Šūpošanās no vienas puses uz otru kļuva aizvien stiprāka un stiprāka, līdz visiem uz klāja ieskaitot kapteini nācās pie kaut kā pieķerties vai riskēt tikt nomestiem no debesu kuģa. Valpūns muļķīgi pasmaidīja.
- Dzīva krava! viņš paskaidroja un nosprauslājās.
- Nelaime ir tāda: kad tie kļūst uzbudināti, visu kuģi pārņem nekārtība.
- Dzīva krava? Zarēns to apšaubīja, kad debesu kuģis strauji sasvērās uz kreiso pusi un tad atkal atpakaļ.
- Aunradži, Valpūns teica, zibinot acis apkārt pa grīļīgo kuģi. Lai apmierinātu barības piegādi vergu tirgum.
Zarēns pamāja ar galvu, viņa domas jau bija aizklīdušas citur. Tajā brīdī no apakšas atskanēja žēlabaina gaudošana. Ta šķēlās cauri gaisam, un Kapuckvapam no tās pa muguru augšup un lejup skrēja satraukuma šermuļi. Debesu kuģis izlīdzināja gaitu. Gaudošana pēkšņi apklusa. Un Debesu reiders ar piepūstu grotburu lidoja uz priekšu.
- Tas jau ir labāk, Zibensšautris Valpūns sacīja, un, berzējot mazās, resnās roķeles, viņa seja savilkās smaidā.
- Ta, Džārvis, ātri. Viņš pagriezās pret Zarēnu un Kapuckvapu. Un, ja jums kaut kas vajadzīgs, tūlīt pat sakiet. Vakariņas tiks pasniegtas pēc stundas.
Viņu miteklis bija diezgan ērts, un dienas pagāja ar kaitinošu vienmuļību abi ceļabiedri reti izgāja no kajītes. Bet Kapuckvaps vēl aizvien jutās nemierīgs. Kādu dienu, gulēdams uz vēdera un nespēdams koncentrēties uz mizas rulli sev priekšā, viņš saslējās savā guļamtīklā.
- Es vienkārši viņam neticu, zēns teica.
- Kuram tieši? Zarēns jautāja.
- Zibensšautrim Valpūnam, Kapuckvaps atbildēja.
- Es viņam neticu. Ne arī tam viņa lempīgajam, lielajam miesassargam.
Zarēns novērsās no šaurās kajītes iluminatora un paskatījās uz nemierpilno puisi.
- Vēl vairāk, Kapuckvaps turpināja. Es vēl aizvien nevaru saprast, kāpēc viņš ved uz vergu tirgu aunradžu kravu. Tas nevar būt ienesīgi. Viņš sarauca pieri. Es domāju, ka zinu, kas ir viņa dzīvā krava.
- Kas īsti? Zarēns jautāja.
- Vergi, Kapuckvaps drūmi atbildēja.
- Pilnīgi izslēgts, Zarēns iebilda. Debesu kuģi no Lejaspilsētas neved vergus, tu to zini.
- Bet…
- Lejaspilsēta ir brīva pilsēta, Kapuckvap, Zarēns apgalvoja. Un par mēģinājumu paverdzināt vismazāko no to iedzīvotājiem draud nāvessods. Neviens no brīva prāta nekalpotu uz tāda kuģa.
Kapuckvaps paraustīja plecus. Es tomēr domāju, ka aunradži ir maz ticama krava, viņš ietiepīgi sacīja. Šā vai tā mēs redzēsim, kad nonāksim tirgū. Kaut gan kad tas būs, to zina tikai Debesis! Deviņas dienas mēs jau burājam. Gandrīz desmit.
- Dziļais mežs ir milzīgs, Zarēns teica. Viņš atkal paskatījās pa iluminatoru uz nebeidzamo zaļu lapu paklāju, kas stiepās viņiem priekšā. Bezgalīgs! Un lielais vergu tirgus pastāvīgi virzās tam cauri.
- Tad kā mēs to atradīsim, Kapuckvaps jautāja, ja tas pārvietojas no vienas vietas uz citu?
Zarēns pasmaidīja. Lielais Sraiku vergu tirgus paliek vienā vietā daudzus mēnešus, reizēm gadus, tad pēkšņi
nākamajā rītā tas sakravājas un visurložņu mugurā dodas uz jaunu apmetnes vietu trokšņainā, skarbi klaigājošā barā.
- Tad kā…
- Nekas nav tāds, ko nevarētu izsekot, Kapuckvap, Zarēns viņu mierināja. Tas vienkārši ir jautājums, kā pareizi nolasīt zīmes.
Kapuckvaps pastūma projām ruļļus un pieslējās uz elkoņiem. Zīmes? viņš jautāja.
- Vai tu man gribi teikt, ka tajos tavos ruļļos nekas nav teikts par Lielo Sraiku vergu tirgu? Zarēns jautāja, acīm zibot.
Kapuckvaps nosarka. Nekas, ciktāl esmu lasījis, viņš atbildēja. Toties tēvs reiz stāstīja man par baismīgajām putnu būtnēm, kas vada to vietu un kas devušas tai vārdu. Sraikas. Nelidojošas. Niknas. Ar nemirkšķinošām acīm…
- Asinsozola krodziņš Lejaspilsētā pieder tādai putnu sievietei, Zarēns stāstīja. Viņu sauc Māte Zirgastra. Viņa acis uz brīdi kļuva sapņainas, tad viņš turpināja: Tev jāsaprot tas, ka Lielais Sraiku vergu tirgus ir kā viens milzīgs, dzīvs organisms, kas virzās pāri bezgalīgajam Dziļajam mežam, meklējot tur svaigas "pļavas", kur "ganīties". Bet ar laiku tirgus iznīcina visu sev apkārt un vieta, kuru tas ir aizņēmis, mirst. Tad tam ir jāpārceļas vai pašam jāmirst. Zudušie ciemati, ko tas atstāj pēc sevis, sniedz svarīgu norādi informētajiem, uz kurieni tirgus ir pārceļojis. Pieredzējis tirgotājs vai vērīgs debesu pirātu kapteinis prot uziet un izsekot mirušās birzis kā atstātas pēdas, līdz pats lielais tirgus ir atrasts.
Kapuckvaps papurināja galvu. Paldies Debesīm, mēs esam uz debesu kuģa, viņš teica. Zēns piecēlās sēdus un ieskatījās zem apsējiem, kas sedza viņa rokas.
Pirmajā vakarā uz borta Džārviss bija pavadījis veselu mūžību, uzmanīgi ierīvēdams hailogu ziedi brūcēs un pārsienot tās ar polsterētu marli. Kopš tās reizes viņš katru vakaru bija atgriezies, lai nomainītu pārsējus, kaut gan tik tikko runāja kādu vārdu ar abiem ceļotājiem. Zarēns ievēroja, ka puisis rūpīgi apskata savas rokas.
- Kā tās jūtas? viņš jautāja.
- Niez, Kapuckvaps atbildēja.
- Tas nozīmē, ka tās dzīst, — Zarēns paskaidroja. Vai negribi mazliet pastaigāties? Izlocīt kājas uz klāja?
Kapuckvaps papurināja galvu. Es labāk atgriezīšos pie lasīšanas, ja tu neiebilsti, viņš teica, atkal paņemdams mizas rullus.
- Kā vēlies, Kapuckvap, Zarēns sacīja. Bet, ja tevi kādreiz sāk garlaikot senā vēsture, viņš ar smaidu piebilda, tad tu zini, kur mani atrast.
Tajā brīdī, kad dzirdēja noklikšķam kajītes durvis, Kapuckvaps atkal nolika mizas ruļļus blakus, uzlicis nosaitētās rokas uz krūtīm, atlaidās guļamtīklā un aizvēra acis. Viņam nebija nolūka lasīt. Viss, ko viņš vēlējās, bija atbrīvoties no briesmīgā nelabuma, kas viņu bija turējis savā varā kopš paša sākuma, kad viņš bija uzlēcis uz Debesu reidera klāja. Deviņas dienas un deviņas naktis viņš bija sabijis uz kuģa, bet vēl aizvien nebija pieradis pie kuģa šūpošanās.
Debesu kuģim turpinot ceļu, kajītē atbalsojās lidojuma skaņas. Korpusa čīkstēšana. Buru plandīšanās. Klusā, hipnotiskā vēja svilpošana virvēs un takelāžā. Kapuckvaps kļuva miegains un iemiga.
Viņš sapņoja, ka viņš un Zarēns bija vieni paši piezemējušies Dziļajā mežā. Mežs bija zaļš un drūms, kādu viņš nekur citur nebija redzējis. Gaiss skanēja no neredzētu, nezināmu dzīvnieku spalgiem kliedzieniem un
čivināšanas. Viņiem zem kājām, iededzināti zemē, bija pēdu nospiedumi.
- Laipni lūdzu, atskanēja kāda balss.
Kapuckvaps pacēla acis. Divpadsmit masīvu lintlapriežu ēnā stāvēja gara auguma persona ar kroni galvā. Uz personas mantijas bija izšūts trijzaris un čūska. Viņa sapītā bārda sniedzās gandrīz līdz zemei. Viņa acis bija laipnas, bet arī neizsakāmi skumjas.
Šķita, ka viss viņa ķermenis staro. Kapuckvaps noelsās un nokrita ceļos.
- Kobold Gudrais, viņš teica. Ak, augstība, jūs n… nevarat iedomāties, k… kāds prieks… k… kāds gods… Viņa drebošā balss pārgāja čukstā.
- Izskatās, ka tev ir auksti, Kobolds sacīja, panākdams uz priekšu. Ņem manu mantiju, viņš turpināja, .iplikdams to Kapuckvapam ap pleciem.