- Tikai skatieties, kur jūs ejat, Zarps Aungans brīdināja, slepus atskatīdamies pār plecu. Turieties ielas vidū alu lempji ir aizdomu pilni pret jebkuru, kas pienāk pārāk tuvu viņu īpašumam. Un nekādā ziņā nesaskatieties ar viņiem.
Iesākumā Kapuckvaps klausīja Zarpa norādījumiem, tomēr, turpinot ceļu pa trokšņainajām, rosīgajām ielām, sāka atslābināties. Pārpilnās tavernas bija skarbas, bet bez saspīlējuma. Tirgos skanēja draudzīga ķircināšanās, bet no šaurajiem mitekļiem bija dzirdami dziesmu fragmenti, bērnu rotaļas, zīdaiņu raudas un aizraujoši smiekli. Ta, protams, bija nabadzīga apkaime, bet tās gaisotnē viņam nekas nešķita draudīgs.
- Nesaprotu, par ko es raizējos, Kapuckvaps teica, pasperdams trokšņainai jauniešu grupai nomaldījušos pūšļa bumbu.
- Jā, tas gan, Zarps Aungans drūmi sacīja. Pirmie iespaidi reizēm var būt mānīgi. Vienā brīdī viss var pavērsties draņķīgi…
- Ūūūb! Kapuckvaps iekliedzās.
- Kas ir? Zarēns jautāja.
Kapuckvaps pagriezās un rādīja atpakaļ kādās tumšās un tukšās durvīs. Zarēns ielūkojās ēnās. No pēkšņās sīvās smakas viņam aizrāvās elpa.
- Kauli, Zarēns nomurmināja.
Kapuckvaps sāka rīstīties.
- Sapratāt, ko es domāju! Zarps Aungans drūmi novilka. Tagad esiet modri.
Kapuckvaps paskatījās apkārt, pēkšņi ieraudzīdams nabadzīgos alu lempjus citā gaismā. Viņš ievēroja, cik
lieli bija to dzeltenie zobi, cik asinīm pieplūdušas to acis, un viņš redzēja smagās, dzelkšņainās vāles, kuras tie nēsāja pār plecu, un nažus pie jostas.
Turēdamies ciešāk kopā nekā iepriekš, viņš, Zarps un Zarēns devās pa tumšu, atkritumiem piemētātu šķērsielu, kas veda uz upes malu. Te mājīgās pastāvējuša mežalus un vārītu dumbrāja kāpostu smakas nomāca pūstošu zivju dvinga. Viņiem virs galvas parādoties bieziem, mutuļojošiem mākoņiem, agrā vakara debesis satumsa.
Iela galā paplašinājās, novedot pie baļķu doku klajās netīrības. Panīkusī Malūdens upe it kā negribīgi skalojās ap dubļu sērēm, kas nesen bija parādījušās. Sāka smidzināt viegls, taukains lietus. Kaut arī gaisma bālēja aizdegtās eļļas lampas nespodri spīdēja no trūdošajām plānu dēļu noliktavām, kas rindojās gar krastiem, viņi vēl aizvien varēja redzēt dubļos izmētātos kaulus. To bija daudz, lieli un mazi. Katru no tiem bija tīru noknābājuši maitēdāji baltie kraukļi un apgrauzušas raibās žurkas,
kuras šļakstinājās un spiedza, cīnoties par atkritumiem, ko notekūdeņi ieplūdināja lēni tekošajā ūdenī.
- Man tas nemaz nepatīk, Kapuckvaps neveikli teica.
- Man arī ne, Zarēns piekrita, purinādams galvu. Žēl, ka vilcējtrollis nepaskaidroja precīzāk, kur spoki bija redzēti.
Kapuckvaps pamāja ar galvu. Es… Viņš ar rāvienu apklusa. Jūs atkal sākat spīdēt, viņš paziņoja. Jūs abi.
Zarēns nopētīja savu izstiepto roku un pats redzēja vārgo, tomēr pamanāmo gaismu, kas no tās nāca. Tas droši vien ir tāpēc, ka kļūst tumšs, viņš secināja.
- Tad mums… mums labāk vajadzētu izšķirties, Zarps satraukti sacīja.
- Izšķirties? Zarēns pārjautāja.
- Jo tuvāk viens otram mēs esam, jo spožāk spīdam. Es to pamanīju jau Žūžubišu krogā…
- Nē, Zarp, Zarēns iebilda. Es jums teicu, ka mēs turēsimies kopā. Turklāt, kā es ievēroju Žūžubišu kroga ārpusē, ja ir pietiekami gaišs, tad mēs nespīdam nemaz.
- Bet Zarēn… Kapuckvaps iesāka.
- Kapuckvap! Zarēns viņu asi apsauca. Mēs iesim vēl mazliet tālāk uz priekšu. Kopā!
Viņi turpināja iet klusēdami, meklējot ceļu garām kaudzēs sakrautām kastēm un tukšu mucu grēdām, starp augstiem rūsošu ķēžu un pūstošu zivju pauguriem un zem paaugstinātajiem moliem, kas čīkstēja, kad traucējošo velkoņu virves raustīja piestātnes gredzenus.
Vējam pieņemoties spēkā, sāka smidzināt. Kapuckvaps saviebās, kad ar katru soli viņa zābaki iegrima dziļi glumajos dubļos. Tas ir bezcerīgi. Te mēs viņus nekad neatradīsim, viņš teica. Un jūs spīdat pat vēl spožāk.
- Mēs pamēģināsim uz šo pusi, Zarēns nosvērti sacīja. Viņi pagriezās projām no upes un atgriezās šaurajās šķērsielās. Zem ielu laternām savādā spīdēšana tik tikko bija redzama. Tomēr, turpinot ceļu, Kapuckvapam šķita, ka viņš pamana atšķirību alu lempju reakcijā, viņiem ejot garām. Iepriekš viņi vienkārši nebija ņemti vērā. Tagad ja vien tā nebija viņa iedoma no viņiem cītīgi izvairījās; acis tika novērstas, un tie, kas tuvojās, pagāja malā vai pazuda kādās durvīs, līdz viņi bija pagājuši garām.
- Manuprāt, viņi ir ievērojuši, Kapuckvaps nošņāca.
- Uz priekšu! Zarps Aungans skubināja. Tiksim laukā no šejienes. Mēs negribam piesaistīt sev uzmanību.
- Tagad ir mazliet par vēlu par to uztraukties, Zarēns teica ar mutes kaktiņu. Skatieties.
Viņi stāvēja pie tāda kā krustojuma, kas atgādināja lielu riteni ar spieķiem un rumbu vidū, kur saplūda dučiem šauru šķērsielu. Centrā slējās milzīga koka muca, ap kuru kopā spiedās dzīrojošu alu lempju pūlis. Trokšņaino ainu apspīdēja spilgti violeta gaisma no lidmalkas lāpām, kas meta groteskas ēnas uz glūnošajām alu lempju sejām un pilnīgi nomaskēja Zarpa un Zarēna mirgojošo spīdumu.
Nupat klāt pienākušo pagrūsti uz priekšu, Zarēns, Kapuckvaps un Zarps Aungans atradās ierauti dziļāk pūlī un tuvāk lielajai mucai. Šīs vietas gaisotne trāpīja visiem trim sejā kā slikta elpa: karsta, mitra un smirdīga. Kapuckvaps pamatīgi cīnījās, lai nesāktu vemstīties.
- Zivis, Zarēns secināja. Bojātas zivis un… Viņš sarauca degunu. Ceļašķi.
Zarēnam kopš bērnības allaž bija riebusies marinētu ceļašķu smaka meža troļļu elpā. Šeit šī dvinga bija nomācoša. Kodīga. Sīva. Rūgstoša. Šķita, ka tā nāk no putojošās mucas.
- Ceļašķu alus, viņš novaidējās.
- Trīs kausus, vai tā? no mucas puses atskanēja kāda balss. Drukns alu lempis ar netīru lupatu pār roku aicināja viņus tuvāk. Viņi izlauza ceļu garām elpojošiem piedzērušu alu lempju ķermeņiem, kas gulēja dubļos.
- Es… ēēē… Vai jums nav meža groka? Zarēns apjautājās.
- Nā-a! alu lempis sadrūma. Te ir dzertuve. Mēs te vīzdeguņus neapkalpojam.
Zarēns pamāja ar galvu. Tad lai būtu trīs kausi ceļašķu alus, viņš laipni teica.
Alu lempis uzkāpa pa koka kāpnēm un iegrūda trīs netīrus kausus mucā.
- Labāk ir izpatikt viņam, Zarēns sacīja Kapuckvapam. Kaut gan es tavā vietā to nedzertu. Tas ir raudzēts no puvušiem ceļašķiem un dūņu zivju iekšām.
Kapuckvaps aiz riebuma nodrebinājās. Alu lempis atgriezās.
- Te būs, viņš teica, iegrūzdams līdz malām pilnos koka kausus viņiem rokās.
- Paldies, Zarēns pateicās, ielikdams monētu alu lempja izstieptajā, ķepai līdzīgajā rokā. Un saki man…
Bet viņš jau bija pievērsis uzmanību kauslīgiem un izslāpušiem alu lempjiem, kas stāvēja visi vienā pusē, lādēdamies, lamādamies un pieprasīdami, lai viņus apkalpo. Zarēns piebikstīja Kapuckvapam un pamāja uz kausu pusi. Paskatīsimies, vai ar tiem var mums nopirkt kādu informāciju.