Viņi gāja garām mazām tirgotavām citai pēc citas veikaliem, kioskiem, pagaidu steķu galdiem -, un katras īpašnieks skaļi slavēja nekad neatkārtojamus izdevīgus
pirkumus, cenšoties piesaistīt viņu uzmanību. Viens, kam tas izdevās, atradās uz platformas tieši viņiem virs galvas: vientuļa vilcējtrolle, kuras baltā kokarde bija piesprausta pie augstas, spalvām rotātas cepures. Viņa tirgoja mirdzošas rotaslietas.
- Paskat, Kapuckvaps noelsās. Tas ir dzīvas\
Zarēns cieši tās apskatīja. Puisim bija taisnība. Katrā no kaklarotām, rokassprādzēm un brošām spīguļoja nevis dārgakmeņi, bet gan dzīvas ugunsvabolītes, kas bija piestiprinātas ar metāla šķiedrām, aptītām ap to spīdošajiem vēderiņiem.
Spoliņš pamāja ar galvu uz viņu pašu ķermeņiem, kas vāji spīdēja nespodri apgaismotajā tumsā. Labāk lasīsimies projām no šejienes, pirms viņa nolemj izmantot mūs abus! viņš teica.
Un viņi gāja tālāk. Garām pakarinātiem būriem, kas bija piebāzti ar putniem, redeļu kastēm ar reptiļiem un kukaiņiem un mirstošiem izdobtiem kokiem ar restēm caurumu priekšā, veidojot būrus meža lāčiem un baltkakla vilkiem; garām gulošu ozolu sikspārņu rindām, kuri aiz potītēm bija piesieti pie zariem ar īsām ādas siksninām.
Brīdi vēlāk Zarēns apstājās pie ēdienu kioska, kur pārdevējam tāpat kā nelaimīgajam goblinam, kuru viņi bija redzējuši agrāk, bija tildera desiņas un meža vepra steiki, kas čurkstēja uz iekarinātas plīts. Viņš nopirka trīs steikus un trīs biezas ozolu maizes šķēles, izdalīja tos, un viņi turpināja iet, pa ceļam ēzdami.
- Kaut ko, lai veldzētu slāpes, arī? drīz pēc tam atskanēja kāda balss.
Zarēns apstājās. Kapuckvaps un Spoliņš nostājās viņam blakus. Būtne, kas bija runājusi ar viņiem, bija pļāputrolle. Viņa bija saliekusies, ar kārpainu
ādu, nokarenām, sārtām ausīm un, visdīvainākais, izvalbītiem, zaļiem acāboliem, kuri šūpojās garu acu kātiņu galā un kurus viņas garā, šļopstošā mēle uzturēja mitrus un tīrus. Viņa pacēla galvu no sava kūpošā katla.
- Man ir smalkākās zāļu tējas visā vergu tirgū, viņa tiem apgalvoja, acīm šūpojoties uz lokanajiem kātiņiem. Tev, viņa teica, pievērsusi acis Kapuckvapam, tev es ieteiktu savvaļas sinepju un ozolābolu uzlējumu. Tas iedrošina sirds biklumu. Un ir lielisks pret reiboni no augstuma bailēm. Viņa uzsmaidīja Spoliņam, un viņas mēle skaļi nošļopstēja pāri pētošajiem acāboliem. Tev, man šķiet, meža komfriju. Tas ir vispārējs tonizējošs līdzeklis. Viņa pasmaidīja un atkal nošļopstēja. Un tu tiešām izskaties tā, it kā tev tāds varētu noderēt.
Viņa pagriezās pret Zarēnu. Viņas seja sarāvās aiz pārsteiguma un acis uz kātiņiem palēkāja iekšā un ārā.
- Kas ir? Zarēns jautāja, mazliet pārsteigts. Tu nezini, ko man vajadzētu dzert?
- Nē, es zinu ļoti labi, pļāputrolle klusi teica. Viņas acis skatījās tieši Zarēna acīs. Saruzāli, viņa sacīja.
- Saruzāle, Zarēns atkārtoja. Viņš pagriezās pret citiem un iesmējās.
- Izklausās garšīgi.
Pļāputrolles acis parāvās
atpakaļ. Tas vārds izklausās visai vienkāršs, tam es piekrītu, viņa teica.
- Tomēr saruzāle ir viens no retākajiem augiem visā
Dziļajā mežā. Viņas balss pieklusa līdz čukstam. Tā aug violetos puduros starp galvaskausiem un kauliem gaļasēdāja asinsozola pakājē. Tās ievākšana ir murgs, viņa piebilda, un viņas acis vēlreiz ielūkojās Zarēna acīs. Kā, es nešaubos, tu vari iedomāties.
Zarēns palocīja galvu. Viņam bija tieša pieredze ar briesmīgo koku, un to pļāputrolle, šķiet, nojauta.
- Tu esi meklētājs, pētītājs, pļāputrolle turpināja, nemaz neievelkot elpu. Viņas lokanā piere koncentrējoties sakrunkojās. Meklējot citus…
- Varbūt, Zarēns atzina.
- Tomēr ir kāds cits, ko tu neapjaut meklējam, pļāputrolle teica un pasmaidīja. Un saruzāle tev palīdzēs.
- Vai tiešām? Zarēns jautāja.
Pļāputrolle pamāja ar galvu. Viņa iebēra karoti pulverī saberztās violetās zāles koka krūzē, aplēja to ar karstu ūdeni no katla un apmaisīja ar koka karoti. Te būs, viņa paziņoja. Iedzer to. Negaidi tūlītējus rezultātus, bet ar laiku tā palīdzēs atrast to, ko tu meklē. Viņa uz brīdi apklusa. Sevi pašu.
- Atrast sevi pašu? Zarēns vīlies jautāja. Bet es neesmu pazudis.
Pļāputrolle, aizņemta ar Kapuckvapa un Spoliņa dzērieniem, nepacēla acis. Vai tu esi pārliecināts? viņa klusi pajautāja. Vai kaut kā netrūkst?
Zarēns apklusa. Dīvainajai būtnei, protams, bija taisnība. Kaut kā tiešām trūka. To atmiņu no laika, ko viņš pavadīja uz Malas dejotāja klāja, virpuļa vidū. Tās bija tas trūkstošais.
Kas tur bija noticis ar viņu?
Zarēns pacēla kausu pie lūpām un vienā paņēmienā izdzēra saldo, smaržīgo tēju. Pārējie darīja to pašu, un, samaksājuši par dzērieniem, viņi atkal devās plašajā triju dimensiju labirintā, kas bija pārmests starp kokiem.
Kā jūtas tava biklā sirds, Kapuckvap? Zarēns iesmējies jautāja, kad viņi mazliet vēlāk šķērsoja kādu iekarinātu ietvi.
Kapuckvaps pasmaidīja. Tici vai netici, Zarēn, es domāju, ka tēja droši vien ir palīdzējusi. Viņš apstājās, pieķērās pie virvju margām un paskatījās lejup. Manas bailes no augstuma vairs nav tik stipras kā iepriekš.
Zarēns pamāja ar galvu. Pļāputrolles bija slavenas ar savām zināšanām par zālēm un saknēm. Un tu, Spoliņ? viņš jautāja ozolu elfam, kas bija aizsteidzies viņiem priekšā.
-Nekad neesmu juties labāk, kaptein, skanēja līksma atbilde.
Kapuckvaps vērsās pie Zarēna, kuram viņi sekoja tālāk. Un kā ir ar tevi? viņš jautāja. Vai saruzāles tēja palīdzēja tev atrast pašam sevi?
Zarēns papurināja galvu. Vēl ne, Kapuckvap, viņš atbildēja. Vēl ne…
Visapkārt viņiem gaiss kļuva aizvien smacīgāks un troksnis skaļāks. Gaudošana. Vaimanas. Pļāpas un žēlabas. Pātagas cirtieni un ķēžu žvadzoņa. Pie nostiprinātiem gredzeniem ar virvēm piesieto klaižu, garu un mazāko troļļu bara bezcerīgie vaidi. Triumfa rēcieni. Sakāves kliedzieni. Un visu briesmīgo skaņu jūkli orķestrēja nelidojošo putnu radījumu bargie bari, kas apdzīvoja vergu tirgu, šraikas.
Tās bija visādās formās un izmēros no prāvajām patruļu vadonēm līdz kaulainām, mazām čiepējām un okšķerēm. Visas bija sieviešu kārtas; daži nožēlojamie vīriešu kārtas šraiki tika turēti iesprostoti, un pret tiem izturējās tāpat kā pret vergiem.
Atšķīrās arī šraiku apspalvojuma krāsa. Vairums sargu bija dzeltenbrūnas; rēķinvistas metāliski zilganpelēkas. Bet bija vēl citas. Lāsumainas un svītrainas, dābolainas un plankumainas. Dažas mežariekstu brūnas, dažas dzelzskoka pelēkas, dažas sniegaputnu baltas. Un dažas bija koši krāsainas.
Dzimtas māsas, kā sauca tās, kam piederēja patiesā vara, baudīja lielāku cieņu nekā citas, viņām piemita zināms cēlums, un viņas bija atbildīgas tikai pašas Mātes Mūļnadzes priekšā. Par spīti acīmredzamai ģeķībai apģērbā bezgaumīgiem priekšautiem, bagātīgi rotātām galvassegām, zelta gredzeniem knābjos -, no dzimtas māsām ļoti baidījās. Viņas bija aukstas un nežēlīgas, viņu izturēšanās bija pilnīgi neparedzama.
Zarēns palūkojās augšup, lai tagad apskatītu vienu no tām, kas augstprātīgi šķērsoja pārpildīto augšējo
