- Lai ko tu dari, neskaties lejup, Zarēns saklausīja.
Viņš pagriezās apkārt. Un tur bija Kapuckvaps, ticis līdz debesu kuģa sāna vidum un pieķēries korpusa takelāžai, cik vien spēka. Viņš bija pamanījies izvērt vienu kāju cauri sakrustotām virvēm, bet no viņa tulznainajām plaukstām pirksti bija notecējuši asinīm. Ar katru mirkli, kamēr viņš tur atradās, virve iespiedās dziļāk.
— Turies cieši, Kapuckvap! Zarēns sauca pāri plaisai, kas viņus atdalīja vienu no otra. Es mēģināšu uzšūpoties tuvāk.
Nepārtraukti iešūpojot, Zarēns sevi iekustināja nevis šurp un turp, bet aizvien plašākos apļos. Debesu kuģis cēlās augstāk un augstāk. Talu zem viņa izbalējušais dumbrājs spīdēja kā piena okeāna virsma. Apļiem kļūstot arvien lielākiem, Zarēns lidoja tuvāk un tuvāk korpusa takelāžai, līdz beidzot ar rokā izstieptu tvērējāķi viņam izdevās aizķerties aiz virves gabala un pievilkties klāt.
- 7ā, viņš noņurdēja, pieķerdamies takelāžai no Kapuckvapa pa labi. Mēs tevi vienā mirklī dabūsim uz klāja.
Viņš pagriezās un apsēja virvi Kapuckvapam cieši ap vidukli. Nostiprinādams mezglu, viņš ievēroja, cik stipri bija noberztas puiša rokas. No viņa drebošo pirkstu galiem pilēja asinis.
- Turies, Kapuckvap, viņš teica. Es…
Tvērējāķis izslīdēja no viņa rokām un krita lejup pretī
zemei. Debesu kuģis tagad bija pārāk augstu, lai viens vai otrs no viņiem redzētu vai dzirdētu to nokrītam. Zarēns paspieda Kapuckvapa plecu.
- Es rāpšos atpakaļ uz klāja, viņš sacīja. Kad es saukšu, laidies vaļā. Mēs tevi uzvilksim augšā.
Kapuckvaps pamāja ar galvu, bet neko nevarēja pateikt. Viņa seja bija nobālusi aiz bailēm.
Zarēns strauji uzrāpās pa korpusa takelāžu un uzlēca uz klāja. Bara rūķis un vecais nokgoblins vēl joprojām bija tur.
- Satveriet virvi un noturiet sasprindzinājumu! viņš pavēlēja. Abi komandas locekļi darīja, kā teikts. Zarēns viņiem pievienojās.
- Laidies vaļā, Kapuckvap! viņš kliedza uz leju.
Virve noraustījās un kļuva smaga.
- Kārtībā, Zarēns noņurdēja pārējiem. Tagad velciet! Velciet tā, it kā no tā būtu atkarīga jūsu dzīvība.
Lēni mokoši lēni visi trīs vilka un cēla, pamazām kāpdamies atpakaļ pa klāju. Iekarinātam zem viņiem, Kapuckvapam bija sajūta, it kā nekas nenotiktu. Tikai pagriezies un paskatījies uz korpusu, zēns redzēja, ka viņš tiešām ceļas augšup uz klāja pusi.
- Gandrīz jau klāt, Zarēns drošināja. Vēl tikai mazliet un… Jā! viņš iesaucās, kad pēkšņi parādījās jaunā mācekļa izspūrusī galva. Kamēr bara rūķis un nokgoblins turējās, Zarēns nostiprināja virves galu pie spraišļa, aizsteidzās atpakaļ pie margām un satvēra Kapuckvapu aiz plaukstas locītavas. Rokā tu man esi! viņš norūca.
Kapuckvaps nokrita uz klāja. Zarēns pārguris nogāzās viņam blakus.
- Tā, tā, tā, kas mums te ir? atskanēja sīrupsalda balss. Zemiski bezbiļetnieki, ko?
Zarēns pacēla acis. Tas bija druknais stāvs, kuru viņš bija redzējis pie stūresrata. Viņš piecēlās kājās. Mēs neesam bezbiļetnieki, viņš teica un izvilka no kabatas mazo audekla gabaliņu no apziņošanas staba. Mēs vēlamies ceļot ar jums uz Lielo Sraiku vergu tirgu; es pieņemu, ka tu esi Zibensšautris Valpūns.
- Kapteinis Zibensšautris Valpūns, skanēja atbilde, un smalkā, mazā persona paraustīja krokotās aproces un uzskrullēja ievaskoto ūsu galus. Viņam pie jostas šķindēja liels atslēgu gredzens. Tiešām tas es esmu. Viņa uzacis izliecās un sprogojās kā efas uz lautas vāka. Jums noteikti jāzina, ka neviens nedrīkst kāpt uz debesu kuģa klāja bez tā kapteiņa atļaujas. Kā citādi iespējamo pasažieri var pārbaudīt, iekams tiek paceltas buras? Es pat nezinu jūsu vārdus.
- Es esmu Zarēns, Zarēns sacīja un, neņemdams vērā apjukumu, kas parādījās kapteiņa sārtajā sejā varbūtējas pazīšanas nojausmā, pievērsās savam māceklim.
- Šis ir Kapuckvaps.
Kapteinis noraidoši pavīpsnāja. Salašņas smirdēs tikpat riebīgi, arī citā vārdā nosaukti. Viņš pagriezās.
- Bargslēdzi! viņš ieaurojās.
Gara brogtroļļa figūra, ģērbusies netīrās lupatās, parādījās no lūkas grīdā viņiem aiz muguras. Bargslēdzis būt te, saimniek, viņš nodārdināja.
- Bargslēdzi, ņem ciet šos neliešus!
Ar briesmīgu mērķtiecību kapteiņa nežēlīgais drauģelis, rokas izstiepis, soļoja uz Zarēna un Kapuckvapa pusi. Zarēns neatkāpās.
- Mēs neesam salašņas, kapteini Valpūn, viņš teica.
Atvainojamies par mūsu visai sasteigto kāpšanu uz
borta, bet jūsu kuģis bija vienīgais, kas devās uz vergu lirgu, un mēs negribējām to nokavēt. Sauc atpakaļ savu miesassargu.
Bargslēdzis grīļodamies nāca tuvāk.
- Mēs varam samaksāt, Zarēns neatlaidās, sniegdamies krekla iekšpusē pēc ādas maisiņa, kuru Tumsas profesors viņam bija iedevis. Pieci zelta gabali, vai ne?
Kapteinis brīdi klusēja. Viņš noskatīja abus no galvas līdz kājām. Iespējams, ka esmu bijis pārsteidzīgs, viņš smaidot teica. Jums piemīt akadēmiķu izskats.
No Sanktafraksas, bez šaubām, esmu drošs, ka varat atļauties piecpadsmit.
- Bet… Zarēns iesāka.
Bargslēdzis satvēra Kapuckvapu aiz pleciem un pacēla viņu gaisā.
- Labi! Zarēns iekliedzās. Lai būtu piecpadsmit.
Kapteinis Zibensšautris Valpūns nosmīnēja, kad monētas noskanēja viņa mazajā, tuklajā roķelē.
Atkal zem kājām juzdams klāja drošo stingrumu, Kapuckvaps aiz atvieglojuma nopūtās. Viņš vēroja, kā gļēvais kapteinis iespļāva labajā plaukstā un paspieda roku Zarēnam, tad pagriezās, sagrāba viņa paša roku un…
-Āāā-ūū! viņš iegaudojās un parāvās nost.
Kapteinis pavērās uz leju. Ak, paskatieties tik uz to, viņš teica, redzot Kapuckvapa uz augšu pavērstās plaukstas. Kā divi jēli aunradža steiki! Mums būs tevi jāsalāpa. Viņa tumšās acis iedzalkstījās. Tik lielisku eksemplāru kā tu.
Kapuckvaps neveikli pieliecās. Eksemplāru? viņš brīnījās.
- Vai es teicu eksemplāru ? kapteinis jautāja. Piedod, es gribēju teikt: jaunekli ar lielisku augumu. Kapuckvaps atkāpās, kamēr kapteinis viņu cieši nopētīja. -Spožas acis, stipri zobi, plati pleci… Viņš pasmaidīja. Un ceļā uz Lielo Sraiku vergu tirgu.
Zarēns pamāja ar galvu. Mums tur kārtojamas svarīgas darīšanas, viņš paskaidroja.
Zibensšautris Valpūns pasmaidīja vēl jo platāk. Saule atmirdzēja uz viņa sudraba zobiem. Jums tiešām ir, viņš klusi teica. Bet, kas jādara vispirms, to vispirms. Viņš vērsās pie vecā nokgoblina. Džārvis! viņš asi uzsauca, sejai nocietinoties. Aizved mūsu viesus uz viņu mitekli. Un, Kārsēj! viņš uzbļāva bara rūķim.
- Pasaki Trepem, ka būs par divām mutēm vairāk, ko pabarot, un sadabū kaut ko no zāļu krājumiem jaunekļa brūcēm.
Džārviss un Kārsējs satraukti metās izpildīt pavēles.
- Un tu, viņš uzkliedza brogtrollim, nokāp lejā un nomierini… kuģa kravu! Viņš pamāja ar galvu augšup uz grotmastu, kas bīstami šūpojās no vienas puses uz otru. Viņi kļūst pārāk nemierīgi.
- Bargslēdzis iet, brogtrollis nomurmināja un aizslampāja.
Valpūns teatrāli pacēla acis pret debesīm un novilka ļenganu roku pāri pūderētajai pierei. Sliktākā komanda, kāda man jebkad bijusi, viņš žēlojās. Tomēr, viņš turpināja, atkal būdams laipns un apburošs, mēs centīsimies nodrošināt, lai jūsu ceļojums ir ērts.