aizsargvalni spārnus vēzējot, knābi gaisā un pa ceļam sita ar savu ādas pletni, kā pagadās. Zarēns riebumā novērsās.
Visu šo nolādēto vietu vajadzētu nolīdzināt līdz ar zemi, viņš dusmīgi teica. Iznīcināt. Nodedzināt.
Kapuckvapa seja satumsa. Man šķiet, ka tā reiz notiks, viņš ieminējās. Bet ne agrāk, pirms tie, ārpus vergu tirgus, būs nolēmuši, ka viņiem vairs nav vajadzīgi mājas mīluļi un kalpotāji, un vergi. Dziļajā mežā. Lejaspilsētā. Jā, un arī Sanktafraksā.
Zarēns pagriezās pret savu jauno mācekli. Kapuckvap, vai tu saki, ka tā kaut kādā ziņā ir mūsu vaina, ka šī vieta pastāv?
Kapuckvaps paraustīja plecus. Varbūt, viņš atbildēja. Mēs pieprasām, viņi piegādā. Un kā Kobolds Gudrais teica…
- Piesargiet muguru! atskanēja spalgu balsu koris.
- Ceļu! Ceļu!
Zarēns pagriezās un ieraudzīja pusduci dzeltenbrūno sargu sraiku ar pletnēm un rungām sišanas gatavībā soļojam pa ietvi līdztekus viņiem. Tās bija sadalījušās trijos pāros. Katrs pāris vilka līdzi protestējošu gūstekni un pa ceļam viņu mežonīgi sita.
- Mēs nepamanījām! viens no viņiem vaidēja.
- Mēs varam paskaidrot! protestēja cits.
- Kas notiek? Kapuckvaps satraukts jautāja Spoliņam. Ko sliktu viņi ir izdarījuši?
Spoliņš pamāja ar galvu uz viņu pusi. Nav kokaržu, redzi? viņš paskaidroja. Tas ir sapuvušas. Un tagad viņi maksās sodu.
- Es negribētu būt viņu vietā, nodrebinājies teica Zarēns.
- Es arī ne, Kapuckvaps piebalsoja, nervozi pārbaudīdams pats savu kokardi. Tā bija nomierinoši svaiga.
- Es vēlos, kaut mēs pasteigtos un atrastu tās nožēlojamās izsoles vietu.
Zarēns paskatījās apkārt. Es arī, Kapuckvap, viņš sacīja. Es arī.
Viņi gāja cauri tai vergu tirgus daļai, kur turēja eksotiskākos Dziļā meža radījumus. Aiz restēm izdobtajos kokos krekšķēja frompi un spiedza kvarmas, sasietām kājām, uzkarinātas uz āķiem ar galvu uz leju, nikni kliedza asmeņlidas. Iesprostotam būrī, kas tam bija par mazu, puvumsūcim no dobā snuķa sūcās zaļa žults, kas šņāca, kur tā uzpilēja, un izplatīja smakojošu tvaiku spirāles; smirdkrupis, kam bija uzlikts uzpurnis, tupēja pats savas indīgās elpas miglā.
-Te… te ir pretīgi, Kapuckvaps teica apslāpētā balsī, jo ar roku bija aizspiedis muti.
- Tomēr tāpēc šī vieta nav mazāk populāra, Zarēns ar pagurušu nopūtu komentēja.
Viņš jau bija pamanījis, ka visā apkārtnē rosījās īpaši dedzīgi pircēji. Kad tie visi centās panākt darījumus, kas savukārt dotu tiem pamatīgu peļņu, viņu kaulēšanās troksnis sasniedza uzbudinājuma pakāpi.
- Aiziet! Zarēns mudināja, pielikdams soli. Reizi par visām reizēm atradīsim to izsoli. Es negribu palikt šajā nejaukajā, parazītiskajā vietā ne mirkli ilgāk, kā mums nepieciešams.
Stundu vēlāk tieši tad, kad viņi jau gribēja meklēšanu atzīt par bezcerīgu, viņi to ieraudzīja: Lielo galveno izsoli.
Izkārtota uz plašas terasveida platformas, izsoles vieta sastāvēja no garas celtnes bez logiem, paaugstinātas skatuves un pults. To visu apgaismoja smagas iekarinātas stikla bumbas, katrā no tām atradās dzīva ugunsvabolīte, kas spīdēja kā sveces liesma, kamēr tā lidoja savā mazajā cietumā, meklējot izeju. Tas izgaismoja izsoles vietu tik spoži, ka Zarēna un Spoliņa vārgā mirdzēšana pilnīgi pazuda.
- Divdesmit pieci? Vai es dzirdu "divdesmit pieci"? Izsoles vadītāja gara, cēla izskata šraika ar sārtu un violetu apspalvojumu satvēra savu melnkoka āmuru un nopētīja pūli. Es prasu divdesmit piecus par šo plakangalvas goblinu trijotni. Fiziskā stāvokļa augstumos. Ideāli miesassargi vai algotņi. Divdesmit pieci? Paldies. Trīsdesmit. Vai es dzirdu "trīsdesmit"?
Zarēns noskatījās uz šo ainu, sirdij neganti sitoties. Vai kāds no trūkstošajiem komandas locekļiem varētu būt te? Trīs noskrandušie plakangalvji, kopā sakalti važās, drūmi stāvēja pie skatuves priekšējās malas. Četras
dzeltenbrūnās sargu šraikas stāvēja ar viņiem kopā, turot pletnes un rungas, gatavas sodīt jebkuru pārkāpumu. Izsoles vadītāja stāvēja aiz pults no viņiem pa labi.
Četrdesmit, viņa teica. Vai es dzirdu "četrdesmit"? Viņa pamāja ar galvu. Četrdesmit pieci?
Zem viņas uz bluķa sēdēja sakumpusi, zilganpelēka rēķinvista, nagos satvērusi paliktni. Ik pa laikam aplaizīdama sava zīmuļa galu, viņa atzīmēja kāpjošo summu.
Kapuckvaps piebikstīja Zarēnam. Vai pazīsti kādu? viņš apjautājās.
Zarēns papurināja galvu. Nē, viņš atbildēja. Tad pētoši ieskatījās tumšajās ēnās aiz skatuves, kur, saspiesti kopā, stāvēja visdažādākie Dziļā meža radījumi, gaidīdami savu kārtu, kad nonāks vairāksolīšanā. Starp tiem bija alu lempji, bara rūķi, kāda nokgoblinu sieva
ar mazuli pie krūts, izstīdzējis vilcējtrollis un no Dziļā meža tumšākajiem nostūriem, kur Zarēns nekad nebija uzdrošinājies iemaldīties, pāris nepazīstamu, muskuļainu troļļu ar pinkainiem matiem.
- Nevienu, viņš vīlies atzina.
- Pirmoreiz, izsoles vadītāja sauca. Otrreiz… Pārdots! viņa paziņoja, un melnkoka āmurs smagi nobrīkšķēja uz pults virsmas. Pārdots plakangalvim ar tumšsarkano žaketi.
Zarēns nosprauslājās. Plakangalvji pērk plakangalvjus! Kas tā bija par vietu, kur brīvos pilsoņus no vergiem varēja atšķirt vienīgi pēc kokardēm? Viņš pagriezās pret Kapuckvapu un Spoliņu. Nāciet, viņš aicināja. Bija vērts pamēģināt, bet mēs te skaidri tērējam savu laiku. Iesim.
Kapuckvaps pagriezās, lai ietu. Viņš bija tikpat vīlies kā pārējie. Īstenībā, jo ilgāk viņš palika vergu tirgū, jo neomulīgāk jutās. Ja tas būtu viņa ziņā, tie pamestu šo neizdevīgo darījumu un tūlīt dotos projām.
- Devītais piedāvājums! izsoles vadītāja iekliedzās. Ūdens klaidis.
Zarēns satrūkās. Ūdens klaidis? Viņš nebija redzējis ūdens klaidi. Viņš pagriezās atpakaļ un atkal cieši paskatījās uz skatuvi. Un tiešām aiz alu lempju bariņa bija notupies niecīgs, zvīņains radījums ar vēdekļveida ausīm un šaudīgu reptiļa mēli. Viena no dzeltenbrūnajām šraikām asi iedunkāja viņam mugurā. Ūdens klaidis ievaidējās un noguris aizkliboja līdz skatuves malai.
- Man likās, ka mēs ejam, Kapuckvaps ieminējās.
- Pagaidi, Zarēns teica.
Viņš skatījās uz indivīdu sev priekšā, tad uz Spoliņu, tad atkal uz ūdens klaidi, tad vēlreiz uz Spoliņu.
- Nu ko? viņš jautāja.
- Es… es neesmu drošs, ozolu elfs atbildēja. Viņa balss skanēja satraukti. Tas varētu būt…
- Kas varētu būt? Kapuckvaps gribēja zināt.
- Nevis kas, bet kurš, Zarēns paskaidroja. Tas varētu būt Mežeklis.
- No tavas komandas? Kapuckvaps jautāja.
Zarēns pamāja ar galvu. Tieši tobrīd izsoles vadītāja sāka vairāksolīšanu.
- Desmit! viņa paziņoja. Kas man piedāvās desmit?
Zarēns pacēla roku.
Izsoles vadītāja uzmeta viņam acis, tad pamāja ar galvu un atkal novērsās.
- Piecpadsmit, viņa teica. Vai es dzirdu "piecpadsmit"?
- Piecpadsmit, atskanēja skarba balss.
- Divdesmit? izsoles vadītāja teica, pievērsdamās atkal Zarēnam.
Zarēns paskatījās uz to, kas bija solījis pret viņu, ļauna paskata indivīdu ar metāla pārsēju uz acs, kurš glūnēja uz ūdens klaidi ar savu vienīgo veselo aci un draudīgi laizīja lūpas. Pēc smagajā ādas mētelī iespiestās emblēmas Zarēns varēja redzēt, ka viņš ir Apvienības biedrs, kaut gan simbols nebija no viņam pazīstamajiem. Viņš pacēla roku otrreiz.