- Ta šķiet, ka šo es nevaru atslēgt! Kapuckvaps sauca pāri telpai. Tā droši vien ir atslēgas vaina vai slēdzene sarūsējusi. Vai kas tamlīdzīgs.
- Ļauj man pamēģināt to atslēgu, Zarēns atsaucās. Es tikai uz brīdi, viņš pateica nokgoblinam, tad pietrausās stāvus un pārgāja pāri netīrajiem salmiem, kas klāja grīdu. Ļauj man paskatīties, viņš sacīja Kapuckvapam, ielikdams atslēgu slēdzenē. A, jā, es domāju, ka man izdevās. Viņš sarauca pieri. Kapuckvap? viņš jautāja. Kas ir noticis?
Kapuckvaps papurināja galvu. Es tam nevaru noticēt! viņš noelsās. Skaties, Zarēn, skaties.
- Kas ir, Kapuckvap? Zarēns nerimās. Pasaki man…
Bet Kapuckvaps neklausījās. Tas ir liktenis, Zarēn! Tas ir liktenis! viņš satraukti vāvuļoja, acis nemirkšķinot,
skatīdamies uz jaunā kapteiņa izstiepto roku. Droši vien pats liktenis atvedis mūs uz šo vietu!
Kapuckvap, Zarēns asi uzsauca, par ko tu runā?
Un tad viņš ieraudzīja. Viņa plauksta, viņa roka tās spīdēja. Viss viņa ķermenis mirdzēja ar to pašu spožo gaismu, kas viņu bija izgaismojusi iepriekš. Kad viņš bija saticis Zarpu Aunganu un Purvaini, un Spārnmīli Slītu…
Viņš pagriezās un paskatījās uz lupatu saini, kas bija sakņupis tieši viņam priekšā, ar pacelto roku aizsargādams jutīgās acis no pēkšņās gaismas. Tas nevar būt. Vai tomēr var? Spoliņ? viņš iejautājās. Vai tas tiešām esi tu?
Ozolu elfs skatījās pretī. Viņš nolaida roku roku, kas arī spīdēja. Kapteini Zarēn? viņš nočukstēja.
- Kapteini Zarēn! Spoliņ! Zarēns
iesaucās un cieši apkampa ozolu elfu, satraukumā paceldams viņu no grīdas.
- Tas esi tu! Viņš pagriezās pret Kapuckvapu, aiz prieka būdams kā bez prāta. Tas ir Spoliņš! viņš iesaucās. Ceturtais trūkstošais manas komandas loceklis. Ak, Spoliņ, viņš teica, palaizdams ozolu elfu vaļā un ieskatīdamies viņam dziļi acīs.. Es cerēju… bet es nekad nesapņoju… Pasaki man kā tu nonāci šajā briesmīgajā vietā?
Ozolu elfs nodūra acis. Viņa piere sagrumbojās.
- Es… es īsti nezinu, kaptein. Tas viss ir neskaidrs, viņš nočukstēja.
- Mēs bijām uz Malas dejotāja klāja, Zarēns maigi viņam atgādināja. Piesieti aiz kāpurputna. Mēs devāmies atklātās debesīs, meklējot manu tēvu Mākoņu Vilku.
-Jā, jā, -Spoliņš teica. -To es atceros. Viņš nodrebinājās. Un es atminos, ka no novērošanas groza redzēju virpuli, kas nāca tuvāk un tuvāk…
- Jā? Zarēns dedzīgi jautāja.
- Un tad neko, Spoliņš atzinās. Nākamais, ko apjautu, es guļu notekā Lejaspilsētas zivju tirgū.
Zarēns apslēpa vilšanos.
- Mani atrada kāds bara rūķis, Spoliņš turpināja.
- Viņš piedāvāja man naktsmājas un tad iedeva kaut ko dzeramu. Mežagroku… Spoliņa seja apmācās. Un tad… Un tad šis te\ viņš ievaimanājās, un ciešanu šņuksti sagrāba viņa trauslo ķermeni.
- Viss ir labi, Spoliņ, Zarēns klusi teica. Tu tagad esi drošībā. Mēs tevi esam atraduši lai gan tikai Debesis zina, kā. Un tagad šis debesu kuģis nogādās tevi atpakaļ Lejaspilsētā.
- Bet kas mani Lejaspilsētā sagaida? ozolu elfs vaimanāja.
-Tev jādodas uz manu kabinetu Sanktafraksā, Zarēns teica. Citi tur gaida mani: Zarps, Purvainis, Slīts. Viņi priecāsies, tevi redzot. Tu vari gaidīt kopā ar viņiem. Kapuckvaps un es atgriezīsimies, kad būsim atklājuši, kas noticis ar pārējiem no pazudušās komandas. Viņš saņēma ozolu elfa kaulainās rokas savējās. Un mums jāceļo tālāk atsevišķi, Spoliņ. Mēs nevaram ņemt tevi līdzi. Tieši tāpat bija ar pārējiem. Spīdēšana, kādu radām, būdami visi kopā, padara mūs pārāk uzkrītošus.
Spoliņš parāvās projām ar pārsteidzošu spēku. Nē, viņš stingri teica. Nē, kaptein. Es vairs nevaru būt ne mirkli uz šī ļaunā kuģa. Viņa balsī skanēja izmisīga neatlaidība.
- Bet, Spoliņ, Zarēns iebilda, es esmu paskaidrojis…
- Es varu būt tev noderīgs, Spoliņš uzstāja. Garajā ceļā uz šejieni es savācu no dažiem maniem biedriem gūstekņiem ievērojamu daudzumu informācijas ļoti svarīgas informācijas par vergu tirgu.
- Bet Spoliņ… Zarēns atkal iesāka.
- Turklāt, Spoliņš turpināja, es esmu ozolu elfs. Vērīgs. Jūtīgs. Manas uztveres spējas ir asas. Un, tāpat kā citi ozolu elfi, es protu nolasīt zīmes citu uzvedībā. Es spēšu noteikt, kā darbojas vergu tirgus.
Zarēns papurināja galvu.
- Un, kas attiecas uz spīdēšanu, Spoliņš turpināja, pat neievilcis elpu, acīmredzot tirgū sastopamas visu veidu būtnes. Visu veidu! Ieskaitot tādas, kas izstaro gaismu, spīdkažoks, kad tā āda kļūst mitra, friti, kad tie ir nobaidīti, lamradzis, kad tam uzbrūk… Neviens uz mums divreiz neskatīsies.
Zarēns paskatījās uz Kapuckvapu, kurš paraustīja plecus.
- Ja jūs pārkāpsiet kaut vienu no šīs vietas nerakstītajiem likumiem, tad jums gals klāt, Spoliņš apgalvoja, pārvilkdams ar pirkstu pāri savam atsegtajam kaklam. -Tici man, kaptein, bez manas palīdzības Lielajā Sraiku vergu tirgū jūs neizturēsiet ne desmit minūtes.
- Viņa vārdiem ir jēga, teica Zarēns.
Kapuckvaps sparīgi pamāja ar galvu. Tik tiešām ir! -
viņš piekrita. Doma par krišanu nagos aukstajām šraikām ar zalgojošām acīm pildīja viņu ar šausmām.
- Tad tas ir nolemts. Mēs turpināsim tālāk trijatā, Zarēns sacīja.
- Es domāju, ka tā tam bija lemts notikt, ierunājās Kapuckvaps. Viņš nodūra acis, pēkšņi kļūdams nopietns. Aizvakar vakarā es lasīju kaut ko mizu ruļļos, kaut ko tādu, kas, manuprāt, ir svarīgs. To Kobolds Gudrais teica saviem sekotājiem, kad viņi sapulcējās pie Upes sākotnes, lai gaidītu Vētras māti. Mēs visi esam tikai marionetes, kas gaida, lai paraustītu to auklas. Mūsu dzīve nav nekas vairāk kā tās neredzamās rokas darbība, kas tur šīs auklas.
Zarēns pasmaidīja. Un tev šķiet, ka kāds vai kaut kas paraustīja mūsu auklas, ja?
- Es tikai stāstu, ko izlasīju, Kapuckvaps atbildēja.
- Es zinu, Zarēns teica. Un varbūt tev un tavam Koboldam Gudrajam ir taisnība. Galu galā te mēs esam, mums izdevies atrast ceturto manas komandas locekli. Tas ir vairāk, nekā es jebkad uzskatīju par iespējamu. Ja to paveikusi kāda neredzama roka, tad, Kapuckvap, mans draugs, es ceru, ka tās tvēriens ir stingrs, jo es jūtu, ka lielākais pārbaudījums ir vēl priekšā tur laukā.
- Vergu tirgū, Kapuckvaps nodrebinājies sacīja.
- Vergu tirgū! Spoliņš drūmi atkārtoja. Un es būšu jūsu ceļvedis.
- Labi, ja tas ir nolemts, atskanēja nogurusi balss no drēgnās kravas telpas pretējās puses; tas bija nokgoblins, vēl aizvien ķēdēs un gluži aizmirsts, tad vai kāds, lūdzu, atbrīvotu mani?
ČETRPADSMITĀ NODAĻA iekŠa lielajĀ SRAIKU VERGU TIRGU
Komplektējuši savu aprīkojumu ar pilnībā apgādātiem mēteļiem un jauniem izpletņa spārniem no debesu pirātu kuģa noliktavas, Zarēns, Kapuckvaps un Spoliņš teica pēdējās sveikas Debesu reidera raibajai sabiedrībai un apkalpei. Kad viņi devās uz trapa galu, lēca saule, un Kapuckvaps izjuta atvieglojumu, redzot, ka, iznākuši no tumšās kravas telpas, ne Zarēns, ne Spoliņš nespīdēja.
Zarēns samiedza acis, skatoties cauri blīvajai lapotnei uz vergu tirgu lejā. Visu apgaismoja eļļaini dzeltens lampu spīdums, un cauri spraugām starp lapām bija iespējams apjaust šīs paslēptās pilsētas neparasto arhitektūru. Bija redzamas dakstiņiem klātas būdas un kupoliem segtas platformas, kas piekļāvās masīvo koku stumbriem; torņiem līdzīgas konstrukcijas un savādas lodes, sapītas no mežvītolu un kārklu zariņiem, kas karājās no to lielajiem zariem, savukārt koka ietves, pārsviestas no koka uz koku un apkarinātas ar dūmojošām c|ļas lampām, veidoja taku tīklu. Troksnis bija juceklīgs un nepārtraukts skaņu sablīvējums, smaka atbaidoša.