No viņiem gribēja izdabūt informāciju. Tāpat kā visi Lejaspilsētas iemītnieki, nokgoblins izmisīgi vēlējās saņemt kādu izskaidrojumu par briesmīgajiem laika apstākļiem, kurus pēdējās dienās vējš atnesa no Malaszemes ārpuses. Zarēns neko neteica, un Kapuckvaps sekoja viņa piemēram.
Kad grozs bija nolaists, Zarēns un Kapuckvaps novilka savas mantijas un satina tās, lai varētu ceļot inkognito. Viņiem laižoties lejup, spēkā pieņēmās Lejaspilsētas smakas. Sīvas smakas. Pazīstamas
smakas. Grauzdētas priežu kafijas pupiņas, piedegusi tildera eļļa un šķebīgi saldenā smaka, ko tik daudzi izmantoja, lai maskētu neapstrādāto notekūdeņu smārdu. Un trokšņi. Dzelzskoka riteņu klaboņa uz bruģakmeņiem, ķircināšanās un jokošanās, nebeidzamā drudžainas darbības kņada.
Nokgoblins nolaida grozu amatnieku kvartālā aizvien plašākā apkalumu tirgotāju, ādas apstrādātāju un stikla pūtēju savārstījumā.
Izkāpjot no groza, Zarēns norādīja uz līkumotu šķērsielu no sevis pa kreisi.
- Uz šo pusi, Kapuckvap, viņš teica. Mums jābūt metodiskiem, tāpēc sāksim ar visu krodziņu apmeklējumu Lejaspilsētas austrumos.
- Bet es neesmu izslāpis, Kapuckvaps nervozi iebilda.
- Es tāpat ne, Kapuckvap. Toties daudzi ir tirgotāji, vergu pārdevēji, tirgoņi un debesu burātāji. Un, kad viņi dzer, Kapuckvap, viņi runā. Un, kad viņi runās, mēs klausīsimies. Un varbūt tikai varbūt mēs kaut ko saklausīsim. Paliec tuvumā, Zarēns sacīja, un turi acis un ausis vaļā.
- Es esmu labs klausītājs. Kapuckvaps pasmaidīja, sekodams viņam pūlī.
Kapuckvapam drīz vien sajuka apmeklēto krogu, tavernu un dzertuvju skaits Skrejošie tilderi, Sarūsējušie enkuri, Āķis un acs nosaukumi jaucās cits ar citu. Tomēr līdz pirmās dienas beigām viņi neko nebija dzirdējuši! Noguris un noberztām kājām Kapuckvaps sekoja Zarēnam laukā no Sarkanozola. Nakts jau sen bija iestājusies, un visas ielas eļļas lampas bija iedegtas. Kapuckvaps aizmiglotām acīm paskatījās apkārt. Kuru mums vajadzētu… viņš apspieda žāvas, …izmēģināt nākamo ?
Zarēns pasmaidīja. Šovakar vairs ne, viņš teica. Mēs sameklēsim naktsmājas un atsāksim meklējumus rīt.
Kapuckvaps nenoteikti paskatījās apkārt. Tu gribi pavadīt nakti te, Lejaspilsētā? viņš jautāja.
- Mēs esam devušies misijā atrast manu pazudušo komandu, Kapuckvap, Zarēns viņam atgādināja. Mēs nevaram traukties atpakaļ uz Sanktafraksu ik reizi, kad esam nosaluši vai samirkuši, vai noguruši, vai ne?
Kapuckvaps papurināja galvu. Nē, viņš mazliet skumīgi atbildēja, droši vien nevaram.
Viņi atrada naktsmājas mazā, tumšā istabiņā virs Sarkanozola. Ta bija vienkārša, bet viņiem piemērota. Gar sienām tajā bija divi salmu matrači, un liela krūka ar svaigu ūdeni telpas stūri ļāva viņiem izskalot muti un nomazgāt sasmakušo dūmu dvaku.
- Arlabunakti, Kapuckvap, Zarēns teica.
- Meklē savas saknes, kaptein, nočukstēja kāda balss.
- Ko tu teici, Kapuckvap? Zarēns jautāja. Bet atbildes nebija. Kapuckvaps bija iegrimis dziļā bezsapņu miegā.
Nākamajā rītā viņi pamodās vēlu un pēc pamatīgām brokastīm vēlreiz devās meklējumos. Un tā tas turpinājās. Trīs dienas no pusdienas līdz pusnaktij viņi līdz nogurumam apceļoja Lejaspilsētas austrumu kvartālu, pa nakti atpūšoties tavernā, kurā viņi bija nonākuši, kad pulkstenis nozvanīja pusnakti. Ceturtajā dienā viņi nonāca pie kādas tavernas Zūžubišu kroga īpaši skarbā Lejaspilsētas daļā netālu no baļķu dokiem.
- Zūžubišu kokam un tev ir kopīgas saknes, klusa, svelpjoša balss atskanēja Zarēnam pie auss.
Zarēns vērsās pie Kapuckvapa: Ko tu zini par žūžubišu kokiem?
- Es? Kapuckvaps bija apjucis. Neko, Zarēn.
Zarēns sarauca pieri. Mēs varētu mēģināt arī te, -
viņš teica.
Kapuckvaps paskatījās augšup uz tavernas izkārtni, kurā bija redzams Dziļā meža koks ar resnu, punainu stumbru un vēdekļveida zaru vainagu. Mākslinieks pat bija uzgleznojis kāpurputna kokonu, kas bija nokāries no zariem.
- Ejam, izskaties možs, Zarēns aicināja, sperdams soli uz priekšu. Mēs…
BLĪKŠ!
Smags bluķa sols izlidoja caur logu. Zarēns un Kapuckvaps sakņupa. Un tieši laikā, jo nākamajā mirklī caur durvju stiklu tika izmesta smaga muca. Ta gandrīz trāpīja viņiem pa galvu, nokrita zemē ar skaļu krāks, un no tās izlija saturs.
- Kā es saku, Raibais, nelaimes gadījumi var notikt! kāda nikna balss kliedza iekšpusē.
- Jā, draudīgi atsaucās otra balss. Siles var tikt samaitātas. Mucas var salūzt. Šos apgalvojumus pavadīja lūstoša koka skaņas.
- Un sejas var pārkārtot, šņāca trešā. Ja tu seko manam domu gājienam.
-Jā, jā, atskanēja ceturtā maza un satraukta balss.
Zarēns un Kapuckvaps izslējās taisni un uzmanīgi ieskatījās pa salauztajām durvīm. Trīs spēcīgi āmurgalvas
goblini stāvēja ap nelaimīgo saimnieku, nelielu būtni ar cekulainiem matiem un lāsumainu ādu. Viņa augums drebēja no galvas līdz kājām. Ir grūti laiki, viņš stomījās. Ieņēmumi ir samazinājušies. Man vienkārši n… nav naudas.
Zarēns paskatījās uz Kapuckvapu, un viņa acis sašutumā liesmoja. Cik ļoti man riebjas redzēt, kā stiprie piekasās vājākiem, viņš teica.
Kapuckvaps uzlika roku viņam uz elkoņa. Viņu ir pārāk daudz, zēns nočukstēja. Tev nodarīs pāri…
Bet Zarēns atstūma Kapuckvapa roku sāņus. Varbūt man būtu vajadzējis arī tevi pamest, lai tad piekauj tas mākoņvērotāju māceklis, viņš ieminējās.
Kapuckvaps aiz kauna nosarka.
- Viss kārtībā, Kapuckvap. Paliec te, ja gribi, Zarēns sacīja. Bet es iešu iekšā. Viņš piecēlās kājās un atgrūda vaļā salauztās durvis.
Eņģes nočīkstēja. Āmurgalvas apgriezās apkārt.
- Labvakar, Zarēns rāmi sveicināja. Labvakar, Raibais. Kausu tava labākā sulasvīna, ja tu būtu tik laipns. Viņš paskatījās apkārt, un lūpās viņam pavīdēja smaids; Kapuckvaps galu galā viņam bija sekojis. Un vienu arī manam draugam.
- Es… mēs nupat gribējām slēgt, Raibais teica.
Zarēns aplūkoja klientu pulciņu, kas slēpās ēnās taver-
nas dziļumā, būdami pārāk gļēvi vai piedzērušies, lai nāktu Raibajam palīgā. Neizskatījās, ka kāds no viņiem gribētu iet projām.
- Nav nekāds brīnums, ka veikals nav ienesīgs, āmurgalva skarbi sacīja. Ta atraidīt klientus! Viņš nopētīja Zarēnu un Kapuckvapu no galvas līdz kājām un pavīpsnāja. Viņa lieko zobu tumši pelēkais dzelzskoks atmirgoja zūžubišu liesmu tirkīza spīdumā. Apsēdieties, viņš aicināja, ar nazi norādīdams uz vienu no soliem, kas vēl nebija apgāzts.
Kapuckvaps sakustējās, lai paklausītu goblinam. Zarēns nomierinoši uzlika roku jauneklim uz pleca.
- Sēdieties! āmurgalva ierēcās.
- Tikai dariet, kā viņi liek, Raibais vārgi piekodināja. Es tūlīt atgriezīšos pie jums.
Zarēns un Kapuckvaps palika, kur bijuši.
- Vai es nepateicu pietiekami skaidri? āmurgalva norūca caur sakostiem zobiem. Pārējie divi pagriezās un tuvojās viņiem ar savilktām dūrēm un gailošām acīm.