- Jā, kā tad, Slīts atbildēja. Augstākās kvalitātes papīrs un tinte un vislabākās sniega putna spalvas. Kaut kas tāds, ko es paņēmu vienā mūsu barības meklējumu laikā.
Zarēns pasmaidīja. Jūs dzīvosiet manā kabinetā Gaismas un tumsas skolā un gaidīsiet manu atgriešanos, viņš teica. Es varu iedomāties, ka profesors gribēs izdarīt ar jums pāris eksperimentu sakarā ar jūsu spīdēšanu, bet citādi jūs liks mierā. Kā tas izklausās?
- Tas izklausās ļoti labi, kaptein, — Spārnmīlis Slīts atbildēja. Ļoti labi patiesi.
- Patiesi, Purvainis piebalsoja kā atbalss.
-jā, Purvaini, Zarēns sacīja. Ta kā tu kādreiz strādāji tur par sargu, tu droši vien pazīsti Sanktafraksu kā savus piecus pirkstus. Izvēlieties apslēptās šķērsielas un slepenās pārejas ceļā pie Tumsas profesora. Mēģināsim nepieļaut, ka tiek kulstītas šīs tenku kārās akadēmiskās mēles. Viņš pievērsās slakterim: Zarp, tev jāiet viņiem līdzi.
- Man? Zarps iekliedzās. Pavadīt viņus uz Sanktafraksu? Viņš neticīgi papurināja galvu. Bet es gribu iet kopā ar tevi, kaptein. Es esmu vesels. Es esmu stiprs. Tādā bīstamā misijā tev ir vajadzīgs tāds lcā es.
- Man žēl, Zarp, bet tikai Kapuckvaps var ceļot kopā ar mani.
- Bet kāpēc, kaptein?
- Padomā par to, Zarp, Zarēns maigi sacīja. Kā tev liekas, cik tālu mēs tiksim, spīdot kā tildera lampas? Tikko būs tumšs, mēs sāksim spīdēt, ja būsim kopā, un apkārtējo bailes mūsu meklējumos nepalīdzēs.
- Bet mēs varētu piesegties, Zarps neatlaidās. Mēs varētu valkāt biezus apmetņus ar kapucēm, lai slēptu gaismu, un…
- Un beigās būtu aizdomīgāki nekā jebkad! Zarēns protestēja. Nē, man tas jādara bez tevis. Kopā mums tikai neveiksies un tieši to es nevaru atļauties.
Slakteris saprotoši pamāja ar galvu. Tev taisnība, kapteini Zarēn, viņš atzina. Man būtu vajadzējis to iedomāties.
Paldies, Zarp, Zarēns pateicīgi teica. Viņš pievērsās Purvainim un Slītam: Tad esam vienojušies. Jūs trīs gaidīsiet manu atgriešanos Sanktafraksā, kamēr Kapuckvaps un es ceļosim tālāk, lai atrastu to, kas palicis pāri no trūkstošās mūsu komandas daļas. Viņš sarauca pieri, izliekoties nepacietīgs. Tad kur ir tas papīrs un spalva?
VIENPADSMITĀ NODAĻA rietumu piestĀtnes
Pēc divām nedēļām Kapuckvaps un Zarēns bija nonākuši rietumu piestātņu doku pusē. Viņu iepriekšējās naktsmājas bija apsēstas ar niknajām putekļu blusām, un, būdami sakosti gandrīz līdz nāvei, pirms saullēkta viņi bija nolēmuši, ka neveiksmēm jāpieliek punkts, un pameta netīro naktsmītni. Tagad, kad viņi bija ārpusē, apvārsni iekrāsoja pirmie tumši sarkanie saullēkta stari. Zarēns nožāvājās, izstaipījās un izberzēja acis.
- Lai šī jaunā diena nestu mums tās ziņas, kas vajadzīgas, viņš teica un nopūtās. Kāpēc gan ceturtais komandas loceklis izrādās tik netverams? viņš skaļi minēja.
- Mm-hmm, Kapuckvaps nomurmināja. Viņš sēdēja uz mola blakus Zarēnam un šūpoja kājas pāri malai. Viņa deguns, kā parasti, bija dziļi iegremdēts vienā no dārgajiem ruļļiem, kurus viņš nesa pār plecu pārmestā somā.
Zarēns paskatījās apkārt. Atšķirībā no panīkušajiem baļķu dokiem austrumos, kur piestāja tikai necilākie velkoņi, rietumu piestātnes bija bagātas. Tieši šeit Apvienības locekļu debesu kuģi iebrauca dokos, un krastā aiz tiem rindojās viņu mājas masīvas konstrukcijas ar fasādēm, kas nebija tikai funkcionālas vien. Uz katras bija tās Apvienības ģerbonis, kurai tā deva pajumti: Notekcauruļu un Grebēju Apvienības sakrustotie sirpis un kalts, Līmes vārītāju un Tauvu pinēju raibā žurka un saritinātā tauva, Metinātāju un Metāllējēju pods un knaibles…
Aiz mājām slējās diženā Apvienības Palāta, kur uz sēdēm sanāca Lejaspilsētas Tirgotāju Apvienības Augstā padome. Vienmēr bijusi iespaidīgākā celtne baļķu dokos, tā šobrīd izskatījās vēl uzkrītošāka nekā parasti, jo to ieskāva sarežģīts stalažu karkass. Zarēns ar galvu pamāja uz tās pusi.
- Droši vien labo jumtu, viņš secināja.
- Mm-hmm, Kapuckvaps atkal nomurmināja. Viņš nolaizīja pirkstu un, acis nepacēlis, ķērās pie nākamā mizas ruļļa.
Zarēns pagriezās atpakaļ un cieši raudzījās uz upi, kas vārgi tecēja garām. Lēcošā saule izmētāja dūņainus sarkanuma kukuržņus pār tās nelīdzeno virsmu.
Nelaime bija tā, ka viņu meklējumi pēc ceturtā komandas biedra Apvienības locekļu rajonā bija izrādījušies tikpat nesekmīgi kā visur citur Lejaspilsētā. Rosīgās ielas, trokšņainos tirgus, rūpniecības kvartālu, ziemeļu augstienes Zarēns un Kapuckvaps bija apciemojuši tos visus. Tomēr, lai cik daudzās tavernās viņi iegriezās, lai ar cik daudziem indivīdiem runāja, lai cik daudz jautājumu uzdeva, viņi nebija atklājuši gluži neko par krītošu zvaigzni vai pēkšņu kāda parādīšanos, kas dīvaini izturējies.
- Varbūt ir pienācis laiks pamest mūsu meklējumus te, Lejaspilsētā, un doties uz Dziļo mežu, Zarēns ieminējās.
- Mm-hmm, Kapuckvaps attrauca, saraucis pieri.
- Kapuckvap! Zarēns uzsauca. Vai tu esi dzirdējis kaut vienu vārdu, ko tev esmu teicis?
Kapuckvaps apmulsis pacēla galvu, viņa acīs mirdzēja satraukums.
- Arvien centīgais akadēmiķis, ja? Zarēns teica. Tu esi pazudis tajos mizu ruļļos, kopš mēs nonācām te.
-Jā, bet tas ir… tie ir… ļauj nolasīt priekšā šo te, viņš uzstāja. Tas tiešām ir pilnīgi apburoši.
- Ja tev tas jādara, Zarēns samierinājies piekrita.
- Te ir vēl par Upes sākotnes mītu, Kapuckvaps dedzīgi sacīja. Par Vētras māti…
Zarēns satrūkās uz īsu brīdi viņa galvā uzplaiksnīja atmiņas no liktenīgā ceļojuma atklātajās debesīs. Vētras māte, viņš nomurmināja, bet pēc šo vārdu izrunāšanas izvairīgā atmiņa atkal aizslīdēja projām. Viņš pacēla acis. Nu tad turpini, viņš aicināja. Pastāsti man, kas tur rakstīts.
Kapuckvaps pamāja ar galvu un ar pirkstu sameklēja īsto vietu. "Jo, man rakstot, pastāv vispārzināma pārliecība, ka Vētras māte ir nākusi pār Malaszemi nevis vienreiz, bet daudzas reizes, katru reizi atgriežoties, gan iznīcinot, gan radot no jauna," viņš lasīja. "Es…"
- Es? Zarēns pārjautāja. Kas rakstīja šos vārdus?
Kapuckvaps pacēla acis. Tā ir kopija no mizu rakstiem, kas attiecas uz Apgaismības laikiem Senajā Dziļajā mežā, Kapuckvaps paskaidroja. Šo versiju, viņš
teica, sirsnīgi glāstīdams rulli, uzrakstīja vienkāršs rakstvedis pirms vairākiem simtiem gadu. Bet oriģināli bija daudz, daudz vecāki.
Zarēns pasmaidīja. Puiša entuziasms bija lipīgs.
- Apgaismības laiks! Kapuckvaps turpināja. Tas droši vien bija tik brīnišķīgs laiks dzīvošanai. Lielisks brīvības un mācību laiks ilgi pirms tam, kad sāka sapņot par mūsu lidojošo Sanktafraksas pilsētu. Dziļais mežs parādījās no tumsas Kobolda Gudrā iztēles vadībā. Kā es būtu gribējis viņu pazīt! Viņš atcēla verdzību. Viņš apvienoja tūkstoš ciltis zem diženā Trijzara un čūskas ģerboņa. Viņš pat pārraudzīja rakstītā vārda izgudrošanu…
- Jā, jā, Kapuckvap, Zarēns viņu pārtrauca. Ļoti interesanti. Vai tam visam ir kāda jēga?