- Uguns! brogtrollis auroja. Bargslēdzis redzēt uguns!
- Ciet klusu, tu muļķi! kapteinis uzkliedza. Tā nav uguns. Tas ir gaismas signāls.
- Gaismas signāls? Bargslēdzis vienaldzīgi jautāja.
Kapteinis novaidējās. Ak, Bargslēdzi, Bargslēdzi, tur
iekšā daudz nekas nenotiek, vai ne? viņš teica, pavēcinādams savu mežģīņu mutautiņu uz brogtroļļa galvas pusi. Gaismas signāls pievērš sargu uzmanību vergu tirgū, ka uz klāja ir vergi! Viņš saberzēja savas tuklās, sārtās roķeles. Un cik daudz vergu mums ir! Māte Mūļnadze būs ļoti apmierināta ar mani.
- Māte Mūļnadze, Bargslēdzis noņurdēja. Viņš to tīri labi atcerējās. Ta viņu bija situsi. Situsi nabaga Bargslēdzi, kad viņš reiz bija aizklīdis no kuģa.
- Jā, pati dzimtas māte, Valpūns apliecināja. Tieši pie viņas nonāks abi mūsu smalkie džentlmeņi. Viņš īsi iesmējās. Nez, vai viņi izturēs ilgāk par iepriekšējiem?
Zarēna acis apstājās pie kapteiņa apģērba krāšņuma elegantajiem, izšūtajiem zīda svārkiem ar vērtīgo purva dārgakmeņu un dumbrāja pērļu sarežģīto rakstu, līdz spīdumam nospodrinātajiem zābakiem ceļgala augstumā,
krokām pie apkakles un manšetēm, pūkainās valpūna spalvas uz trīsstūru cepures. Viņš bija švīts. Āksts. Zarēns nekad agrāk nebija redzējis viņam līdzīgu debesu pirātu kapteini, un viņam metās slikta dūša, zinot, kā šis nepatīkamais indivīds bija ticis pie tādas bagātības. Kāds ir mūsu aplēstais ierašanās laiks vergu tirgū? Zarēns jautāja, iznākdams no ēnas.
Valpūns apsviedās apkārt, viņa sejā atspoguļojās šausmas. Tu! viņš izgrūda. Ko tu te dari? Kur ir Kārsējs un Korbs?
- Saldi guļ, Zarēns atbildēja ar smaidu uz lūpām.
- Bet tas ir smags pārkāpums! kapteinis rēca. Viņš izvalbīja acis. Viņa seja violetajā gaismā kļuva tumši sarkana. -Jums vajadzēja būt…
- Aizmigušiem? Zarēns jautāja. Viņš izvilka zobenu.
- Sasietiem, ar aizbāztu muti? Iepakotiem vergu tirgum? Viņš sāka riņķot ap kapteini.
- Es… Tu… Tas ir… Zibensšautris Valpūns auroja.
- Un tā ir mana žakete, kas tev mugurā! viņš spiedza.
- BARGSLĒDZI! PARŪPĒJIES PAR VIŅIEM!
Bargslēdzis pastreipuļoja uz priekšu.
Zarēns mierīgi vilka roku augšup un lejup pa žaketi, pirkstiem pakavējoties pie dārgakmeņiem. Skaties, Bargslēdzi, viņš aicināja.
Bargslēdzis apstājās uz vietas. Glītas drēbes, viņš teica, acīm iegailoties.
- Bargslēdzi! Valpūns nikni bauroja.
Bet Bargslēdzis viņu nedzirdēja. Brīnišķīgās žaketes žilbinošā skaistuma savaldzināts, viņš siekalojās.
- Tā varētu būt tava, Bargslēdzi, Zarēns solīja. Pavisam tava. Viņš lēni izvilka roku no piedurknes un ļāva žaketei noslīdēt no pleca. Vai tu to gribi, Bargslēdzi? viņš jautāja. Vai man tev iedot glīto žaketi? Ko?
Bargslēdža acis aiz apjukuma iepletās. Viņš paskatījās uz kapteini. Viņš paskatījās uz žaketi. Zarēns novilka otru piedurkni un saņēma žaketi kreisajā rokā.
- Bargslēdzi, klausi! Valpūns spalgi iekliedzās.
- Dari, ko tev liek!
Bargslēdža stulbajos vaibstos parādījās smaids. Viņš spēra soli uz priekšu. Zarēns pastiepa uz priekšu žaketi.
- Ņem to, viņš teica.
Bargslēdzis pasniedzās, satvēra žaketi un iegrūda rokas piedurknēs. Glīta žakete! viņš teica, smaidīdams pa visu seju. Bargslēdzis glīts!
Zarēns pavērsa savu zobenu pret Valpūnu. Būtu vajadzējis tik maz, lai nodrošinātu savas komandas uzticību. Viņš ar pretīgumu novērsās. Kapuckvap, paņem viņa atslēgas un sasien viņu.
- Lūdzu, lūdzu, kapteinis lūdzās. Nē, nedariet to, es jūs lūdzu. Es negribēju neko sliktu. Tiešām… Tas viss bija pārpratums… Lūdzu!
Zarēns saviebās. Un aizbāz viņam muti, Kapuckvap! viņš teica. Es vairs negribu dzirdēt šī vājā rakstura radījuma vaimanas.
Kamēr Kapuckvaps sasēja Debesu reidera bijušo kapteini un aizbāza viņam muti, Zarēns ņēma savās rokās stūresratu un pacēla pie acs teleskopu. Tālumā mazliet pa labi, šķiet, neliela teritorija no bezgalīgā Dziļā meža spīdēja ar eļļaini dzeltenu gaismu. Viņš nostādīja fokusā objektīvu.
Mēs esam to atraduši, Kapuckvap, viņš izdvesa. Mēs esam atraduši Lielo Sraiku vergu tirgu.
Ar veikliem pirkstiem Zarēns mazliet pacēla grotburu, pārkārtoja spraišļa buru un nolaida zemāk kreisās puses korpusa atsvarus. Lielais debesu kuģis liegi pagriezās, līdz blāvais, bet aizvien spilgtākais dzeltenais spīdums atradās tieši priekšā. Viņš pacēla kreisās puses korpusa atsvaru, nolaida pakaļgala atsvaru un drusku pavirzīja stūres atsvaru pa labi. Debesu reiders bija uzņēmis kursu.
Kapuckvaps pievienojās Zarēnam pie stūresrata, un, aizvien vairāk tuvojoties vergu tirgum, abus pārņēma skaņas, smaržas un skati, kas nāca no dīvainā dzīvības giganta, kurš pletās pār plašu meža apgabalu. Jo pretstatā tām vietām, ko tirgus bija pametis mirušas, šī piesmakusī, sīvā, mutuļojošās aktivitātes masa bija vairāk vibrējoša, nekā viens vai otrs no viņiem bija jebkad piedzīvojis.
Tūkstošiem smaržu pildīja gaisu: priežu dūmi un mieta zebiekšu parfīms, pretkožu lodītes un mežagroks, un uz iesmiem cepti aunradži virs rēcošām liesmām. Tomēr tam visam apakšā pamanāma tikai tad, kad plūsmas nobīdīja patīkamākās smaržas projām, bija visuresošā pūšanas un trūdēšanas dvaka: nāves smaka.
Kapuckvaps neviļus nodrebinājās.
Zarēns pagriezās pret viņu. Tas ir pareizi, ka tu esi nobažījies, viņš teica. Ar visu savu greznību un mirdzumu Lielais Sraiku vergu tirgus ir briesmīga vieta. Tas sasaista nepiesardzīgos, dumjos… Viņš drošinot uzlika roku Kapuckvapam uz pleca. Bet ne mūs, Kapuckvap, viņš mierināja. Mēs nekritīsim tā nagos.
- Tūkstoš soļu un tuvojamies! novērotājs sauca no groza.
Zarēns pārkārtoja korpusa atsvarus un mazliet pabīdīja uz leju visas buru sviras. Debesu kuģis slīdēja lejup cauri debesīm.
- Piecsimt soļu! novērotājs paziņoja. Kuģu piestātne no priekšgala pa kreisi.
Kapuckvaps samiedza acis, skatoties uz priekšu. Tur viņš redzēja gaisa molu, kas bija izvirzījies no koka, kuram bija noplēsta miza. Mola pašā galā, kas viņiem bija vistuvāk, stāvēja viens no putnu radījumiem: plecīga būtne ar noplukušām spalvām, ar knābi un nagiem, kas zalgoja signāla violetajā gaismā, kuru tā vicināja, rādot viņiem ceļu. Kapuckvaps norija siekalas.
- Sraika, viņš klusi nomurmināja.
Zarēns pacēla korpusa blakusatsvarus un nolaida pakaļgala atsvaru. Debesu kuģis samazināja ātrumu un noslīdēja zemāk. Viņš nolaida buras citu pēc citas: lidakmens izdarīs pārējo.
- Simt soļu!
It kā atsaucoties uz novērotāja saucienu, uz klāja parādījās Džārviss un izstīdzējis indivīds ar salīkušu muguru Trepe, kuģa koks, kā Kapuckvaps bija domājis. Viņi skatījās apkārt ieplestām acīm un pavērtu muti. Debesu kuģis iebrauca dokā.
Kuģi burāja pasažieri. Bargslēdzis pie bugsprita posās svārkos un tos kārtoja. Un kapteinis bija sasiets uz grīdas…
- Kas gan, Debesu vārdā… Džārviss nomurmināja.
Tieši tad viņiem aiz muguras atskanēja skaļš būkšķis,
trapa galam nokrītot uz kuģa pakaļgala. Zarēns un pārējie pagriezās un redzēja, kā ducis vai vairāk briesmīgo šraiku soļo pāri klājam un tuvojas viņiem.
- Kas jums ir, ar ko tirgoties? sasniegusi tiltiņu, jautāja viņu vadone tukla putnu būtne ar netīrajās, dzeltenbrūnajās spalvās iepītām daudzkrāsainām krellēm.