Cenzdamies nevienam neuzskriet virsū "izliets alus un izlietas asinis bieži plūst kopā", kā teikts brīdinošajā parunā, viņi lauza ceļu cauri bangojošajam pūlim. Ceļašķu alus smaka kļuva spēcīgāka. Ta garoja no kausiem, tā pildīja gaisu, tā sūcās no alu lempju ādas porām visapkārt.
Viens no viņiem milzīgs indivīds pagriezās un nopētīja pienācējus ar glāžainu acu interesi. Viņa skatiens apstājās pie kausiem svešinieku rokā.
- Vai tie ir man? viņš iesaucās dunošā un neskaidrā balsī. Jūs esat pārāk laipni! Viņš satvēra kausus, dzēra gariem un lieliem malkiem un starojot uzlūkoja pienācējus. Stulbeņu nektārs, viņš nodārdināja un ierēcās aiz smiekliem, tad pasvieda divus tukšos kausus sāņus un ķērās pie trešā. Viņam aiz muguras grupa indivīdu ar piesarkušām sejām uzsāka dziesmu. No dzertuves skanēja smieklu rēkoņa.
- Un kādā nozarē tu strādā? Zarēns jautāja.
- Turpat, kur vairums te apkārt, alu lempis atbildēja. Darbs dokos. Iekraušana. Izkraušana… Viņš plati pasmaidīja. Nemainītu to ne pret ko pasaulē.
Alu lempis viņam blakus pagriezās un labsirdīgi iedunkāja viņu tuklajā rokā. Tas ir tāpēc, ka tu esi tāds padumjāks, Grom, — viņš teica un tad pievērsās Zarēnam. Es tev teikšu tā: man nebūtu nekas pretī mainīties vietām ar kādu no tiem akadēmiķu tipiem Sanktafraksā. Viņi tur dzīvo greznības klēpī.
- Pfff, attrauca pirmais un nospļāvās zemē. Es labprātāk esmu te lejā, Rāvēj, kā tu ļoti labi zini, ar kausu rokā un starp biedriem.
- Vai redzat? Rāvējs teica, pievērsdamies Zarēnam un Kapuckvapam un pagrozīdams resnu pirkstu sev pie deniņiem. Padumjāks. Tur augšā lidojošajā pilsētā viņi dzer smalkāko sulasvīnu no kristāla biķeriem. Vismaz tā mēs esam dzirdējuši.
- Viņi tiešām to dara, Zarēns sacīja. Mēs nesen bijām tur augšā darījumu dēļ, viņš piebilda. Nelikās gudri ļaut alu lempjiem uzzināt viņu patieso saistību ar Sanktafraksu. Jūs neticētu, kas tā par bagātību.
- Ticētu gan, iebilda Rāvējs.
- Ņem vērā: neviens no viņiem nelikās tik laimīgs kā jebkurš te, Zarēns apgalvoja, skatīdamies apkārt.
- Es teicu! Groms triumfējoši nosēca. Viņš iztukšoja kausu un sakrustoja rokas.
- Faktiski, Zarēns turpināja, viņi visi šķita diezgan apjukuši. Acīmredzot pienākušas ziņas, ka Lejaspilsētā novēroti spoki. īpaši baļķu dokos… Ielāgojiet, tās visas, iespējams, ir muļķības, viņš teica. Jūs zināt, kādi viņi ir ar savām cēlajām idejām, tas nāk no dzīvošanas visu laiku ar galvu mākoņos…
Abi alu lempji saskatījās. Varbūt šoreiz tajos stāstos ir kāda patiesība.
Zarēns samiedza acis. Jūs negribat teikt…
- Es pats viņus esmu redzējis, Groms apliecināja.
- Es ari, piebilda Rāvējs, nopietni mādams ar galvu. -Tie spīd!
Kapuckvapa sirds sāka dauzīties. Viņš apskatīja Zarēnu un Zarpu Aunganu no galvas līdz kājām, vai nav manāmas kādas nodevīgas pēdas no spīdošās gaismas. Laimīgā kārtā lidmalkas lāpas kvēloja tik spilgti, ka neko nevarēja manīt.
- Spīd? viņš dzirdēja Zarēnu sakām. Cik savādi. Bet sakiet man kur tieši jūs viņus redzējāt?
- Vienreiz lejā pie upes spīdam tumsā, skanēja atbilde. Vienreiz augšā tirgus laukumā, kad visas lampas bija izdzēstas.
Groms pamāja ar galvu. Un vienreiz pusnaktī es tos esmu redzējis slīdam pa kādu šķērsielu. Vienu mirkli tie tur bija, tad atkal pazuda. Viņš paraustīja plecus. Debesis vien zina, no kurienes tie ieradās un uz kurieni dodas, bet tie uzdzen man drebuļus, tik tiešām.
Rāvējs sirsnīgi iesmējās un uzsita Zarēnam pa muguru. Pietiek to runu par spokiem, viņš teica. Man šovakar pamatīgi slāpst. Vēl vienu kausu?
Zarēns pasmaidīja. Baidos, ka ne, viņš atteicās un pagriezās pret pārējiem. Uz priekšu, Zarp, Kapuckvap. Ja gribam pabeigt savu uzdevumu vēl līdz pusnaktij, tad mums labāk jāiet.
- Kā jums tīk. Alu lempis pagriezās projām. Pārāk smalki, lai dzertu kopā ar tādiem kā mēs, Groms sacīja, piebikstījis Rāvējam.
Zarēns, Zarps un Kapuckvaps atkāpās. Vieglais smidzenis pārvērtās par lielām, smagām lietus lāsēm. Zarēns juta sevī neizprotamus dusmu uzplūdus. Viņš cīnījās pret šīm jūtām. Zarpa un Kapuckvapa sejas viņam blakus bija savilktas un saspringtas.
-Āāāāh! Tu stulbais lempi! kāda dusmīga balss ieaurojās. |
Es stulbs? otra balss ierēcās. Tu smieklīgais plānprātiņi Bija dzirdama skaņa, kā savilkta dūre trāpa pa žokli.
-To… to dara laika apstākļi, Zarēns nomurmināja caur sakostiem zobiem un satvēra Kapuckvapu aiz elkoņa.
Nākamajā mirklī visapkārt eksplodēja varmācība, visi kā viens alu lempji metās cits citam virsū. Tika vicinātas dūres. Tika atņirgti zobi. Tika izvilktas vāles. Gaisu pildīja lamas.
-Ātri, Kapuckvap! Zarēns mudināja, virzīdams viņu uz priekšu. Tiksim ārā no šejienes.
Bet visur bija alu lempji, kurus bija pārņēmis lietus niknums, tie bloķēja viņiem ceļu un akli sita ikvienam,
kas pienāca pārāk tuvu. Belzdami. Sperdami. Rūkdami un kozdami.
Lielā muca bija iesprāgusi, un no tās tecēja šķidrums. Kāds pusducis nikno radījumu kliegdami nokrita zemē, kur staipījās un locījās ceļašķu alus plūdos, vēl aizvien skrāpēdami un kaudamies cits ar citu.
"Es noraušu tev galvu!" "Es tevi saraustīšu gabalos!" "Es izraušu tev aknas un norišu tās veselas!"
Un visu laiku briesmīgais lietus pieņēmās spēkā. Tas gāza šaltīm, applūdinot šaurās ielas, un citu pakaļ citai apdzēsa liesmojošās lidmalkas lāpas.
Aiziet, Zarp! Zarēns uzsauca, kopā ar Kapuckvapu cenzdamies izspiesties cauri kauslīgo ķermeņu drūzmai. Es… ūūūhl viņš noņurdēja, kad īpaši liels alu lempis sagrāba viņu no mugurpuses un ar tuklu roku aizspieda
muti. Cits alu lempis bija notvēris Kapuckvapu. Trešais piespieda Zarpu pie sienas.
Vēl pusducis lāpu nosprakšķēja un izdzisa. Tad pēkšņi pēdējās liesmojošās lidmalkas lāpas izplēnēja un visa apkārtne iegrima tumsā.
- AAAA! alu lempis iekliedza Zarēnam ausī un rupji aizgrūda viņu projām. Viņš uzgrūdās Zarpam. Abu mirgojošais spīdums kļuva tik spilgts kā vēl nekad.
- Spoki! alu lempji gaudoja un atkāpās vēl aizvien nikni, bet pārāk lielās šausmās, lai uzbruktu.
- Ātri! Zarēns pačukstēja pārējiem. Tiksim projām no šejienes, iekams viņi saprot, ka mēs galu galā varētu arī nebūt spoki.
Viņš satvēra Kapuckvapa elkoni, un visi trīs metās projām. Alu lempji auroja viņiem nopakaļ, bet nesekoja. Tomēr ielās bija citi kur vien viņi skatījās -, un visus laika apstākļu trakums bija novedis līdz asinskārai varmācībai.
- Ko lai mēs darām? Zarps jautāja, paskrējis uz vienu pusi, tad atkal atpakaļ. Mēs esam sprukās! Mēs esam nolemti nāvei!
- Uz šo pusi, kāda balss iešņāca Zarēnam ausī.
- Ļoti labi, uz šo pusi! viņš iekliedzās un sāka skriet pa šauru ieliņu, pārējie viņam sekoja pa pēdām. Turieties kopā! viņš auroja. Un lūdziet Debesis, lai…
- Aāāāā! visi aiz šausmām iekliedzās, kad zem viņiem, šķiet, pazuda zeme.
Viņi krita. Zemāk, zemāk, zemāk. Kūleņojot tumšajā, smirdīgajā gaisā, mežonīgi vicinot rokas un kājas. Viņiem virs galvas atskanēja skaļš blīkšķis, aizcērtoties lūkai.
DESMITĀ NODAĻA cisterna
-Ak Debesis! Kapuckvaps noelsās, kad straujais ceļš lejup strauji apstājās. Kaut kas mīksts, zīdains un savādi atsperīgs bija apturējis viņa kritienu. Ar pārsteiguma kliedzienu viņš parāvās atpakaļ un noņurdēja aiz sāpēm, kad viņā smagi ietriecās Zarps Aungans. Abi divi atkrita atpakaļ uz atsperīgā šķiedru tīkla. Zarēns uzkrita virsū viņiem abiem.