- Bet… Kapuckvaps protestēja.
- Ņem to, Kobolds drošināja. Tā tagad ir tava. Viņš pagriezās projām un pazuda atpakaļ ēnās.
- Bet augstība! Kapuckvaps sauca viņam nopakaļ. Es nevaru… Es nevarētu… Es neesmu cienīgs.
Vārdus nomāca neatlaidīga skaņa tur dzenis kala kādas lintlapriedes mizu.
- Augstība! Kapuckvaps iesaucās atkal.
Blaukš! Blaukš! Blaukš!
Kapuckvapa acis ar joni atsprāga vaļā. Kajīte slīga tumsā. Neko neredzot, viņš skatījās apkārt.
Blaukš! Blaukš! Blaukš! BLAUKŠ!
-Jā? Kapuckvaps iekliedzās.
Kajītes durvis atvērās, un tur, pret gaismu gaitenī, bija redzams Džārvisa izspūrušais stāvs. Nāku apraudzīt tavus apsējus, viņš teica.
- Ak jā, Kapuckvaps teica. Es neaptvēru, ka ir tik vēls.
Džārviss aizvēra durvis un šķērsoja kajīti. Viņš nolika uz dzegas mazu kastīti, aizvēra iluminatoru un aizdedza lampu. Kapuckvaps piecēlās sēdus un pārkāra kājas pāri guļamtīkla malai. Džārviss nostājās viņam priekšā, tad sāka attīt pirmo pārsēju. Hailogu ziedes piparotā smarža kļuva stiprāka.
- Es domāju, ka tās ir gandrīz sadzijušas, Kapuckvaps ieminējās.
Ar pēdējo marles rāvienu nonāca nost krevele. Zem tās āda bija gluda un maiga. Džārviss kritiski nopētīja roku lampas gaismā, tad pasludināja to par "gluži kā jaunu".
- Vai mēs jau tuvojamies Lielajam Sraiku vergu tirgum? Kapuckvaps jautāja, kad Džārviss ķērās pie otrā apsēja.
- Nevis tuvojamies, Džārviss atbildēja, vienreiz būdams atsaucīgs, met esam uz pēdām, tas ir droši. Novērotājs saulrieta laikā bija saskatījis veco, iznīdēto tirgus vietu, tā gan. Zīmes rādīja, ka lielais tirgus aizgājis uz ziemeļziemeļrietumiem. Uz to pusi mēs tagad dodamies.
Kreisā roka bija sadzijusi tāpat kā labā, Džārviss bija apmierināts, to redzot. Viņš pārvilka raupju pirkstu pāri maigajai, bālajai ādai. Debesu kuģis spēji sasvērās uz kreiso pusi, un pa iluminatoru iespīdēja mēness stars. Tas pārslīdēja pāri Kapuckvapa izstieptajām rokām.
- To uzskata par labas veiksmes zīmi, Džārviss sacīja. Mēness šķērso tavu plaukstu ar sudrabu. Tur, kur es kādreiz dzīvoju, mēdza teikt, ka tas nozīmē tu dzīvosi garu un pārtik… Viņš apklusa, un Kapuckvapam šķita, ka vecā goblina sejā var redzēt skumjas. Viņš strauji piecēlās un aizgāja, viņa acīs neapšaubāmi bija manāmas bailes, it kā viņš gandrīz būtu pateicis kaut ko muļķīgu.
Kapuckvaps nemierīgi skatījās uz aizvērtajām durvīm. Kāpēc Džārviss bija licies tik nobijies? Ko viņš bija tik ļoti baidījies pateikt?
Maigā eļļas lampas gaisma ietonēja kajīti ēnaini oranžā krāsā. Kapuckvaps piecēlās kājās, piegāja pie iluminatora un atkal to atvēra. Iekšā ieplūda silts, smaržīgs gaiss, kuru bagātīgi pildīja priežusulas un žūžubišu migla. Kapuckvaps dziļi ieelpoja un izbāza galvu pa apaļo lodziņu.
Koku pārsegs zem viņa, tāpat kā agrāk, stiepās līdzīgs plašai, spožajā mēness gaismā dzirkstošai jūrai.
Kapuckvaps nezināja, cik tālu viņi aizceļojuši, un ne arī lo, cik tāls ceļš vēl priekšā. Viņš zināja tikai vienu: ja Džārvisa paziņojums izrādīsies pareizs, tad drīz viņš būs tur lejā, smacējošajā tumsā zem lapotnes vietā, kuru viņš nekad nebija iedomājies apmeklēt. Viņam cauri izskrēja baiļu un satraukuma drebulis. Sapnis vēl aizvien viņa atmiņā bija svaigs.
Es nevaru sagaidīt, kad nokāpšu no šī lielā debesu kuģa, kas šūpojas, viņš nomurmināja pie sevis, un nostāšos ar kājām uz stingras zemes. Tas ir… Viņš sastinga un samiedza acis, skatoties tālumā.
Tālu priekšā, atspīdot mēnesnīcā kā liels, izbalējis tārpu izgrauzts robs krāšņajā meža lapotnes zaļumā, vīdēja zemes gabals, kur viss bija miris. Kapuckvaps nodrebēja. Nekad viņš nebija savām acīm redzējis tādu neauglīgu postažu.
Debesu reideram tuvojoties šai vietai, Zibensšautris Valpūns izkliedza pavēles "lidot zemu". Buras tika nolaistas, korpusa atsvari pārkārtoti, un debesu kuģis palēnināja gaitu līdz meža gliemja ātrumam.
Kapuckvaps izbāza pa iluminatoru galvu un nemierīgi paskatījās lejup. Robeža, kas šķīra dzīvo mežu no nedzīvās tukšaines, bija šķērsota. Augstās Debesis! viņš iesaucās.
Ikviens koks zem viņa bija miris. Daži bija sadeguši, daži bija izdobti, citi izskatījās, it kā vienkārši būtu nomiruši, un tagad stāvēja, to lapām kļaujoties pie skeleta zariem. Plašas joslas bija nosvilinātas līdz kailai zemei. Nekas tur nedzīvoja, nekas neauga.
Debesu reideram lidojot zemu, tik tuvu sarētotajam, izbalējušajam mežam, šis apvidus šķita neiedomājami milzīgs. Visapkārt, cik tālu vien sniedzās skatiens, turpinājās briesmīgā postaža.
Tatad to visu ir nodarījis Lielais Sraiku vergu tirgus, Kapuckvaps trīcošā balsī nočukstēja.
Kad debesu kuģis brauca pāri meža apmetnes atliekām, kapteinis deva pavēli lidot īpaši tuvu, jo tieši tādos iznīcinātos ciematos kā šis gruvešos un apdegušās sijās bija iespējams atrast norādes par tirgus nākamo atrašanās vietu.
Kapuckvaps aiz bailēm drebēja. Visi koki bija nogāzti, visas akas bija iznīcinātas, visas celtnes bija nolīdzinātas ar zemi. Kas attiecas uz tiem, kas reiz te bija dzīvojuši, nokgoblini, bara rūķi, meža troļļi vai vēl kādi citi tie visi tagad bija projām, putnu radījumu sagūstīti un pārdoti tālāk kā vergi. Nu tikai akmeņu blāķi un pārogļotu koku kaudzes norādīja, ka šeit kādreiz bijis plaukstošs ciemats: tas un vēl taku tīkls, kas stiepās uz visām pusēm no tā bijušā centra.
Tieši šeit pašā centrālajā punktā, rēgojoties virs apsvilinātās zemes kā liels, melns kukainis, slējās apdegušas koka karātavas, pie to melnā šķērsbaļķa karājās izbalējis, balts skelets. Kaula pirksts rādīja uz mēness pusi, kas tagad bija zemu virs apvāršņa.
Tūlīt pat atskanēja sauciens: Austrumziemeļaustrumi!
Austrumziemeļaustrumi! Kapuckvaps dzirdēja kapteini atkārtojam, un Debesu reiders spēji pagriezās uz kreiso pusi un pacēlās atpakaļ debesīs.
Kuģim uzņemot ātrumu, mirusī meža platība zem viņa atkāpās un beidzot palika tālu iepakaļ. Kapuckvaps briesmīgi nodrebinājās. Redzējušam briesmīgos postījumus, kādus radīja Lielais Sraiku vergu tirgus, tā viņam bija pēdēja vieta Malaszemē, ko būtu gribējies apmeklēt.
- Es domāju, ka drīzāk palikšu uz Debesu reidera klāja, viņš nomurmināja. Tajā brīdī debesu kuģis iekļuva brāzmainā gaisa plūsmā un strauji noslīdēja zemāk, vienlaikus šūpojoties no vienas puses uz otru. Kapuckvaps novaidējās. Vēders ļaunu vēstoši noburbuļoja. Bet tad atkal… viņš šķebīgi murmināja.
BLAUKŠ! BLAUKŠ!
Divi smagi klaudzieni pa durvīm skanēja tā, it kā kāds gribētu tās salauzt. Kapuckvaps salēcās un, atcerējies Džārvisa skatienu, izvilka dunci.
- K… kas t… tur ir? viņš jautāja.
Durvis tika atsviestas plaši vaļā. Gaitenī stāvēja lielais, noskrandušais brogtrollis.
- A, tas esi tu, Kapuckvaps teica.
- Bargslēdzis ir tas, skanēja atbilde, un, zemu pieliecies, viņš iešļūkāja kajītē. Viņš nesa paplāti ar māla krūku un diviem kausiem, kas pret viņa masīvajām rokam izskatījās sīki. Viņš paskatījās apkārt. Kur ir tas otrs?
- Tikai izloka kājas, Kapuckvaps atbildēja, paslēpdams nazi aiz muguras, bet neielicis to atpakaļ makstī.