- Tik skaidri kā Upes sākotne! Zarēns stingri atbildēja un izvilka savu zobenu ar līko asmeni: zobenu, kuru viņam rokās bija ielicis tēvs tieši brīdi pirms tam, kad viņu aizrāva līdzi Lielā vētra. Tas lāsmoja tirkīza gaismā.
Kādu brīdi īgnie goblini bija tā apstulbuši, ka apklusa. Tad tie pagriezās, paskatījās cits uz citu un neticīgi iesmējās.
- Tu mazais sīkaļa! tuvāk stāvošais bauroja uz jauno kapteini un izvilka pats savu ieroci, draudīga izskata sirpi. Tad panāc priekšā, viņš vīpsnādams norūca un aicinot māja, mīņādamies no vienas kājas uz otru.
- Turies, Tabor! āmurgalva ar nazi rokā uzmundrinot noņurdēja. Raibais izmantoja iespēju, lai atkāptos.
Se, saņem! Atjautīgi iznācis no ēnām, Raibais savicināja savu vāli. UHHH!
Sitiens ķēra āmurgalvu pa galvas sānu, nogāžot viņu kā koku un liekot viņa nazim aizslīdēt pa grīdas dēļiem. Tas apstājās pie Kapuckvapa kājām. Kapuckvaps vilcinājās, tad pieliecās, lai to paceltu.
Viņam bija savāda sajūta, turot nazi. Par spīti Kapuckvapa tēva labākajiem centieniem iemācīt to viņam, zēns tā arī nebija apguvis pašaizsardzības mākslu. Viņš satraukti pievērsās otram āmurgalvam. Labāk piesargies, viņš teica, cik draudīgi vien spēja. Nepiespied mani to likt lietā. Viņa balss skanēja vārgi un nepārliecinoši.
Viņam aiz muguras šķēla gaisu trešā āmurgalvas sirpis. Zarēns ar paceltu zobenu palēca uz priekšu blakus savam jaunajam māceklim. Sirpis ķēra zobenu ar mežonīgu cirtienu, kas satricināja viņa roku visā garumā. Viņš noturējās vietā.
- Jo pretīgāki viņi ir, jo skaistāka uzvara, Zarēns murmināja. Viņš izdarīja mežonīgu izklupienu vienreiz, otrreiz pret diviem āmurgalvas gobliniem.
Sirpis atkal nošņāca gaisā, šoreiz zemu un no sāniem. Zarēns atlēca atpakaļ. Bīstamā asmens smaile, gandrīz skarot viņa vēderu, trāpīja pa aunradža ādas vestes aizdari. Kapuckvaps apgriezās apkārt un nikni dūra tam, kas bija uzbrucis Zarēnam.
- Aaiii! alu lempis iespiedzās, kad asais zobens trāpīja viņam pa cīņas rokas īkšķi.
- Braši! Zarēns iedrošinot uzsauca. Viņš pacēla roku un dūra. Zobens trāpīja mērķī, un āmurgalvas sirpis nošķindēja uz grīdas.
Kapuckvaps paspēra to pie sānu sienas. Zarēns piespieda savu zobenu āmurgalvam pie kakla.
- Ej projām tūlīt pat, viņš auksti teica, vai palīdzi man, un es pabeigšu šo darbu.
Abi āmurgalvas saskatījās. Zūdam no šejienes! viens no tiem ieaurojās, tad abi pagriezās un steigšus atkāpās. Ne viens, ne otrs neatskatījās uz savu pakritušo biedru.
- Augstās Debesis, Kapuckvaps nomurmināja. Viņš sniedza āmurgalvas nazi Zarēnam.
Zarēns pasmaidīja. Paturi to, viņš sacīja. Tu to esi nopelnījis. Tas bija lieliski, Kapuckvap, viņš uzslavēja. Es nezināju, ka tev tas ir iekšā.
Kapuckvaps kautrīgi nolieca galvu un ieslidināja nazi aiz jostas. Viņš arī nebija zinājis.
- Šie āmurgalvas goblini nav diez ko pazīstami ar uzticību cits citam, Raibais iesmējās, pakarinādams vāli atpakaļ pie sienas. Viņš pievērsās Zarēnam un Kapuckvapam. Lai gan tik un tā bīstami, viņš piebilda. Paldies, ka nācāt man palīgā, džentlmeņi. Viņš piecēla vienu no apgāztajiem soliem. Sēdieties. Jūs dzersiet no manas labākās mucas — un, protams, uz saimnieka rēķina.
Zarēns un Kapuckvaps apsēdās. Kapuckvaps mirka sviedros, rokas viņam drebēja. Viņš pirmo reizi aplaida acis apkārt tavernai.
Pārējie viesi, strēbdami dzeramos, ieslīdējuši ēnainajos stūros, šķiet, nenojauta nesenās nekārtības. Daži sēdēja zem sešstūrainu mucu rindām, kas bija saliktas dziļumā pie sienas kā meža bišu medus kāres; daži bija satupuši uz zemiem klučiem pie dzeramajām silēm. Apklātā ogļu panna stūrī kvēloja tirkīza gaismā un atbalsoja degošo pagaļu skumjo dziedāšanu.
- Izklausās pēc žūžubišu koka, Kapuckvaps nedroši piezīmēja. Viņš vēl aizvien juta satricinājumu.
- Mēs esam Zūžubišu krogā, Zarēns atgādināja un pasmaidīja. Tas aiznes mani atpakaļ Dziļajā mežā, kad es biju zēns. Spelda meža troļļu māte, par kuru es tev stāstīju, gulētiešanas laikā mēdza ielikt ugunī žūžubišu koka pagali. Sērīgās dziesmas ieaijāja mani miegā.
- Man tās izklausās biedējošas, Kapuckvaps nodrebinājās.
Raibais atgriezās ar trim kausiem, kas līdz malām bija pildīti ar zeltainu šķidrumu. Viņš apsēdās starp abiem.
- Uz jūsu ļoti labu veselību! viņš teica, un visi pacēla dzirkstošo sulasvīnu pie lūpām. Aāāāl Raibais atzinīgi noelsās. īsts nektārs.
- Tas ir ļoti labs, Zarēns piekrita. Ko, Kapuckvap?
Kapuckvaps saviebās, kad asais alkohola dzēriens apsvilināja viņam rīkli un uzvēdīja kodīgus tvaikus degunā. Ļoti jauks, viņš noķērca. Tad, saraucis pieri, viņš vērsās pie Raibā. Bet vai tu nebaidies, ka izspiedēji atgriezīsies? viņš jautāja.
Raibais iesmējās. Sirds dziļumos āmurgalvas ir gļēvuļi, viņš paskaidroja. Kas reizi dabūjis trūkties un tā tālāk. Kad reiz tiks aplaista ziņa, ka Zūžubišu krogs nav nekāda nieka vieta, tie liks mani mierā vismaz pagaidām. Un tas viss ir, pateicoties jums diviem.
- Oi, Raibais! no tālā kakta atskanēja piesmakusi balss. Vēl meža groku, tūlīt!
- Nāku! Raibais atsaucās. Viņš pietrausās kājās un noslaucīja rokas priekšautā. Negantajiem nebūs baudīt mieru, viņš teica. Uzkliedziet man, kad jums atkal vajag piepildīt kausus.
Raibais ātri aizgāja. Zarēns pievērsās Kapuckvapam, kurš nogaršoja otru malku sulasvīna. Nesteidzies, viņš sacīja. Es varētu arī paskatīties apkārt, kamēr esam te. Papļāpāt ar dažiem vietējiem. Noskaidrot, vai kāds kaut ko zina.
Kapuckvaps nolika glāzi pēdējo reizi, dedzīgi pamāja ar galvu un pielēca kājās. Laba doma, viņš teica. Es iešu tev līdzi. Viņam diez ko nepatika palikt vienam šajā skarbajā, ēnu pilnajā vietā ar tās dīvaino, sērīgo mūziku.
Kopumā tavernā bija ap duci apmeklētāju. Lempji, troļļi un goblini: pamatīgi iedzērāji ar vienaldzīgām, cietām sejām un tukšām, vienaldzīgām acīm.
- Sveiks, draugs. Vai varu izmaksāt tev dzeramo? Zarēns apjautājās, uzsizdams pa plecu kādai maza auguma būtnei, kas bija sakumpusi pār dzeramo sili. Savāds laiks mums uznācis.
Radījums pagriezās, atklājot, ka ir vilcējtrollis. Viņš cieši ieskatījās Zarēnam sejā. Ko tu gribi? viņš noņurdēja.
Zarēns pacēla plaukstas. Tikai dzeramo, viņš atbildēja. Un mazu sarunu. Raibais! Piepildi mana drauga sili. Viņš izskatās izslāpis.
Vairāki acu pāri atskatījās un truli blenza uz viņu.
- Paldies, kungs, vilcējtrollis teica. Zarēns bija piesaistījis sev uzmanību.
- Es jau teicu, savāds laiks dīvainas lietusgāzes, krusas graudi tik lieli kā goblina dūre, visādas lietas krīt no debesīm… Es pat dzirdēju, ka krītošās zvaigznes nokritušas zemē tieši te, Lejaspilsētā.
Vilcējtrollis paraustīja plecus. Es neko neesmu redzējis, viņš teica. Nupat nokāpu no debesu kuģa, kas brauca no Lielā Sraika tirgus. Vedām vergus, viņš noņurdēja. Nekad vairs! Troksnis bija drausmīgs tie kliedza un vaidēja visu ceļu. Nevaru dabūt laukā no galvas. Nācu pa taisno šurp, lai aizmirstos. Viņš iemērca seju līdz malām pilnajā silē, un Zarēns devās tālāk.
- Kaptein? no labās puses atskanēja piesmakusi, jautājoša balss.
Zarēns apsviedās apkārt. Kapuckvaps pētoši lūkojās ēnās, mēģinot ieraudzīt to, kas bija runājis.