- Kaptein, vai tas esi tu? Smags sēdeklis ar troksni tika atbīdīts pa koka grīdu, un plecīgs indivīds pietrausās kājās, berzēdams acis, it kā nupat būtu pamodies. Zarēns skatījās uz tuvojošos būtni. Tas bija Dziļā meža slakteris: mati mežonīgi izspūruši un āda asinssarkana, tā ēnainajā tumsā izskatījās tumši violeta. Viņa īgnie vaibsti savilkās platā smaidā. Kapteini Zarēn, tas esi tu, vai ne? — viņš jautāja. Saki man, ka esi!
- Zarp? Zarēns ieminējās. Vai tas esi tu, Zarp? Zarps Aungans? No Malas dejotāja komandas? Zarēns sauca. Jā, tas esmu es! Tas esmu es, tavs kapteinis!
- Ak, kaptein, Zarps teica, asarām sariešoties acīs. Es baidījos, ka nekad nepiedzīvošu šo dienu.
Zarēns atraisījās no Zarpa smacējošā apskāviena un satvēra slakteri aiz pleciem. Bet tu paliki dzīvs, Zarp!
Tu esi dzīvs! Tu tiešām esi dzīvs! viņš teica, balsij aiz satraukuma drebot. Un tagad es tevi esmu atradis! Viņš pagriezās pret Kapuckvapu. Paskat, Kapuckvap, viņš sacīja. Mēs esam atraduši vienu no maniem…
Viņš apklusa. Viņa jaunais māceklis izskatījās tā, it kā būtu ieraudzījis spoku. Viņš stāvēja pilnīgi nekustīgs, ar pavērtu muti, acīm gandrīz sprāgstot laukā no pieres. Viņam blakus Raibais izskatījās tikpat pārsteigts.
- Kapuckvap, kas, Debesu vārdā, ir noticis? Zarēns jautāja.
- J… jūs a… abi kvēlojat, skanēja stomīga atbilde.
- Kā divas tildera tauku laternas, Raibais piebilda ar bijību acīs.
Zarēns paskatījās uz Zarpu. Ta bija taisnība. Spoža gaisma blāzmoja no slaktera asinssarkanajiem matiem līdz ādas zābaku purngaliem. Viņš paskatījās lejup pats uz savu ķermeni. Krūtis, kājas, rokas, plaukstas, kustīgie pirksti tie visi mirdzēja.
Viņiem visapkārt parastie apmeklētāji murmināja savā starpā. Viņi rādīja ar pirkstu, viņi purināja galvu. Vilcējtrollis blakus Kapuckvapam taustīja amuletus ap kaklu. Spoki, viņš nošņāca. Spoki baļķu dokos. Un tagad spoki te. Tas nav dabiski, varat man ticēt.
Pāris bara rūķu piecēlās kājās. Es te nepalikšu, viens no viņiem satraukti paziņoja un steidzās uz durvīm.
- Es arī ne, piebalsoja viņa biedrs. Ātri iedams garām Raibajam, viņš pievērsās tam: Lejaspilsētā šajās dienās viss jau tā ir pārdabisks, kur nu vēl spoku parādīšanās Zūžubišu krogā.
- Jā, nomurmināja vilcējtrollis, steigdamies viņiem pakaļ. Spoki nu ir pēdējā robeža.
- Bet… viņi jau gāja projām, Raibais teica. Vai ne? viņš piebilda, virzīdams visus trīs uz durvju pusi. Nekā personiska, viņš nomurmināja Zarēnam. Bet jūs mulsināt apmeklētājus. Un veikals ir veikals, jūs saprotat. Viņš tos maigi, bet stingri izstūma laukā.
Kad durvis aiz muguras aizcirtās, Zarēns pavērsās pret pārējiem. Te tev nu bija pateicība! viņš iesmējās. Bet kas par to uztraucas? Tu esi dzīvs, Zarp! Tam ir nozīme.
- Labi redzēt arī tevi, kaptein, bet… Zarps sarauca pieri. Mēs tiešām izskatījāmies mazliet dīvaini, tā spīdot. Ar to pietiek, lai iedzītu bailes jebkuram. Viņš sadrūma. Es spīdēju, kad piezemējos Lejaspilsētā, viņš teica, bet tas drīz izdzisa. Līdz tam brīdim, viņš nenoteikti piebilda, kad mēs atkal satikāmies.
- Tapat bija ar mani, Zarēns sacīja. Un tomēr tur mēs bijām, atkal satikušies, un vēlreiz spīdējām. Kaut kas droši vien ir noticis tur laukā, viņš turpināja klusi un neskaidri. Kaut kas tāds, kas pat tagad saista mūs. Viņš satvēra Zarpu aiz elkoņa. Vai tu atceries, kas notika? Ar pārējiem manas komandas locekļiem? Ar manu kuģi? Un manu tēvu! Vai tu zini, vai mēs atradām
Mākoņu Vilku…
Bet slakteris skumīgi purināja savu lielo, pinkaino, sarkano galvu. Ja vien es varētu atcerēties, kaptein, viņš teica. Bet es nevaru atminēties ne draņķa, kopš mēs iebraucām tajā viesulī.
Zarēns pasmaidīja un sirsnīgi paspieda viņa elkoni.
- Tam nav nozīmes, viņš mierināja. Esmu tevi atradis, Zarp, un tas ir sākums. Lielisks sākums! Tagad viss, kas mums atliek, ir atrast pārējos. Viņa seja nomācās.
- Bet kur?
- Spoki, Kapuckvaps klusi ieminējās.
- Kas tas bija, Kapuckvap? Zarēns jautāja. Runā. Kapuckvaps pagriezās pret viņu. Es dzirdēju vilcēj-
trolli sakām, ka jūs laikam esat spoki. Viņš uz mirkli apklusa. Gluži kā tie baļķu dokos.
- Baļķu dokos? Zarēns pārjautāja. Spoki baļķu dokos? Gluži kā mēs?
Kapuckvaps pamāja ar galvu. Ta es dzirdēju viņu sakām.
- Lieliski, Kapuckvap! Zarēns priecīgi iesaucās un uzsita viņam pa plecu. Tieši uz turieni mēs iesim. Uz baļķu dokiem!
Kapuckvaps nodūra galvu. Es teicu, ka esmu labs klausītājs, viņš laimīgi nomurmināja.
DEVITA NODAĻA alu lempji
Tobrīd, kad viņi izgāja laukā, Zarēns un Zarps bija pārstājuši spīdēt. Saule, lai gan zemu un zeltaina vēlās pēcpusdienas debesīs, tomēr bija pietiekami spoža, lai pārspētu viņu savādo mirdzēšanu.
Un paldies Debesīm par to, Kapuckvaps domāja, viņiem dodoties ceļā.
Viņi gāja uz austrumiem pa ielām, kuras iepazina aizvien labāk, un lejup uz purvainajiem baļķu dokiem blakus lēni plūstošajai Malūdens upei. Zarēns bija domīgā noskaņojumā.
- Mums ir labi veicies, Kapuckvap, ka atradām Zarpu dzīvu, viņš prātoja, bet attiecībā uz pārējiem… Viņš apklusa. Vai mēs tiešām varam uzdrošināties domāt, ka tās parādības, šie spoki, iespējams, varētu būt… Kas? Gūms? Spoliņš? Spārnmīlis Slīts vai varbūt Mežeklis?
- Tas vilcējtrollis teica spoki, nevis spoks, Kapuckvaps teica, tātad tur jābūt vismaz diviem.
Zarēns izvilka no somas papīru rulli, ko Tumsas profesors viņam bija iedevis, un atritināja to. Tas rādīja Malaszemes karti, kurā bija iezīmētas līnijas un krustiņi, kas norādīja astoņu krītošo zvaigžņu trajektorijas un aptuvenās piezemēšanās vietas. Krustiņš Akmeņu dārzos bija apvilkts. Tieši tur Zarēns pats bija piezemējies. Viņš paņēma ogles gabalu un apvilka vienu no četriem krustiņiem, kas bija iezīmēti Lejaspilsētas apkārtnē.
- Par vienu mazāk, viņš teica, pagriezdamies pret Kapuckvapu. Un vēl trīs jāatrod. Viņš cerīgi pasmaidīja. Varbūt viņi visi ir tur baļķu dokos.
- Varbūt, Zarps Aungans sacīja. Tomēr, godīgi sakot, kaptein, es neesmu drošs, cik lielas ir viņu iespējas, ja viņi tiešām ir nonākuši tur. Ta ir alu lempju teritorija, un viņi pat vislabākajā gadījumā neizturas laipni pret nepiederošiem.
- Un kur vēl visi tie stāsti par kautiņiem, ko mēs esam dzirdējuši, Kapuckvaps noskurinājies piebilda.
- Drosmi, Kapuckvap! Zarēns drošināja. Stāsti droši vien ir tikai stāsti. Ja mēs turēsimies kopā, mums nekas nenotiks. Tici man.
Kapuckvaps drosmīgi pasmaidīja. Kopš viņi bija ieradušies Lejaspilsētā, zēns nevarēja vien beigt apbrīnot Zarēna apņēmību. Lai gan viņi tikpat labi varētu būt iesaistījušies bezcerīgā pasākumā, jaunais kapteinis ne reizi nebija apspriedis padošanos. Un tagad, kad Zarps Aungans bija atrasts, jaunā kapteiņa apņēmība bija atmaksājusies. Bet tas, kas viņus sagaidīja, asinskāri alu lempji pārbaudīs šo apņēmību līdz galējai robežai. Kapuckvaps atkal nodrebinājās.
Visapkārt kūsājošā austrumu kvartāla kosmopolītiskā atmosfēra pakāpeniski beidzās, viņiem ieejot baļķu doku dziļā aizmugurē. Veikalu un māju rindas aizstāja šauru šķērsielu juceklis ar pussagruvušām būdām un nameļiem, katru no kuriem apdzīvoja alu lempju milzīgās ģimenes.