēties. Viņa balss skanēja neatlaidīgāk. Kaut kas tāds, kas man jāatceras…
- Zarēn, Kapuckvaps teica un rādīja viņam aiz muguras, groza vilcējs ir klāt.
Neteikuši vairs ne vārda, Zarēns un Kapuckvaps iekāpa grozā. Kapuckvaps no reiboņa drebēja. Groza vilcējs nokgoblins atkabināja virvi un sāka ar vinču laist viņus lejup no lidojošās pilsētas. Mums pēdējā laikā bijuši dažādi laika apstākļi, viņš sacīja un greizi pašķielēja uz viņiem. Bet nešaubos, ka man tas jums abiem nav jāstāsta.