Pēkšņi atskanēja klikšķis. Tad būkšķis. Tad ar šņācošu švīkstoņu savilkās virve. Tīklam līdzīgais materiāls savācās viņiem apkārt, sagrūžot trīs nelaimīgos cieši kopā.
Pirmais, ko Kapuckvaps ievēroja, neticami stiprā smaka, kas bija tik spēcīga, ka šķita kā neredzamas rokas pirksti, kas iesniedzas viņam rīklē un liek rīstīties. Pēc iesprostošanas biezajā tīklā spīdēšana no Zarēna un Zarpa bija rāmāka, bet blāvajā gaismā, kas tiešām izspiedās uz ārpusi, Kapuckvaps lēnām sāka izšķirt apkārtni.
Viņi bija iekarināti augstu virs liela, kūpoša pazemes kanāla. Visapkārt viņiem milzīgajā tunelī, pa kuru plūda kanāls, bija no sienām izvirzītas caurules. Nepārtraukta netīra ūdens straume lija no caurulēm putojošajā straumē lejā.
Notekūdeņi, Kapuckvaps novaidējās. Es… Au! Tas sāp! viņš ievaidējās, kad Zarēna kaulainais elkonis asi iespiedās viņam mugurā. Ko tu dari?
- Mēģinu izvilkt savu nazi, Zarēns noņurdēja.
- Tomēr šķiet… ka es nevaru… pakustēties…
-AŪŪŪ! Kapuckvaps iegaudojās vēl skaļāk.
Zarēns atteicās no cīņas. Tas ir bezcerīgi, viņš nomurmināja. Es to vienkārši nevaru aizsniegt.
No tā tev nebūtu liela labuma, ja arī varētu, Zarpa Aungana apslāpētā balss atskanēja no apakšas. Viņa seja bija iespiesta tīkla lejasdaļā. Tas ir gatavots no mežzirnekļu zīda.
Zarēns novaidējās. Mežzirnekļu zīds bija materiāls, ko lietoja, gatavojot debesu pirātu kuģu buras, viegls kā tīmeklis, tomēr pietiekami stingrs, lai izturētu auku triecienus, kas brāzās no Malaszemes ārpuses. Pret biezi savītajām šķiedrām, no kurām tīkls bija veidots, viņa nazis būtu nekam nederīgs.
- Tas ir briesmīgi, kaptein, Zarps Aungans žēlojās. Es labāk būtu izmēģinājis veiksmi ar tiem trakajiem alu lempjiem nekā beigās nonācis te, iekarināts kā liela tildergaļas desa. Viņš briesmīgi saviebās, kad garām peldošo mēslu kūpošie tvaiki ievirpuļoja nāsīs. Raibas žurkas ostīja gaisu un neapmierināti spiedza uz spīdošo saini, kas karājās virs tām. Kāds vai kaut kas ir uzstādījis šo slazdu, viņš teica, un mēs esam tajā iekrituši.
- Kā tu to domā: kaut kas? Kapuckvaps satraukts jautāja.
- Esmu dzirdējis, ka kanalizācijā dzīvojot laupītājlamzaki, Zarps atbildēja pieklusinātā un apslāpētā balsī. Baismīgi radījumi. Vieni vienīgi nagi un zobi. Bet gudri, viltīgi, varbūt viens no tiem būtu varējis…
- Sššš! Zarēns iešņācās.
No tālienes bija dzirdama spalga, žvadzoša skaņa.
- Kas tas ir? Kapuckvaps nočukstēja, bailēm liekot notirpt matiem uz pakauša.
- Es nezinu, Zarēns čukstus atbildēja.
Zvadzoņa kļuva skaļāka. Ta tuvojās. Zarēns, piespiests
pie Kapuckvapa, nevarēja pagriezt galvu. Zarps viņiem apakšā neko nevarēja redzēt. Vienīgi Kapuckvaps, kura galva bija tā iespīlēta, ka viņš varēja skatīties atpakaļ pa tuneli, bija ar seju pret to pusi, no kuras nāca skaņa. Viņš norija siekalas.
- Vai tu kaut ko vari redzēt, Kapuckvap? Zarēns nemierīgi jautāja. Viņš zināja, ka kanalizācijā dzīvo ne tikai raibas žurkas un laupītājlamzaki. Te bija alu lempji un troļļi, kas bija pametuši savas pazemes alas Dziļajā mežā, cerēdami uz labāku dzīvi Lejaspilsētā, atklājot vienīgi to, ka drausmīgā burzma virszemē nebija izturama. Daži dzīvoja badā. Citi bija apmetušies pazemes kanalizācijas sistēmā, kur, rakņājoties atkritumos, vill<;i riebīgu eksistenci.
Zvadzoņa tagad bija pavisam tuvu, spalga un skaidra, pārspējot šļācošās caurules. Kling! Metāls noskrapstēja pret metālu. Kling! Šķiet, ka caurules nodrebēja.
Un tad Kapuckvaps to ieraudzīja: lielu metāla āķi, kas vēzējās pa gaisu, nošķindēja pret cauruli, kas bija izvirzījusies no tuneļa sienas, un pieāķējās pie tās. Āķis bija piestiprināts pie grubuļainas koka kārts, kuru divas
kaulainas rokas saķēra drošā tvērienā un tad vilka.
>
No tumsas parādījās ēnains stāvs, kas neveikli stāvēja savādā laivā, ko veidoja kopā sasaistīti koka gabali. Viņš atkal savicināja āķi. Kling! Tas ieķērās nākamajā caurulē, un viņš vilka savu baržu pret putojošā kanāla straumi tuvāk un tuvāk.
Kapuckvaps noelsās. Es kaut ko varu redzēt, viņš nočukstēja. KLING!
Laiva tagad atradās gandrīz zem viņiem. Augšup palūrēja milzīgs plakangalvis.
Zarēn, Kapuckvaps nopīkstēja, tas ir…
Āķis ar loku izšāvās cauri gaisam, tad parāvās atpakaļ, atbrīvojot tīklu. Kā karsts lidakmens ar trim nelaimīgajiem indivīdiem, vēl saistītiem iekšpusē, tas ar smagu būkšķi nokrita goblina baržā tieši tai brīdī, kad straume to bija panesusi tam apakšā.
Viņi traucās pa smirdīgu kanālu, mēslu viļņu apskaloti, koka laivai pilot un šūpojoties viļņos. Goblins, lietpratīgi balansēdams pakaļgalā, vīdēja pāri tiem. Viņa kaulainajās rokās bija garais āķis, kas tagad darbojās kā stūre un virzīja pagaidu laivu tās ceļā. Ātrāk un ātrāk, un… BLĪKŠ!
Laiva pēkšņi apstājās, kad goblina āķis cieši aizķērās aiz izvirzītas caurules virs galvas. Zarēns, Kapuckvaps un Zarps cīnījās tīkla iekšpusē.
- Ko mēs esam noķēruši šodien, Purvaini? no augšas atskanēja balss.
- Purvaini? Zarēns noelsās.
Ar dunci rokā goblins pasniedzās lejup un pavilka viegli atraisāmo mezglu, kas saturēja tīkla augšgalu. Tīkls nokrita. Zarēns, spoži spīdēdams, pielēca kājās. Muti iepletis, pārsteigtais plakangalvas goblins nometa dunci.
- Slīt! viņš iekliedzās. Viņš spīd! Viņš spīd tāpat kā mēs!
- Vai tu mani nepazīsti, Purvaini? Zarēns jautāja, cenzdamies runāt mierīgi, kamēr barža bīstami šūpojās viņam zem kājām. Tas esmu es, Zarēns.
- Es pazīstu tevi, kapteini Zarēn, kāda balss atskanēja no augšas. Kaut gan es nekad nebiju domājis redzēt tevi atkal dzīvu, vismaz jau nu ne Lejaspilsētas kanalizācijā.
Zarēns paskatījās augšup. Tur platas, vaļējas caurules ieejā stāvēja vājš augums, ģērbies smagā, garā mētelī, ar debesu pirāta trīsstūru cepuri galvā. Arī viņu ieskāva tas pats mirdzošais spīdums.
- Slīt! Zarēns iekliedzās, gandrīz zaudēdams līdzsvaru. Spārnmīli Silt!
Bet bijušais Malas dejotāja vecākais stūrmanis jau bija pagriezies un pazudis caurulē.
- Neņem viņu vērā, kaptein, Purvainis teica, neveikli izrāpdamies no laivas, labajai kājai velkoties nopakaļ.
- Es nešaubos, ka viņš ir vairāk apmierināts, tevi redzot, nekā to izrāda. Kas attiecas uz mani, es nevarētu būt vēl laimīgāks.
- Es tāpat, redzot tevi, Zarēns sacīja. Es tik tikko varu noticēt tam, kas notiek.
Viņš sekoja Purvainim, kāpjot pa dzelzs kāpšļiem sienā līdz ieejai caurulē tālu augšā. Atšķirībā no visām citām pa to neplūda netīrs ūdens. Kapuckvaps un Zarps sekoja viņiem cieši nopakaļ. Tad, pastumjot sānis smagu ādas aizkaru caurules otrā galā, viņi nokļuva plašā telpā.
Spārnmīlis Slīts stāvēja vienā malā, seju pa pusei novērsis. Laipni lūdzu, viņš klusi teica.
Kapuckvaps ar izbrīnu skatījās visapkārt. Šī vieta bija īsta kontrabandistu ala, piekrauta no apakšas līdz augšai ar kastēm un skalu groziem, kas bija pilni ar dažādām dārgām mantām. Uz grīdas bija paklāji un pie sienām drapērijas. Alā atradās mēbeles: divi atzveltnes krēsli, galds, bufetes un mazs, kokgriezumiem bagātīgi izrotāts rakstāmgalds. Bija redzami katli un pannas, pudeles un burkas, māla trauki, galda piederumi, šķīvji… un gaiss kārdinoši smaržoja pēc tildergaļas desiņām.