- Viņš atgriezīsies pēc brīža.
Bargslēdzis pamāja ar galvu. Ir labi, viņš teica.
- Saimnieks sacīja tas jums abiem. Viņš sniedza paplāti. Labākais mežagroks, ko zelts var nopirkt. Palīdz tikt pie laba nakts miega, viņš saka.
- P… paldies, Kapuckvaps pateicās, ar aizdomām vērojot tumšo brūvējumu. Tā bija pirmā reize, kad Zibensšautris Valpūns bija norūpējies par viņu miega kvalitāti. Ja tu to noliktu tur uz plaukta… Es pateikšu Zarēnam, tiklīdz viņš atgriezīsies. Kā es teicu, viņam nevajadzētu būt…
Tajā mirklī Zarēns pats parādījās durvīs. Kapuckvap, viņš aizelsies sacīja, mums jāaprunājas…
- Zarēn! Kapuckvaps viņu pārtrauca. Tieši tā persona, ko es cerēju redzēt. Bargslēdzis ir te, viņš teica, plivinot rokas uz ēnā stāvošās figūras pusi. Nupat atnesa mums kapteiņa krūku ar smalkāko mežagroku. Zarēns palocīja galvu pret brogtrolli un pasmaidīja. Tas palīdzēšot mums tikt pie laba nakts miega, Kapuckvaps zīmīgi piebilda.
- Nešaubos, ka tā, Zarēns dzīvespriecīgi teica.
- Vai lai Bargslēdzis ielej? dārdoši runājošā būtne cerīgi jautāja.
- Nē, Zarēns pateicās. Nē, manuprāt, es to pataupīšu līdz tam laikam, kad likšos gulēt. Bet paldies, ka piedāvāji, Bargslēdzi. Viņš šķērsoja kajīti un paostīja krūku. Mmm, nevaru vien sagaidīt šo brīdi, viņš sacīja un paskatījās augšup uz brogtrolli. Kapteinis ir tik laipns.
Bargslēdzis saīdzis papurināja galvu. Ak nē, viņš iebilda, saimnieks nav laipns. Tikai ne viņš. Viņš mērdē Bargslēdzi badā. Neļauj ēst kravu pat ne sīkos.
Zarēns paskatījās uz lielo muskuļu kalnu sev priekšā.
- Tu neizskaties izbadējies, viņš secināja. Varbūt tev varētu noderēt jauna drēbju kārta…
- Bargslēdzim vienmēr salst, brogtrollis žēlojās.
- Saimnieks pārdod kravas drēbes.
Kapuckvapam atkārās žoklis. Viņš pagriezās pret Za-
rēnu, kas pamāja ar galvu un sarauca pieri; viņam vajadzētu klusēt.
- Bargslēdzis nekad tās nedabū, brogtrollis turpināja. Bargslēdzim patīk glītas drēbes, tā ir. Jaukas, glītas drēbes, kas uzturētu Bargslēdzi siltu. Bargslēdzim patīk jūsu drēbes.
Viņš pastiepa gaļīgu ķepu, lai pieskartos Zarēna aunradža ādas vestei. Ta aizsargājoties sabozās.
- Au! Bargslēdzis iegaudojās un satvēra pirkstu, ko vestes smailais sars bija ievainojis līdz asinīm. Nav glītas! viņš sauca.
- Nē, Zarēns piekrita, nogludinot sabužināto kažokādu. Tāds apģērbs tev nemaz nepiestāvētu. Īstenībā es būtu domājis, ka tev daudz labāk piedienētu jauks, izšūts mētelis un cepure ar spalvu.
-Jā, jā! brogtrollis satraukti sauca.
- Bargslēdzi! no augšas rēca kapteiņa balss. Krava atkal kļūst nemierīga. Ej un ievies tur kārtību!
- Bargslēdzis cieš badu, brogtrollis teica. Bargslēdzim salst. Bargslēdzim patiktu cepure ar spalvu. Glīta.
- Labāk ej, Zarēns mudināja. Pasaki kapteinim paldies par mežagroku.
Brogtrollis izšļūkāja laukā. Durvis aizvērās. Kapuckvaps tūlīt pat pagriezās pret Zarēnu. Drēbes! viņš iesaucās. Viņš runāja par kravas drēbēm. Un cik aunradžu tu pazīsti, kas valkā drēbes?
Neatbildējis Zarēns paņēma smago māla krūku un salēja tās saturu kausos. Tad viņš tos abus izgāza laukā pa iluminatoru. Pilns ar pulverī saberztu miegavītola mizu, viņš murmināja. Kapuckvap, mums draud lielas briesmas… Viņš nolika tukšo krūku atpakaļ uz plaukta. Es noklausījos sarunu starp Kārsēju, to bara rūķi, un Trepi, viņš turpināja. Mirušajā birzī, kurai mēs nesen lidojām pāri, atradās melnas karātavas, pie
kuru šķērsbaļķa bija piesiets skelets. Tas nozīmēja vienu un tikai vienu. Mūsu nākamā pietura būs pats Lielais Sraiku vergu tirgus.
- B… bet tas ir labi, vai ne? Kapuckvaps nenoteikti ieminējās.
Zarēns nopūtās. Tā vajadzētu būt, viņš atbildēja.
- Ak, Kapuckvap, es jūtos tik briesmīgi, ka esmu tevi iesaistījis visā tajā.
- Ko tu ar to gribi teikt? Kapuckvaps noraizējies jautāja. Ko vēl tu dzirdēji?
- Es esmu bijis stulbs. Stulbs un akls, Zarēns atzinās.
- Viss, par ko biju spējīgs domāt kā atrast manu pazudušo komandu, un tagad… Viņš satvēra savu jauno mācekli aiz pleca. Tev bija pilnīga taisnība, Kapuckvap, viņš teica. Krava, ko mēs vedam, nav aunradži. Tie ir vergi.
Kapuckvaps strauji ievilka elpu. Es to zināju, viņš sacīja.
Zarēns nopūtās. Tā bija tikai mūsu veiksme uzskriet virsū visnelietīgākajam no debesu pirātu kapteiņiem, kāds jebkad pacēlies gaisā. Kuģa apakšējā kravas telpā viņš ir pieķēdējis piecus dučus vai vairāk nelaimīgo, viņš stāstīja. Bara rūķus, plakangalvas goblinus, alu lempjus… Visi ceļā uz tirgu, kur viņi tiks pārdoti tam, kurš solīs visvairāk.
- Un mēs? Kapuckvaps iejautājās. Kāpēc kapteinis mūs vienkārši nelika iemest kravas telpā un iekalt dzelžos kopā ar pārējiem?
Zarēns novērsās. Mēs tam esam pārāk vērtīgi, viņš klusi atbildēja. Kapteinis negrib, ka mēs tiktu bojāti, tiklīdz viņš mūs ieraudzīja, tā droši vien izlēma. Viņš ir viltīgs, to es atzīstu. Zarēns atkal pievērsās Kapuckvapam. Ir nolemts mūs pārdot pašai dzimtas mātei.
- Dzimtas mātei? Kapuckvaps pārjautāja.
- To putnu radījumu vadonei, kuri pārvalda tirgu, Zarēns atbildēja. Viņa ir pazīstama ar vārdu Māte Mūļnadze. Acīmredzot viņa piedāvā maksāt daudz -ļoti daudz par tādiem eksemplāriem kā mēs. Katru dienu tā negadās, ka Sanktafraksas akadēmiķis tiek pārdots vergu tirgū!
- Tāpēc viņš bija tik ļoti ieinteresēts mūsu labklājībā, Kapuckvaps secināja. Viņš drūmi skatījās uz savu roku bālo, jauno ādu. Un tāpēc viņš tik dedzīgi vēlējās, lai manas brūces sadzītu.
Zarēns pamāja ar galvu. Un tāpēc ēdiens bija tik lielisks, viņš piebilda un nodrebinājās. Viņš mūs uzbaroja.
TRĪSPADSMITĀ NODAĻA dumpis
Zarēns skatījās pa iluminatoru, kamēr Debesu reiders grīļodamies un šūpodamies lavierēja uz priekšu pretī vējam austrumziemejaustrumu virzienā, kuru viņiem bija norādījusi šaušalīgā zīme. Brīze pieņēmās spēkā. Mēness bija zemu un spīguļoja uz meža segas, vējam liekot ņirbēt lapotajai virsmai. No vergu tirgus nebija ne miņas.
Visapkārt bija dzirdamas lidojošā debesu kuģa skaņas. Buru čukstēšana. Virvju ritmiskā klaudzoņa. Čīkstošie dēļi. Svilpojošā takelāža. Žurkuputnu pīkstēšana un rosība dziļi lejā, kuģa vēderā. Un vēl kaut kas… Zema, skanīga skaņa…
- Klausies, viņš teica, novērsies no iluminatora. Kapuckvaps pacēla galvu no sava guļamtīkla. Kas
ir?
- Tas troksnis.
- Kāds troksnis?
Zarēns deva zīmi Kapuckvapam būt klusam. Viņš nometās uz grīdas un piespieda ausi pie tumši lakotā koka. Viņa seju apēnoja skumjas. Tas troksnis, viņš sacīja.
Kapuckvaps izvēlās no guļamtīkla un pievienojās Zarēnam uz grīdas. Tiklīdz viņa auss pieskārās koka grīdai, skaņas kļuva skaidrākas. Vaidi. Gaudošana. Bezcerīgas vaimanas.
- Krava? Kapuckvaps nočukstēja.
- Krava, Zarēns apstiprināja. Bara rūķi, plakangalvas goblini, alu lempji… ciešanu un izmisuma skaņa, verdzības skaņa. Paldies Debesīm, mēs esam brīdināti un zinām, ko kapteinis plāno…