- Pacietību, Zarēn, Kapuckvaps atbildēja. Drīz vien viss būs atklājies. Apgaismības laiku pēkšņi izdzēsa kā sveci, Kobolda Gudrā Tūkstoš cilšu savienība ižira, un viss reģions pagrima barbarismā un haosā, kas Dziļajā mežā ir valdījis līdz šai dienai. Viņš atkal pievērsa uzmanību mizas rullim. Klausies, viņš teica, lūk, ko raksta pārrakstītājs.
Par spīti pats sev, Zarēns palika kluss un uzmanīgi klausījās, kamēr Kapuckvaps lasīja no nelīdzenā un nodzeltējušā ruļļa.
- "Kobolds Gudrais kļuva vecs un nespēcīgs. Ārprāts klīda pa tirgus klajumiem un dziļām pļavām. Cilts uzbruka ciltij, brālis brālim, tēvs dēlam, jo Debesis bija kļuvušas dusmīgas un laupīja saprātu visiem, kas zem tām mita.
Tā Tūkstoš cilšu pārstāvji sapulcējās pie Upes sākotnes un teica: "Kobold, tu, kas redzi tālāk Atklātajās Debesīs nekā lielākais no mums, pasaki mums, ko darīt, jo savā ārprātā mēs aprijam cits citu un Debesis vērš mūsu sirdis melnas."
Un Kobolds piecēlās no slimības gultas un teica: "Rau, Vētras māte atgriežas. Viņas ārprāts būs mūsu ārprāts. Gatavojieties, jo laika nav daudz…""
Kapuckvaps uz brīdi apklusa. Šeit tekstā ir pārtraukums, viņš paskaidroja. Koka smecernieki ir apēduši oriģinālo mizu. Viņš atkal paskatījās uz leju. Turpinājums ir šāds.
"…Vētras māte, kas pirmā apsēja Malaszemi ar dzīvību, atgriezīsies, lai pļautu, ko sējusi, un pasaule atkal iegrims Tumsā," viņš lasīja, uzsvērdams katru vārdu. -Vai tu saproti, Zarēn? Kobolds Gudrais aprakstīja Mītu par Upes sākotni un pareģoja Vētras mātes atgriešanos; šis pareģojums pilnībā piepildījās, jo Dziļais mežs tiešām atkal iegrima tumsā. Un tagad tas viss notiek no jauna.
Zarēns pagriezās un skatījās augšup, atklātajās debesīs, kur Vētras māte bija turējusi viņu briesmīgā tvērienā.
- Aprakstītais ārprāts mūs ir piemeklējis atkal, Kapuckvaps nopietni teica, to atpūtis laiks no Malaszemes ārpuses. Ārprātīgās miglas un sirdi plosošie lieti, briesmīgā vardarbība. Kas tas bija, ko es lasīju? Viņš atrada to vietu. …savā ārprātā mēs aprijam cits citu. Vai tu nesaproti, Zarēn? Tas nemaz nav mīts. Vētras māte atgriežas.
- Vētras māte atgriežas, Zarēns rāmi atkārtoja. Šajos vārdos skanēja kaut kas pazīstams. Bet kā? Kāpēc? Viņš neapmierināts papurināja galvu. Kaut kas svarīgs neapšaubāmi bija noticis ar viņu tur laukā, virpulī, tālu projām atklātajās debesīs. Kāpēc viņš nevarēja atcerēties, kas tas bija? Vai viņš jebkad atcerēsies?
Viņš paskatījās uz savu satraukto jauno mācekli. Nāc, Kapuckvap, viņš aicināja. Manuprāt, mēs droši varam atstāt tādas padarīšanas Sanktafraksas akadēmiķiem. Mums pašiem ir laiks pamest vai vismaz
atlikt mūsu ceturtā Malas dejotāja komandas locekļa meklējumus un doties uz Dziļo mežu. Aiziesim pie apziņošanas staba un atradīsim sev braucienu uz debesu kuģa klāja.
Mazliet negribīgi Kapuckvaps satina savus dārgos mizas ruļļus, salika tos atpakaļ somā un piecēlās kājās. Tad viņš un Zarēns kopā devās pa piestātni uz centrālo iekāpšanas molu. Tieši tur atradās apziņošanas stabs.
Apziņošanas stabs bija garš, resns koka pīlārs, pie kura tie debesu kuģu kapteiņi, kas vēlējās ziņot par brīvām vietām, mēdza pienaglot sludinājumus, kuri bija uzrakstīti uz mirgojošiem audekla gabaliem. Tas bija vieglākais veids tiem, kam nebija pašiem sava transporta līdzekļa ceļošanai no vienas Malaszemes vietas uz citu.
Kad Zarēns un Kapuckvaps sasniedza iekāpšanas mola galu, virs apvāršņa virmojot pacēlās saule tumši sarkana un majestātiska. Viņiem priekšā pret debesīm vīdēja apziņošanas staba siluets. Ar neskaitāmiem plīvojošiem, sārti izgaismotiem drēbes gabaliņiem, kas bija pienagloti visā tā garumā, stabs izskatījās pēc savāda koka, kura mizu klāj ziedi.
Es tikai ceru, ka viens no tiem piedāvā kaut ko piemērotu, Zarēns nomurmināja, iedams uz priekšu.
Kapuckvaps gāja viņam līdzi. Kā ar šo te? viņš pēc brīža iejautājās un nolasīja no audekla gabaliņa: Ragersa un Roinersa Apvienības kuģis. Dodas ceļā uz Dziļo mežu šopēcpusdien. Viņiem ir brīva divvietīga koja. Un cena šķiet mērena.
Bet Zarēns papurināja galvu. Nē, viņš teica. Nē, tas nav gluži… Viņa balss aprāvās, kamēr viņš lasīja sludinājumu pēc sludinājuma.
- Tad kā būtu ar šo? Kapuckvaps jautāja. Velkonis, kura brauciena mērķis ir mizastroļļu dzelzskoku jaunaudze, dosies ceļā vēl šorīt, un tam papildus vajadzīgi divi roku pāri.
Bet Zarēns nepievērsa viņam uzmanību, turpinādams lasīt kuģu sarakstu un to braucienu galapunktus. Vētras radējs, galamērķis: slakteru nometnes.
Balss viņa galvā teica: Nē.
Mākoņēdājs, galamērķis: Lielais aunradžu gadatirgus.
- Nē.'
Burubrils, galamērķis: Goblinu klajums. -Nē.
Viņš lasīja tālāk sarakstu. Nē, nē, nē, līdz…
- Jā, šis ir tas debesu kuģis, kurš tev jāizvēlas, balss teica klusi, bet skaidri.
- Protams! Zarēns iesaucās. Kapuckvap, te tas ir. Šis ir īstais. Klausies.
Zarēns pacēla acis. Kur vēl labāka vieta, lai atsāktu mūsu meklējumus?
Kapuckvaps nenoteikti pamāja ar galvu. Viņa tēvs Ulbuss Pentefraksiss bija viņam stāstījis šausmu lietas par Lielo Sraiku vergu tirgu. Vai tas nebūs mazliet bīstami? viņš piesardzīgi pajautāja.
Zarēns paraustīja plecus. Lejaspilsēta ari var būt bīstama, viņš atbildēja. Mums jātiek vietā, kur pulcējas radījumi no visa Dziļā meža.
-jā, bet… Kapuckvaps iebilda. Es gribēju teikt, vai mēs nevarētu doties uz Lielo aunradžu gadatirgu, ko tu pieminēji. Vai, paskat, kāds debesu kuģis brauc uz meža troļļu Koksnes tirgu. Vai tas nederētu vietā?
- Kapuckvap, Zarēns sacīja, Dziļajā mežā nav tādas vietas, kas līdzinātos Lielajam Sraiku vergu tirgum. Ta dalībnieki ceļo no visām malām, lai nokļūtu tur. Ta skaidri ir vieta, kur sākt mūsu meklējumus. Viņš vēlreiz paskatījās uz sludinājumu un pasmaidīja. Zibensšautris Valpūns, viņš teica. Te nu vienreiz ir vārds, ar kuru var burties.
Kapuckvaps nodrebēja. Viņa vārds izklausās briesmīgi, zēns teica. Vai valpūns nav viens no tiem niknajiem putniem ar robotu knābi?
- Ir gan, Zarēns atbildēja.
- Un Zibensšautris! Kapuckvaps iesaucās. Kāds briesmonis gan pieņemtu asinskāra plēsīga putna un visbriesmīgākās un neparedzamākās laika parādības vārdu.
Zarēns nosprauslājās. Iedomīgs un muļķīgs, viņš atbildēja. Vārds baigs, kapteinis maigs, kā mans tēvs mēdza teikt. Tie, kas izvēlas visbriesmīgākos vārdus, bez izņēmuma ir tādi, kas vismazāk tiem atbilst. Viņa acis aizmiglojās. Turpretī drosmīgākie un varonīgākie dēvē sevi mazāk ārišķīgos vārdos.
- Kā Mākoņu Vilks, Kapuckvaps klusi teica.
-Jā, Zarēns piekrita, kā mans tēvs Mākoņu Vilks, visdrosmīgākais un visvaronīgākais debesu pirātu kapteinis starp visiem. Viņš atkal pameta acis uz sludinājumu. Augstās Debesis! viņš iesaucās.
- Kas ir? Kapuckvaps satraukts jautāja.
- Atiešanas laiks! Zarēns sacīja. Debesu reiders
pacels buras mazāk nekā pēc ceturtdaļstundas.
#
- Tas ir bezcerīgi! Zarēns iekliedzās. Kur tas ir?
Bija pagājušas desmit minūtes, kopš viņš bija iestūķējis
audekla sludinājumu pakaļējā kabatā, desmit minūtes, kuras viņi bija pavadījuši, brāžoties pa kuģu piestātni, skraidot šurp un turp pa moliem, skatoties uz debesu kuģu nosaukumiem. Kāds vecs vilcējtrollis nupat bija apgalvojis, ka viņu meklētais debesu kuģis atrodas pie otrā mola, bet nu viņi tur bija un, kaut gan apskatījās divkārt, bija vēlreiz izvilkuši tukšu lozi.