Viņa vārdus iztraucēja klaudzināšana ar pirkstu pie durvīm.
- Ātri! Zarēns izrīkoja. Liecies savā guļamtīklā. Izliecies aizmidzis.
Mirkli vēlāk Zarēns un Kapuckvaps aizvērtām acīm un pavērtu muti bija saritinājušies savos guļamtīklos un klusi krāca. Klaudzināšana pie durvīm atkārtojās.
- Mēs guļam, jūs, idioti, Kapuckvaps nomurmināja pusbalsī. Nāciet tik iekšā.
- Sšš! Zarēns nošnācās.
Lēni pagriezdamies, noskrapstēja durvju rokturis. Durvis čīkstēdamas atvērās. Zarēns noņurdējis pagriezās uz otriem sāniem un turpināja krākt, tomēr viņam izdevās paskatīties kajītē ar acs stūrīti.
Pa kajītes durvīm palūrēja divas galvas. Viena piederēja Kārsējam. Otra kādam indivīdam, kuru Zarēns iepriekš nebija redzējis: druknam alu lempim. Abi divi bija sastinguši un uztraukti vēroja, vai Zarēns nepamodīsies. Viņš izpatika tiem ar miegainu murmināšanu un atkal apklusa.
Alu lempis, viņš nelaimīgs domāja.
- Es domāju, viņi droši vien to ir izdzēruši, Kārsējs ieminējās, šķērsodams kajīti. Viņš paostīja kausus un ieskatījās krūkā. Jā, tukšs. Viņš paskatījās uz abiem guļamtīkliem. Guļ kā bērni, tā nu tas ir, viņš nosmējās. Labi, tad tā, Korb. Tu sasien mazo. Es parūpēšos par šo te.
Abi divi noņēma virves gabalus no pleca un tuvojās guļamtīkliem. Kapuckvaps notrīsēja, kad smirdīgais alu lempis pienāca tuvu klāt. Viņš nodrebēja, kad lielais, neskaidri redzamais radījums pārmeta virves galu viņam pār pēdām. Viņu bija nodomāts sasiet guļamtīkla iekšpusē. Aiz bailēm sastindzis, viņš juta, kā virve iespiedās kājās, kad to cieši savilka viņam ap potītēm.
- Mierīgāk, tu tur, bara rūķis aizrādīja. Kapteinis teica nekādu pēdu. Un tu zini, kas notiek, ja neizdari pa prātam kapteinim…
Alu lempis pakasīja galvu. Es tomēr negribu, ka viņš izlocītos brīvs, kad pamodīsies.
- Neraizējies, bara rūķis drošināja viņu, dodamies nostiprināt savu virvi Zarēnam ap kaklu. Viņš būs laukā, iekams… Āāāāā! viņš iegaudojās, ar pretīgu krakšķi saņemdams asa elkoņa triecienu pa deguna pamatni. Straumēm plūda asinis. Bara rūķis piespieda rokas pie sejas un atstreipujoja atpakaļ.
Zarēns piecēlās sēdus un ar izvilktu zobenu rokā pagriezies lēca uz priekšu. Vispirms nomet savu nazi! viņš uzkliedza alu lempim. Tad mačeti!
Alu lempis pārsteigumā aizsteberēja atpakaļ. Alu rūķis vēl aizvien bija uz ceļiem, satvēris degunu. Kapuckvaps atraisīja virvi sev ap kājām, izkāpa no guļamtīkla un nostājās blakus Zarēnam.
- Nazi, Kapuckvap, Zarēns teica, norādot uz āmurgalvas dunci. Kapuckvaps nedroši izvilka to no jostas.
- Un tu, Zarēns pamācīja bara rūķi, vienkārši lieto savu īkšķi un rādītājpirkstu.
- Lai ir īkšķis un rādītājpirksts, viņš atbildēja.
Zarēns vēroja. No maksts parādījās naža asmens.
- Tagad met to zemē! viņš uzsauca.
Alu lempis paskatījās lejup uz savu roku.
- Met zemē! Zarēns uzkliedza.
- Labi, labi, alu lempis teica. Viņa pirkstu locītavas kļuva baltas. Es tikai… To sakot, viņš atvēzējas, un nazis šāvās pa gaisu.
Zarēns atlēca sāņus. Par vēlu! -Āāā! viņš iekliedzās, kad nazis ar aso smaili iedūrās viņam sānā. Viņa zobens nošķindēja uz grīdas.
Kad Zarēns sasvērās atpakaļ, alu lempis izrāva savu briesmīgā paskata mačeti un metās uz priekšu.
- Zarēn! Kapuckvaps iekliedzās, uzlēkdams alu lempim uz muguras.
Smagā mačete sašķaidīja koka sienu dažas collas virs /arēna galvas.
- Pazūdi nost no manis! alu lempis ierēcās, noraudams puisi no pleciem un aizsviezdams viņu sāņus.
Kapuckvaps atmuguriski pārlidoja pāri visai kajītei un ietriecās vēl uz ceļiem tupošajā Kārsējā. Bara rūķis tika notriekts bez samaņas.
Alu lempis pavīpsnāja. Man vienalga, ko kapteinis saka, viņš norūca. Tu saņemsi, kas tevi sagaida! Viņš pacēla baismīgo mačeti augstu virs galvas un… BŪŪF!
Kapuckvaps no visa spēka iegāza ar smago māla krūku alu lempim pa galvu. Alu lempis sasvērās uz priekšu, smagi nokrita uz grīdas un palika nekustīgi guļam.
- Redz, ko es saucu par miega zālēm, Kapuckvaps teica ar nedrošu smaidu.
- Paldies tev, puis, Zarēns pateicās, piesliedamies kājās. Lai gan aunradža ādas veste nebija ļāvusi duncim iedurties pārāk dziļi, brūce pulsēja. Viņš aizkliboja līdz savam zobenam, pacēla to un pagriezās pret Kapuckvapu.
- Nāc, Kapuckvap. Mums ir tikšanās ar kapteini Valpūnu.
Cenzdamies nesacelt troksni, Zarēns un Kapuckvaps virzījās pa debesu kuģi. Viņi pagāja garām noliktavām un inventāra skapjiem, kambīzei, kojām. Kad bija nonākuši pie kādām durvīm vai gaiteņa, viņi apstājās, slepus paskatījās apkārt un ieklausījās, vai ko nedzirdēs. Nebija nekā, izņemot klusu krākšanu no komandas telpām, kur gulēja Džārviss un Trepe.
Viņi jau gribēja kāpt augšā pie paša stūresrata, kad Kapuckvaps pamanīja šauras, ar melnu un zeltu lakotas kāpnes, kas slēpās nišā. Viņš jautājoši paskatījās uz Zarēnu.
Zarēns pamāja ar galvu un devās uz priekšu. Viņš sāka kāpt pa šaurajām kāpnēm. Tā, tā, tā! viņš iesaucās pēc brīža, kad iegāja augšas istabā. Mums ir paveicies.
Kapuckvaps viņam pievienojās. Viņš aplūkoja bagātīgi iekārtoto istabu ar zelta rotājumiem, grezno paklāju un koka inkrustācijām, ar tās milzīgajiem spoguļiem un kristāla lustrām, tās plato, krāšņo gultu ar baldahīnu uz četriem balstiem.
- Mēs droši vien esam Valpūna apartamentos, viņš teica. Tas ir… brīnišķīgi.
- Noteikti tiek gūts labums no citu nelaimes, Zarēns īgni secināja.
Viņš sāka vērt vaļā daudzo skapju ar spoguļiem klātās durvis, kas rindojās gar istabas sienām, un rakņājās pārlieku krāšņajās drēbēs, ar kurām bija piestūķēts katrs sprīdis to iekšpusē. No trešā skapja viņš izvilka īpaši ģeķīgu žaketi. Tā bija gara un stepēta, košā purpurkrāsā ar tumšzilu un zelta brokātu. Apkakli un manšetes rotāja spalvas. Izšuvumos iestrādātie pusdārgakmeņi vilinoši mirguļoja. Zarēns uzvilka žaketi mugurā.
- Ko tu par to domā? viņš jautāja.
- Nu, tā ir… Kapuckvaps iesāka. Viņš papurināja galvu. Es nezinu, ko mēs te darām.
Zarēns iesmējās. Tev taisnība, Kapuckvap, viņš atzina. Ir laiks doties projām. Ejam. To pateicis, viņš šķērsoja istabu un nokāpa pa kāpnēm. Kapuckvaps sekoja cieši pa pēdām.
Beidzot iznācis uz klāja, Zarēns dziļi ievilka plaušās spirdzinošo, auksto gaisu. Plats smaids parādījās viņa sejā.
- Ak, Kapuckvap, viņš teica. Svaigs gaiss. Labvēlīgs vējš. Tīrais uzmundrinājums no lidošanas bezgalīgajās debesīs.
Kapuckvaps uzlika roku Zarēnam uz elkoņa un norādīja augšup uz koka kāpnēm, kas veda uz stūresratu. Pret debesu pelēkumu bija saskatāmi kapteinis un brogtrollis Bargslēdzis. Zarēns pamāja ar galvu un pacēla pirkstu pie lūpām.
Viņi devās uz priekšu, turēdamies ēnā, ko rietošais mēness meta no priekšgala kreisās puses. Viņi gāja pa cirkulāro klāju. Augšup pa kāpnēm. Lēnām. Zagšus. Pēkšņi visu kuģi apspīdēja violeta gaisma.
- Ūāā! Bargslēdzis iekliedzās.
Zarēns un Kapuckvaps sastinga.