Zarēns paskatījās. Tā bija viena no tām torņveida konstrukcijām, kādas viņš bija redzējis agrāk. Tad ko mēs gaidām? viņš jautāja.
Viņi trijatā aizgāja pāri pa iekarināto ietvi, kas viegli šūpojās. Kapuckvaps, būdams pārāk pārbijies, lai skatītos pa kreisi vai pa labi, šļūkdams pāri, cieši raudzījās uz būdiņu. Viņi tuvojās durvīm.
Tuvumā šī celtne bija mazs Dziļā meža triumfs. Konstruēta no lidojošā vējkoka, tā bija stingra, tomēr gandrīz bez svara un pārdomāti izliekta, lai mazinātu vēja pretestību. Laterna virs durvīm apgaismoja plāksni ar zelta burtiem: Rēkinvista Sūnspalva. Zarēns pacēla dūri un pieklaudzināja.
- Iekšā! atskanēja skarba balss.
Kad Zarēns sniedzās, lai paceltu aizvērtni, Spoliņš apturēja viņa roku. Noteikti pagaidi, lai viņa runā pirmā, viņš nošņāca. Tā te ir pieņemts.
Zarēns pamāja ar galvu, atvēra durvis, un visi trīs iegāja tumšajā istabā. Kodīgi dūmi no tildera eļļas lampām gar sienām uzreiz iespiedās viņiem rīklē un lika acīm asarot. Melnīgsnēja šraika ar metāliski pelēkzaļām spalvām un ziloņkaula baltiem nagiem stāvēja viņu priekšā, uzgriezusi muguru, un rosīgi bīdīja krāsainus diskus pa numurētu rēķinu dēli.
Zarēns pagāja uz priekšu un gaidīja.
- Piecdesmit septiņi, piecdesmit astoņi, plus kavējuma soda nauda, šraika murmināja. — Vai jūs neredzat, ka es esmu aizņemta? viņa strupi jautāja.
- Mēs vēlamies nopirkt baltās kokardes, Zarēns drosmīgi atbildēja.
Šraika brīdi klusēja. Vai tu teici nopirkt? Ne lūgt, ne aizņemties, ne iemainīt? Viņa pagriezās apkārt. Un ar ko tu esi nodomājis tās pirkt? Mēs nepieņemam ne čekus, ne kuponus. Tie ir divi zelta gabali no katra.
Zarēns pasniedzās žaketes iekšpusē, izvilka ādas maisiņu un noskaitīja sešus zelta gabalus. Viņš pasniedza tos šraikai. Neteikusi ne vārda, šraika paņēma vienu no monētām un iekoda tajā ar savu mežonīga paskata līko knābi. Tad viņa pacēla acis.
- Trīs kokardes, tu šalci?
- Pa vienai katram no mums, Zarēns apstiprināja.
Šraika īgni pamāja ar galvu un pagriezās pret aizslēgtām durvīm tālākajā sienā, kuras viņa atvēra, atklājot tumšu seifu, kas bija iekalts pašā dzīvajā kokā. Seifa iekšpusē viņa pacēla kastītes vāku un izņēma trīs baltas rozetes meždzelkšņa formā.
- Te būs, viņa teica. Kokardes nodrošina brīvas pārvietošanās tiesības uz trim dienām un trim naktīm. Pēc tam materiāls sapūst. Ja kādu no jums pieķers bez kokardes, tad saņems ciet un pārdos kā vergu.
- Trīs dienas šajā vietā būs vairāk nekā pietiekami, Zarēns teica.
Šraika nepatīkami nosprauslājās. To viņi visi saka. Bet es jūs brīdinu, viņa turpināja, Lielajā Šraiku vergu tirgū dienas un naktis noasiņo cita aiz citas. Mūsu viesi vienmēr žēlojas par neparasto steigu, ar kādu paiet laiks…
- Tieši tāpēc mums tev jāpateicas un jāatvadās no tevis, Zarēns nekavējoties sacīja. Mums ir daudz darāmā. Pēc tam viņš apgriezās un izgāja no istabas, pārējiem sekojot. Durvis aizcirtās.
- īgnais radījums, Kapuckvaps komentēja.
- Šraikas diez ko neizceļas ar laipnību. Spoliņš drūmi noskatījās. Tomēr tās, kas tiek padarītas par rēķinvistām, parasti darbojas godīgāk nekā vairums. Viņš sarauca pieri. Piestipriniet savu kokardi žaketes priekšpusē, kur jūs to varat paturēt acīs. Vergu tirgus ir pilns ar zaglīgiem indivīdiem, un cepurēm ar kokardi piemīt briesmīgs ieradums pazust.
Kad baltās kokardes bija novietotas un piestiprinātas pēc Spoliņa prāta, ozolu elfs pagriezās un devās iekšā vergu tirgū. Pārējie sekoja.
- Un turieties kopā, Spoliņš deva norādījumu. Pat ar kokardi kā brīvi pilsoņi jūs riskējat, ka jūs savāks kāds negodīgs tirgotājs, kurš turēs ieslodzītus, līdz kokarde sapūs, un tad uzdos jūs kā viņam vai viņai piederošus.
Zarēna augšlūpa aiz nicinājuma sarāvās. Vai starp vergu tirgotājiem galīgi nav nekāda goda? viņš jautāja.
- Godu nevar nopirkt un pārdot, kaptein, Spoliņš atbildēja. Viņš skumji pasmaidīja. Un nauda ir vienīgais, kam te ir nozīme.
Zarēns sarauca pieri. Ja kāds no meklētajiem komandas biedriem bija nonācis vergu tirgū, tad kādas gan izredzes varēja būt tik peļņaskārā vietā?
- Vergu tirgū tiek rīkota izsole, Spoliņš teica. Lielā, galvenā izsole. Manuprāt, mēs varētu vispirms pamēģināt tur.
Zarēns piekrītot pamāja. Tad aiziet, viņš garlaikoti sacīja. Bet turēsimies cits pie cita un turēsim acis un ausis vaļā.
Pa to laiku Sanktafraksā plosījās briesmīga vētra. Stipri vēji un brāzmaina krusa triecās pret lidojošo pilsētu. Turklāt debesis bija mutuļojošu, virpuļojošu mākoņu katls, kas šāva lejup robainas zibens šautras citu pakaļ citai. Augšā, Zarēna kabinetā bagātīgi iekārtotajā Gaismas un tumsas skolā, violetā blāzma no krāsns rotaļājās uz triju debesu pirātu nemierīgajām sejām.
- Tā ir visa tā gaidīšana, ko es nevaru izturēt, Spārnmīlis Slīts žēlojās, soļodams šurp un turp pa mazo telpu.
Purvainis, kas bija izlaidies krēslā un ar nagu mēģināja izurbināt gaļas gabaliņu no zobu starpas, pacēla acis. Skiet, ka tas ir vienīgais, ko tie akadēmiķi vispār dara, viņš noņurdēja. Visi viņi ir laiski dīkdieņi.
- Ievēro, Slīts teica, neveikli saraudamies pie katra zibens zibšņa, es nejustu patiku būt laukā tādā naktī kā šī. Zini, es zvēru, ka laika apstākļi kļūst aizvien sliktāki.
Zarps Aungans noskurinājās un pārgāja pāri istabai sasildīt rokas pie krāsns. Debesis vien zina, kā varētu būt Dziļajā mežā, viņš ieminējās. Es ceru, ka kapteinis Zarēns ir drošībā.
Slīts pagriezās pret viņu, sarētotajai miesai drebot.
- Un ja nu viņš nemaz neatgriežas? viņš iejautājās.
- Vai mums būtu lemts pavadīt atlikušo mūžu šajā smacīgajā, mazajā istabiņā?
- Kapteinis rūpējās par mums, Zarps sacīja. Mazākais, ko mēs varam darīt, ir gaidīt viņu.
-Jā, bet cik ilgi? Slīts nerimās.
- Cik ilgi būs vajadzīgs, Zarps stingri noteica. Krusas graudu zalve norībināja pret loga rūti, pārspējot viņu skaļumā. Zarps nodrebinājās un paskatījās pa logu. Debesis lai tevi sargā, kapteini Zarēn, viņš nomurmināja. Kaut tu būtu veiksmīgs misijā atrast tos pārējos komandas locekļus, kam veicies mazāk nekā mums.
- Un atgriezies te, cik ātri vien vari! Spārnmīlis Slīts piebilda.
Lielais Šraiku vergu tirgus nelīdzinājās nekam, ko Zarēns vai Kapuckvaps bija piedzīvojuši iepriekš: milzu labirints, kas pletās tālāk, nekā jebkurš radījums spētu noiet vienas dienas un vienas nakts laikā, šiem vārdiem gan nebija lielas nozīmes vietā, ko apgaismoja lampas un sprēgājošas lāpas un kur saules gaisma nekad neiespīdēja.
Viņi steidzās pāri gaisa tiltiem, augšup un lejup pa virvju kāpnēm. Uz vienu pusi un uz otru. Uz priekšu un uz iekšu. Šķita, ka viņus aprijis milzīgs un briesmīgs nezvērs un tagad viņi pazuduši tā alām līdzīgajās iekšās. Augšā, apakšā un uz visām pusēm bija manāma drudžaina darbošanās, dzīvei plūstot tā vēnās. Gaiss bija sasmacis, oranži sarkans un pulsēja kā pukstoša sirds. Iesākumā tirgus bija šķitis haotisks, tomēr, ieskatoties ciešāk, atklājās, ka tā visa pamatā bija kārtība un nolūks.