- Baidos, ka nekas daudz, Zarēns atbildēja. Kaut kāds juceklis Lejaspilsētā. Mēs nonācām pie tā, ka vedam aunradžus, nevis vergus.
Šraika samiedza savas aukstās, zalgojošās acis un pielieca galvu uz vienu pusi. Vai tu gribi teikt, ka uz klāja ir vienīgi brīvi pilsoņi? viņa ar sašutumu iekliedzās.
- Izņemot vienu, Zarēns atbildēja. Viņš ar kāju iebakstīja kapteinim Valpūnam mugurā un uzsmaidīja šraikai. Lielisks eksemplārs, viņš teica. Saistība ar akadēmiķiem, vismaz tā es saprotu.
- Tiešām? šraika jautāja, sabužinot kakla spalvas. Viņa pievērsās savai vietniecei: Dzimtas māti tas varētu interesēt.
- Gluži manas domas, Zarēns piebalsoja.
- Cik daudz jūs prasāt? šraika jautāja.
Zarēnam sareiba galva. Simt piecdesmit, viņš atbildēja, paraudams skaitli no gaisa.
Šraika samiedza acis. Raundelus vai dokletus? viņa prasīja.
- R… raundelus, Zarēns atbildēja. Šraika novaimanājās un aizvērsās. Es gribēju teikt dokletus. Simt piecdesmit dokletus. Viņš pasmaidīja. Es nešaubos, ka Māte Mūļnadze nespēs atturēties, neiegrūdusi viņā nagus.
Šraika brīdi vilcinājās. Tad viņa pagriezās atpakaļ un cieši uzlūkoja Zarēnu ar vienu dzeltenu aci. Cena vēl aizvien ir augsta, viņa teica. Bet… darījums ir noslēgts.
Debesu reidera komandas locekļi, kas bija sapulcējušies uz galvenā klāja, visi uzgavilēja, kad šraika satvēra saini sev priekšā. Kapteinis Zibensšautris Valpūns pret viņiem visiem bija izturējies kā pret vergiem. Nenolija neviena asara par mantrausīgo tirānu, kad viņš, locīdamies kā mizas gliemis, tika uzmests uz savu sagūstītāju spalvām klātajiem pleciem un aiznests projām.
- Mffll bvfll blmmf! Viņa apslāpētos lāstus neļāva sadzirdēt sprūds mutē.
- Tev to pašu! Džārviss nosauca viņam pakaļ. Un laimīgu tikšanu vaļā no tevis. Viņš pagriezās pret /arēnu. Tomēr kas tagad notiks ar mums?
- Ar jums? Zarēns pārjautāja. Jūs visi esat brīvi. Jūs varat darīt, ko vien gribat, doties, uz kurieni vien gribat… Iesākumam atpakaļ uz Lejaspilsētu, un tad kas zina?
- Lūdzu, jaunais saimniek, aizved mūs atpakaļ, Džārviss lūdzās, pastiepis savas raupjās rokas un satvēris Zarēna delnas. Mums nepieciešams kapteinis, ja mums jāceļo ar kuģi.
- Nē, es… Zarēns nomurmināja. Tas nav iespējams. Mēs… tas ir, Kapuckvapam un man ir kaut kas kārtojams…
Kapuckvaps pieliecās tuvāk, pacēla plaukstas un iečukstēja viņam ausī: Krava, Zarēn. Neaizmirsti kravu.
- Neraizējies, Kapuckvap. Es neesmu aizmirsis, Zarēns viņu mierināja. Viņš pacēla galvu un vērsās pie raibās komandas sev priekšā: Kad es teicu "jūs visi esat brīvi", es to domāju nopietni. Katrs un ikviens uz Debesu reidera klāja visi ir brīvi.
-Vai tu gribi teikt…? Džārviss iesāka. Tie… tie vergi?
- Jā, vecais vīrs, Zarēns apliecināja. Tie, kurus tu palīdzēji noķert un kurus palīdzēji nogādāt šajā briesmīgajā vietā, ir tikpat brīvi kā tu pats. Un es galvoju, ka starp viņiem būs tādi, kam ir iemaņas debesu burāšanā. — Viņš pagriezās pret savu jauno mācekli. Nāc, Kapuckvap. Iesim un atbrīvosim Valpūna gūstekņus.
Kapuckvaps sekoja Zarēnam atpakaļ zem klāja un tālāk dziļi lejup debesu kuģa tumšajā vēderā. Viņš nevarēja nejust lepnuma kvēli. Zarēns būtu varējis vienkārši aiziet no Debesu reidera un pamest tā iemītniekus to likteņa varā. Bet nē. Pat tagad, lai gan viņi atradās
misijā sameklēt Zarēna pazudušo komandu, jaunais kapteinis tomēr varēja atrast laiku, lai palīdzētu citiem. Kapuckvaps atminējās savu sapni un saviebās aiz apmulsuma. Ja kāds bija piemērots nēsāt Kobolda Gudrā mantiju, tad tas bija jaunais kapteinis, nevis viņš.
Skaļi di pinot lejup pa kāpņu pēdējo posmu zābaki atbalsojās uz kailajiem dēļiem, gaiss smirdēja un dvakoja, gaismas stari ielauzās tumsā pa salauzto korpusa dēļu spraugām -, viņi dzirdēja ķēdēs saslēgto gūstekņu kliedzienus. Nodrebinājies Kapuckvaps pazina skaņas, kuras bija dzirdējis jau agrāk.
Vai tur kāds ir? viņi kliedza. Ūdeni! Ūdeni! Kaut ko ēdamu. Korb! Korb, vai tas esi tu? Apžēlojies par mums, es tevi lūdzu!
Zarēns papurināja galvu. Nevarēja zināt, kad nabaga nelaimīgie pēdējo reizi bija kaut ko ēduši vai dzēruši, /arēnam asinis vārījās par tādu briesmīgu netaisnību. Viņš soļoja uz durvju pusi, paņēma no Kapuckvapa atslēgu gredzenu, izvēlējās lielāko atslēgu un iegrūda to slēdzenē. Atslēga noskrapstēja kā dusmīgs žurkuputns. balsis iekšpusē apklusa.
Fūūā! Kapuckvaps noelsās, kad Zarēns atgrūda vaļā durvis un sasmakušā gaisa vil-
nis trāpīja viņam tieši sejā.
Apslēp savu pretīgumu, Zarēns viņam pačukstēja. la nav ieslodzīto vaina, ka vi nu apstākli ir tik /
riebīgi. Viņš iegāja iekšā. Tā ir alkatība, kas noveda pie viņu ieslodzījuma, un tas ir vainojams šajā netīrībā.
Tūlīt pat sākās piesmakusi trokšņošana. Kur ir Korbs? Kur ir mūsu ēdiens un ūdens? Kas notiek? Kāpēc mēs vairs nekuģojam? Zarēns paskatījās apkārt uz nožēlojamo plakangalvju un nokgoblinu, alu lempju un meža troļļu pulku un pacēla roku, aicinādams apklust.
- Draugi, jūsu smagie pārbaudījumi ir beigušies! viņš sauca. Debesu reideram paredzēts atgriezties Lejaspilsētā! Un jūs ceļosiet ar to, lai atkal satiktu savas ģimenes!
Gūstekņi apjukumā skatījās cits uz citu.
-Jūs brauksiet mājās! Zarēns paziņoja. Viņš pacēla atslēgu gredzenu virs galvas un pakratīja. Kā brīvi pil] soņi! Jūs un komanda, kuru tas tirāns paverdzināja. Uz šī debesu kuģa klāja vispār nekad vairs nebūs vergu!
Kādu brīdi valdīja pilnīgs klusums. Tad kāds plakangalvas goblins skaļi uzgavilēja un visa kravas telpa nodārdēja no uzbudināta prieka saucieniem un kliedzieniem. Debesu kuģis nodrebēja un sasvērās, kad troļļi, alu lempji un goblini, ķēdēm žvadzot, līksmi dejoja apkārt.
Zarēns pagaidīja, lai troksnis norimst, un tad turpināja: Tagad man ir vajadzīgi brīvprātīgie, lai izveidotu šī kuģa apkalpi. Cik daudziem no jums ir pieredze debesu burāšanā?
Pusducis roku uzšāvās gaisā.
- Mēs savu darba daļu esam padarījuši, Kapuckvap, Zarēns smaidot sacīja. Viņi droši spēs atgriezties Lejaspilsētā. Mūsu misija atrodama vergu tirgū. Viņš atkal pievērsās gūstekņiem. Jūs visi tiksiet atbrīvoti no važām, viņš teica. Esiet pacietīgi. Gan pienāks arī jūsu kārta.
Zarēns sadalīja atslēgas starp sevi un Kapuckvapu. ( atu pēc citas viņi abi piemeklēja atslēgu slēdzenei, atdarīja važas un atbrīvoja gūstekņus. Tie plūda laukā no tumšās, netīrās kravas telpas, projām no sava cieluma un augšā uz klāju, lai ieelpotu tīro gaisu un paskatītos uz zvaigznēm. Skanēja smiekli, tie cits citam spieda roku; bira asaras, un skanēja sirsnīgi pateicības vārdi. Beidzot, slaucīdams sviedrus no pieres, Kapuckvaps ielūkojās kravas telpas tālāko kaktu tumsā.
Atlika vairs tikai divi ķēdēs iekalti gūstekņi. Jauns nomocīta izskata nokgoblins ar acs pārsēju un alai līdzīgās telpas pretējā pusē mazs, saritinājies augums noskrandušā apmetnī.
Kapuckvaps piegāja pie otrā. Tas izdvesa vārgu nopūtu, kad Kapuckvaps neveikli centās pagriezt atslēgu ķēdē viņam ap kāju. Mehānisms nekādi nenoklikšķēja. Viņš mēģināja vēlreiz, bet no tā nebija nekāda labuma.