- Šī ir tā vieta, balss Zarēna galvā nočukstēja. Ļauj Spoliņam sevi vadīt.
Zarēns pagriezās pret ozolu elfu. Spoliņ, viņš apjautājās, vai tu tiešām domā, ka vari mūs droši izvest cauri šai briesmīgajai vietai?
Spoliņš pamāja ar galvu. Es darīšu, ko varēšu, viņš atbildēja. Vispirms mums jāsagādā dažas baltās kokardes. Aiziet, ejam. Un lai Debesis mūs visus sargā!
Zarēna sirds pārmeta kūleni, sekojot Spoliņam pa grīļīgajiem koka dēļiem. Viņš nebija aptvēris, cik augstu viņi ir, jo, lai gan Debesu reiders bija iebraucis dokā, tas atradās kādus piecdesmit soļus virs meža pamatnes.
- Viss tirgus ir pacelts gaisā, Spoliņš paskaidroja. Viņi bija sasnieguši otru pusi un gāja cauri lapu ārējai kārtai. Viss ir piestiprināts pie lielajiem kokiem vai tajos iekarināts.
Zarēns skatījās uz priekšu, pavēris muti. Tas ir dīvaināk, nekā es jebkad varēju iedomāties, viņš nočukstēja.
- Un milzīgs, Spoliņš piebilda. Sameklēt kādu indivīdu šajā barā… Viņa balss pagaisa, un viņš ar rokām uzsita pa drūzmas pilnajām ietvēm, kuras čīkstēja un locījās zem to pūļu svara, kas līkumoja pa tām.
- Mēs tiksim galā, Zarēns teica. Kaut kā. Vai ne, Kapuckvap? Atbildes nebija. Zarēns pagriezās apkārt. Kapuckvap? viņš sauca. Kur tu esi?
- Vūūb! no ceļa, pa kuru viņi bija gājuši, atskanēja kluss vaids.
- Kapuckvap! Zarēns iekliedzās. Viņš skrēja atpakaļ cauri lapotnei un pa piestātnes steķi. Un tur bija viņa jaunais māceklis, nometies četrrāpus kustīgā trapa vidū,
cieši aizvēris acis, drebēdams kā apšu lapa un nespēdams pakustēties. Viss kārtībā! Zarēns sauca. Es tūlīt būšu pie tevis.
- NĒ! Kapuckvaps iegaudojās. Es nevaru piecelties. Es nokritīšu. Es zinu, ka nokritīšu.
Dzimušam un uzaugušam Lejaspilsētā, jauneklim nekad nebija patikuši augstumi. Dzīvošana lidojošajā Sanktafraksas pilsētā bija jauka, jo pilsēta bija tik liela, tomēr viņš bija izvairījies no augstākajām pārejām un, sēžot grozā, vienmēr miedzis ciet acis. Burāšana debesīs vispirms bija viņu baidījusi, bet kuģis bija liels, un tā nu, atrazdamies uz klāja, viņš bija iemanījies neskatīties lejā. Bet tas, kas notika tagad, grīļošanās uz šaura trapa augstu gaisā tas bija gandrīz tikpat šausminoši kā šūpoties no Debesu reidera tās virves galā. Kaut kādā ziņā bija pat ļaunāk. Vismaz kāpšana uz debesu kuģa klāja notika lielā steigā, viņam vienkārši vajadzēja turēties. Bet te ietves stiepās daudzu jūdžu garumā. Kā gan viņš jelkad tiks galā ar tām?
- Rāpo! viņš dzirdēja Zarēnu dodam norādījumus. Turies pie dēļu malām un lien uz priekšu.
Kapuckvapam reiba galva. Viņš elpoja īsiem, asiem elsieniem. Es nevaru, viņš nomurmināja. Es vienkārši nevaru. Lai gan acis viņam vēl aizvien bija cieši aizmiegtas, viņš varēja just tukšumu starp sevi un cietzemi.
- Tu vari! Zarēns uzsauca. Tu nevari palikt te! Turklāt ja tu nokritīsi, kas notiks ar taviem dārgajiem mizas ruļļiem?
Kapuckvaps novaidējās. Viņš sataustīja trapa malas, tad uz ceļiem šļūkāja uz priekšu. Viņa pēdas vilkās līdzi pa dēļu nelīdzeno virsmu.
- Re, kā vajag! Zarēns iedrošinot kliedza. Vēl tikai mazu gabaliņu.
Ar drebošām rokām un sakostiem zobiem Kapuckvaps atkal kustējās uz priekšu. Un tad vēl. Kustējās nedomājot. Pēkšņi kādas rokas satvēra viņa žaketi, un viņš juta, ka tiek vilkts uz priekšu. Kājas atteicās klausīt, un viņš ar būkšķi nokrita uz kaut kā cieta ietve nodrebēja. Viņš atvēra acis. Viņam blakus bija notupies Zarēns.
- Ir gan īstā vieta, kur man atklāt, ka tava galva nepanes augstumu, Kapuckvap, viņš teica. Viss tirgus ir iekarināts kokos.
- Tikai dod man kādu brīdi… Ar mani viss būs kārtībā, Kapuckvaps drosmīgi solīja, ļodzīgi celdamies kājās. Viņš sekoja Zarēnam pa piestātni. Tas bija tikai tas traps. Pavisam bez bortiem. Viņš noskurinājās. -Nekā, kur pieturēties…
Tajā brīdī gaisu pāršķēla griezīgs spiedziens, kam sekoja lamu plūdi. Zarēns, Kapuckvaps un Spoliņš pieskrēja pie koka margām un paskatījās lejup. Kapuckvaps satraukts norija siekalas.
Troksnis nāca no mazas platformas ar sarkanbalti svītrotu baldahīnu kādu gabalu zem viņiem. Kāds līkkājains goblins lēkāja apkārt un draudīgi vicināja masīvu dūri pret gaisu sev apakšā. Viņam blakus atradās degoša plīts, kas bija iekarināta ķēdēs kādā augstākā zarā.
- Kaut tevi parautu atklātās debesīs, ka tu tā izlocījies brīvībā! viņš kliedza. Tu esi izputinājis mani! Izputinājis mani, vai dzirdi?
Kapuckvaps, samiedzis acis, skatījās uz leju. Kaut kas tur bija tagad kluss -, kas lēca no zara uz zaru lejup līdz zemei. Zēns vērsās pie Zarēna. Kas tas ir? viņš jautāja.
Zarēns paraustīja plecus.
- Iespējams, meža vepris, Spoliņš ieminējās. Viņš pamāja ar galvu uz goblina pusi, kas vēl aizvien nevaldāmā niknumā lēkāja augšup lejup uz platformas. Visā vergu tirgū ir simtiem pārdevēju, kas dzīvo no rokas mutē…
Pēkšņi atskanēja spalga čīkstoņa, un, šķeļoties kokam, platforma atdalījās no stumbra, pie kura tā bija nostiprināta. Goblins iekliedzās un strauji pieķērās pie iekarinātās plīts. Kādu brīdi viņš tur karājās. Tad, pirkstiem šņācot un dūmojot no spēcīgā karstuma, viņš atlaidās vaļā.
Kapuckvaps ar šausmām skatījās, tomēr nespēdams novērsties, kā lejā aiz pirmā nokūleņoja vēl viens radījums. Šausmās iekliegdamies, goblins ar būkšķi atsitās pret resnu zaru, ķermenis tagad ļengans un sagriezies, ar izplestām rokām un kājām turpināja krist zemāk, zemāk, zemāk…
- Augstās Debesis! Kapuckvaps iekliedzās. Kas tie tādi? Viņš norādīja uz zemi, kur pulcējās dučiem pūkainu, oranžu radījumu ar ieplestiem žokļiem, kas izskatījās pēc lāču lamatām.
Zarēns un Spoliņš palūkojās lejup. Vigvigi, viņi vienā balsī teica.
Zarēns nodrebinājās. Briesmīgi radījumi. Tie medī baros un aprij savus upurus dzīvus vai mirušus.
- Te viņiem nav pat jāmedī, Spoliņš sacīja. Labu izdzīvošanu nodrošina no vergu tirgus atmestie atkritumi… Goblina ķermenis nogāzās zemē, un tam nekavējoties uzklupa niknie vigvigi. Un jebkas cits, kas nokrīt zemē. Nejauši vai kā citādi, viņš piebilda.
- Un, kad tie ir beiguši, nekas nepaliek pāri, Zarēns turpināja. Ne spalvu kušķis vai kaulu šķemba.
Kapuckvaps nobālēja. Tie… tie tomēr nevar uzkāpt kokos, viņš bažīgi ieminējās. Vai ne?
Zarēns papurināja galvu. Nē, viņš atbildēja. Nē, tie nevar. Un pēc viņa acu skata Kapuckvaps uzminēja, ka jaunais kapteinis runā pēc savas pieredzes.
- Nāciet, Spoliņš mudināja. Mums jāatrod rēķinvista un tūlīt jānopērk mūsu baltās kokardes. Bez tām mūs varētu notvert kāds vergu tirgotājs un jebkurā laikā izlikt pārdošanai. Viņa lielās, melnās acis šaudījās apkārt pa ēnainajām vietām. Es tā dzirdēju, ka parasti katras piestātnes galā esot pa vienai, viņš teica. Jā, skatieties. Viņš norādīja uz garu, šauru būdiņu, kas bija piestiprināta pie koka. Tur ir rēķinu telpa.