- Ta kādreiz bija ūdens cisterna, Slīts paskaidroja.
- Tagad mēs esam spiesti te dzīvot.
Zarēns pamāja ar galvu. Es baidījos, ka jūs varētu vispār nebūt dzīvi, viņš teica.
- Jā, iespējams, būtu labāk, ja nebūtu dzīvi, Slīts pusbalsī nomurmināja, tad pagriezās un šķērsoja telpu, pieiedams pie pannas, kas čurkstēja uz plīts.
- Bet Slīt… Zarēns iesāka.
- Ā, mēs abi te lejā satiekam tīri labi, pa vidu iejaucās Purvainis. Mēs te esam jau nedējām ilgi. Meklējam barību un zogam tu būtu pārsteigts, kādas lietas mēs dažreiz atrodam tīklos… tomēr mēs visus radījumus vienmēr nogādājam atpakaļ virspusē pēc tam, kad esam atbrīvojuši viņus no vērtīgajām mantām, kas viņiem bijušas līdzi. Un ar gaismu nav problēmu… Viņš pamāja uz Spārnmīļa Slīta muguru, tas bija noliecies pār plīti. Kamēr abi turamies kopā.
- Tu domā spīdēšanu? Zarēns jautāja.
-Tieši tāpat bija ar mums, kad kapteinis mani atrada, Zarps sacīja. Un tagad mēs te esam četri, visi spīdoši.
- Kaut kas noteikti notika tur ārā, kas to izraisīja, Zarēns teica. Bet es neatceros neko. Kā ir ar tevi, Purvaini? Vai tu vari atminēties, kas ar mums notika tur, atklātās debesīs?
Plakangalvas goblins papurināja galvu. Nē, viņš atbildēja. Mēs devāmies ceļā, sekojot kāpurputnam; meklējot tavu tēvu, mēs iekļuvām virpulī, un tad neko. Viņš saviebās, norādīdams uz savu labo kāju.
- Vienīgais, ko es zinu, ir tas, ka tiku kaut kādā veidā savainots.
- Un tu, Slīt? Zarēns jautāja. Sakumpušais stāvs klusēja. Zarēns sarauca pieri. Vecākā stūrmaņa īgnums sāka vinu kaitināt. Slīt! viņš asi uzsauca.
Slīts sastinga. Drusku, skanēja saīgusi atbilde. Viņš nolika cepamo lāpstiņu un lēnām pagriezās. Es tikai zinu, ka tas man nodarīja šo. Viņš noņēma savu trīsstūreni.
Kapuckvapam aizrāvās elpa. Zarps Aungans novērsās. Zarēns, acis šausmās iepletis, atkāpās. T… tava seja! viņš izdvesa.
Mati bija pazuduši, tāpat kreisā auss, un āda tajā pusē izskatījās kā izkususi, līdzīgi vaskam. Balta, neko neredzoša acs iekļāvās sa~ kusušajās krokās. Vecākā stūrmaņa roka pacēlās pie derdzīgā sarētojuma.
—Seja? Viņš drūmi uzlūkoja pārējos. Tādu es sevi ieraudzīju, atgriezies no atklātajām debesīm. Nav jauks skats, ko?
- Man… man nebija ne jausmas, Zarēns teica.
Silts paraustīja plecus. Nav nekāda iemesla, lai
būtu, viņš sacīja.
- Bet tu vaino mani, ka ievedu tevi virpulī?
- Nē, kaptein, Slīts atbildēja. Es piekritu tevi pavadīt. Tā bija mana izvēle. Viņš uz bridi apklusa. Tomēr atzīstos: esmu vīlies, ka tu arī nezini, kā mēs nokļuvām atpakaļ uz Malaszemi.
- Es zinu tikai to, ko man izstāstīja, Zarēns nožēlas pilns teica, ka mēs izskatījāmies kā astoņas krītošas zvaigznes, brāžoties atpakaļ naksnīgajās debesīs. Vismaz tā Tumsas profesors to aprakstīja.
Slīts samiedza redzīgo aci. Rētainā miesa notrīsēja. Tumsas profesors? viņš jautāja.
Zarēns pamāja ar galvu. Dažas viņš redzēja nokrītam Lejaspilsētā tevi, Purvaini, Zarpu Aunganu, varbūt ari vēl vienu. Pārējās ceļoja tālāk. Tas piezemējās Dziļajā mežā. Es zvērēju atrast jūs visus. Un, paskat, trīs no jums jau esmu atradis. Tas ir vairāk, nekā es uzdrīkstējos cerēt.
- Cerība, Slīts rūgti sacīja. Es esmu iemācījies dzīvot bez tās. Galu galā cerība to neizārstēs. Viņš ar pirkstu galiem skāra briesmīgās rētas.
Kapuckvaps novērsās.
- Es nevarēju izturēt ne blenžošās acis… Slīts paskatījās uz Kapuckvapu un Zarpu Aunganu, ne tos novērstos skatienus, kurus atbaidīja mans izskats. Tāpēc pārcēlos lejā kanalizācijā, lai paslēptos. Un Purvainis sev par godu piebiedrojās man.
- Kur iet viņš, ari es eju, Purvainis uzticīgi norūca.
- Mēs pieskatām viens otru, Slīts teica. Te lejā tas ir nepieciešams, viņš drūmi piebilda.
- Tāpat kā profesors piedod, Zarēns pieskata mani, Kapuckvaps sacīja, pagriezdamies atpakaļ. Tas reizēm ir nepieciešams, pat Sanktafraksā.
- Sanktafraksa, Slīts atkārtoja klusākā balsī. Viņa acis aizmiglojās. Es arī reiz loloju sapņus, ka atradīšu vietu akadēmiķu lidojošajā pilsētā. Bet tajā vietā svarīgi ir nevis tas, ko tu zini, bet ko tu pazīsti. Viņš rūgti pavīpsnāja. Un es nepazinu nevienu.
No istabas tālākā gala varēja saost piedeguma smaržu. Purvainis pārkliboja pāri grīdai un noņēma pannu no plīts. Vakariņas ir gatavas, viņš paziņoja.
- Tildergaļas desiņas, teica Slīts.
- Mans mīļākais ēdiens, Zarēns sacīja, pēkšņi saprazdams, cik izsalcis ir.
Purvainis sadalīja desiņas, sagrieza maizes kukuli un atgriezās ar pieciem šķīvjiem, kurus mēģināja saturēt rokās. Viņš tos izdalīja.
- Un te ir karafe lieliska sulasvīna, ko esmu taupījis īpašam gadījumam, Slīts teica. Purvaini, mūsu smalkākos kausus, lūdzu.
- Par Malas dejotāja komandu! Zarēns paziņoja, kad katram no viņiem rokā bija līdz malām pilna glāze. Par tiem, kas atrasti, un par tiem, kas vēl tiks atrasti.
Pārējie sirsnīgā vienotībā korī atkārtoja tostu, un visi maziem malkiem iedzēra saldo, zeltaino šķidrumu.
- Āāā! Zarps Aungans izdvesa, noslaucīdams ūsas ar delnas virspusi. Izcili!
Pat Kapuckvaps novērtēja sulasvīna siltās, pikantās garšas, un mazliet vēlāk, kad visi mielojās ar sulīgajām tildergaļas desiņām, viņš arī apjauta, cik izsalcis nu bija.
- Garšīgi, viņš izgrūda, noplēsdams gabalu desiņas un nolauzdams maizi. Vienkārši garrrršīgi!
Zarēns pievērsās savam rētainajam vecākajam stūrmanim: Man jāatzīst, Slīt, ka tev viss izdevies labi, ņemot vērā to briesmīgo situāciju, kādā jūs atradāties. Un tev arī, Purvaini. Ļoti labi. Bet jūs nevarat palikt šajā šausmīgajā vietā, īpaši tāpēc, ka abi tikāt ievainoti manu interešu dēļ. Kādu dienu man būs jauns kuģis un jūs atkal būsiet mana komanda. Bet tagad man jānoskaidro, kas noticis ar pārējiem.
- Mēs iesim tev līdzi, Slīts apsolīja.
Purvainis aizrautīgi māja ar galvu. Kur tu ej, arī mēs ejam, kapteini Zarēn, viņš teica.
- Šoreiz ne, Purvaini, Zarēns maigi iebilda. Tavai kājai ir vajadzīgs laiks, lai sadzītu.
- Tad mums jāpaliek te, Slīts drūmi secināja. Viņš pamāja ar galvu uz velvēto jumtu. Jo tur augšā priekš mums nekā nav.
- Gluži otrādi, Zarēns iebilda. Tur augšā ir Sanktafraksa.
- S… Sanktafraksa? Spārnmīlis Slīts pārjautāja. Bet…
- Kā tu tik pareizi piezīmēji, Slīt, nav svarīgi, ko tu zini, bet ko pazīsti. Es pazīstu Tumsas profesoru. Un tu pazīsti mani.
Spārnmīlim Slītam pavērās mute.
- Es uzrakstīšu vēstuli, kuru tu nogādāsi pašam profesoram. Viņš paskatījās apkārt. Es pieņemu, ka tev ir viss nepieciešamais, lai to izdarītu, viņš teica.