- Tev taču neliekas, ka tas būtu varējis doties ceļā agrāk, ko? Zarēns aizelsies jautāja.
-Ja divas tukšās vietas jau aizpildītas, varbūt ir gan, Kapuckvaps atbildēja, slepus cerēdams, ka tā ir noticis.
- Bet tas nevar būt, Zarēns protestēja. Viņš apstājās un nopētīja dokus no viena gala līdz otram.
Tur bija tik daudz debesu kuģu eleganti Apvienības kuģi, robusti tirgotāju velkoņi, plūdlīnijas patruļu kuģi, tāpat kāds nejaušs debesu pirātu kuģis, tomēr Debesu reiders nekur nebija redzams.
- Varbūt mums vajadzētu atgriezties pie apziņošanas staba un…
- Nē! Zarēns noskaldīja. Nav laika. Viņš uzsauca grupai doku strādnieku, kas stāvēja ar muguru pret viņu, iegrimuši sarunā. Atvainojiet! viņš kliedza.
- Vai jūs zināt, kur noenkurots debesu kuģis ar nosaukumu Debesu reiders?
Pat nepagriezies viens no tiem atkliedza pretī: Deviņpadsmitais mols! Apakšā pa labi!
Kapuckvaps pagriezās pret Zarēnu. Bet mēs nupat atnācām no tā piestātnes gala, viņš teica.
- Man vienalga, Zarēns attrauca. Ta varētu būt mūsu pēdējā iespēja. Viņš satvēra Kapuckvapu aiz elkoņa un vilka viņu uz priekšu. Aiziet, Kapuckvap! viņš uzsauca. Skrien!
Viņi brāzās uz priekšu pa piestātnes promenādi. Kapuckvapam sekojot viņam cieši pa pēdām, Zarēns akli spraucās cauri tirgotāju grupām, kuri kaulējās, stateniski saceltām zivju kastēm un augļu kaudzēm. Kapuckvaps atskatījās pār plecu. Piedodiet! zēns sauca. Viņi steidzās tālāk garām numurētiem moliem, kas slējās gaisā augstu virs Malūdens upes. Astotais, devītais un desmitais mols nozibēja garām.
- Ātrāk, Kapuckvap! Zarēns aizelsies kliedza, kamēr balss galvā mudināja viņu uz priekšu.
Divpadsmitais… trīspadsmitais… Kapuckvapam sirds dauzījās, plaušas vai plīsa, tomēr viņš dzina sevi tālāk. Septiņpadsmitais… Astoņpadsmitais…
- Deviņpadsmitais mols! Zarēns iesaucās. Viņš pagriezās, vienā rāvienā nolēca pa pieciem pakāpieniem un aizdārdināja pa koka platformu. Un paskat! viņš iesaucās.
- Kā gan, Debesu vārdā, mēs to nepamanījām iepriekš?
Kapuckvaps paskatījās augšup, sekojot Zarēna pirkstam, kas rādīja uz lielisku debesu pirātu kuģi, kurš bija piestiprināts pie mola paceltā gala kreisajā pusē.
- Debesu reiders\ Zarēns paziņoja. Mēs to esam atraduši, bet… Ak nē! viņš noelsās.
Grotbura bija uzvilkta, abordāžas kāši bija pacelti, un maza figūra bija noliekusies pār stiprinājumu un raisīja vaļā tauvu. Kuģis tūlīt dosies ceļā.
- STĀT! Zarēns ieaurojās un, dubultojis ātrumu, aizbrāzās pa molu. Kaut gan viņš nevarēja to izskaidrot, kaut kas viņam teica, ka jābūt uz Debesu reidera klāja. Neviens cits kuģis nebūtu derējis. PAGAIDIET MŪS!
Bet komandas loceklis kāds bara rūķis nepievērsa viņam uzmanību.
- STĀT! Zarēns atkal uzkliedza.
Viņš varēja dzirdēt, kā bara rūķis aizkaitināts murmina, raustīdams cieši savilkto tauvu, tad ar atvieglojumu nopūtās, kad tā atraisījās vaļā.
Gandrīz jau klāt…
Bara rūķis uzmeta tauvu uz klāja un tajā pašā brīdī uzlēca arī pats. Debesu pirātu kuģis mokoši lēni sāka celties augšup un slīdēt projām no mola.
- NĒ! Zarēns iekliedzās.
Sprauga starp molu un debesu kuģi kļuva platāka.
- Vai tu esi kopā ar mani? viņš uzsauca.
- Es esmu kopā ar tevi, skanēja atbilde.
- Tad lec! Zarēns spalgi uzkliedza, un, beidzot sasnieguši mola galu, viņi metās pakaļ atejošajam debesu kuģim. Rokas izpletuši, viņi lidoja, vēlēdamies tikt uz klāja.
- Uhh! Kapuckvaps noņurdēja, viņa rokas satvēra drošības margas un ķermenis ietriecās korpusā. Nākamajā mirklī Zarēns nokrita viņam blakus.
Palikuši bez elpas, abi turējās uz dzīvības un nāves robežas. Pirms uzvilkties augšā uz klāja, viņiem vajadzēs atvilkt elpu. Bet tam nebija nozīmes. Bija svarīgi, ka viņiem tas bija izdevies pašā pēdējā brīdī.
- Labi paveikts, balss viņa ausī nočukstēja.
- Mēs esam ceļā, Kapuckvap, Zarēns nomurmināja.
- Uz Dziļo mežu un Lielo Sraiku vergu tirgu.
- Zarēn, es… es…
- Kapuckvap? Zarēns iejautājās, pagriezdams galvu.
- Kas ir?
- Manas rokas… ir viscaur glumas, Kapuckvaps nomurmināja, un Zarēns bezpalīdzīgi vēroja, kā viņa jaunais māceklis izmisīgi cenšas uzvilkties augšup. Es nevaru… nevaru noturēties… āāāāl Viņš krita. Projām no Debesu reidera, projām no debesīm un lejup pretī nelīdzenajiem dubļiem apakšā…
..
DIVPADSMITĀ NODAĻA zibensŠautris valpuns
Zarēns uzvilkās augšā, pārcēla kāju pāri drošības,margai un novēlās uz klāja. Tad viņš bez kavēšanās pielēca kājās un pāri malai paskatījās lejā.
- Kapuckvap! viņš ieaurojās. Viņš noteikti nebija dzirdējis kritiena šļakstus un, lai gan skatījās cieši, neredzēja ne pēdu no sava jaunā mācekļa. Kapuckvap! viņš atkal iekliedzās. Kur tu esi?
- Te, apakšā, atskanēja vārga balss.
Zarēna sirds pārmeta kūleni. Kur?
- Uz korpusa takelāžas, Kapuckvaps atbildēja. Bet es nezinu, vai varēšu vēl ilgi noturēties.
-Jā, tu vari! Zarēns viņu mudināja. Tev tas jādara, Kapuckvap.
Tālu lejā Malūdens upes vietā tagad vīdēja Dumbrājs.
- No tā… no tā nav nekāda labuma, Kapuckvaps šņukstēja. Es nevaru atbalstīties ar kājām, un manas rokas… tik vārgas…
Zarēns izmisīgi meklēja apkārt pēc palīdzības, bet Debesu reiders izskatījās savādi pamests. Bara rūķis bija pazudis, un neviens cits nebija redzams, izņemot kādu druknu un iespaidīgu figūru, kas stāvēja augšā pie stūresrata.
- Palīgā! viņš auroja. Palīgā! Kāds ir pārkritis pāri bortam!
Iegrimis debesu burāšanas mehānikā, stūrmanis, šķiet, nenojauta par drāmu, kas risinājās zem viņa. Debesu kuģis cēlās augstāk.
- Te kādam ir jābūt! Zarēns rēca. PALĪDZIET MAN!
- Ko, ko, ko? viņam blakus atskanēja nervoza, čivinoša balss. Bara rūķis bija atgriezies. Aiz viņa stāvēja paveca izskata nokgoblins ar līkām kājām un sirmām ūsām.
Zarēns novaidējās. Ne viens, ne otrs daudz neko nesolīja. Mans biedrs nokrita, viņš steidzīgi paskaidroja. Viņš turas pie korpusa takelāžas. Sadabūjiet man virvi un tvērējāķi. Tūlīt!
Abi komandas locekļi pamāja ar galvu un pazuda. Pēc brīža viņi bija atpakaļ. Zarēns piesēja vienu virves galu pie pakaļgala galvenās uztinamās spailes un pārsvieda virves pārējo daļu pāri bortam. Tad ar tvērējāķi padusē viņš laidās lejā pa virvi.
- Ūā, Zarēns noelsās, kad pēkšņa vēja brāzma aizrāva elpu. Tikai mieru, viņš sev teica. Nesteidzies.
Aptinis virvi ap pēdām, Zarēns uzmanīgi slīdēja lejup. Likdams roku blakus rokai, viņš šļūca garām iluminatoriem, garām ar vinču paceltiem abordāžas kāšiem. Tālāk un tālāk. Tā kā korpuss ieliecās un atvirzījās projām no viņa, Zarēns palika karājamies gaisā.