Izsoles vadītāja atkal palocīja galvu. Divdesmit pieci? viņa jautāja. Vai es dzirdu "divdesmit pieci"?
Zarēns atkal atskatījās. Šoreiz viņa skatiens sastapās ar vienacainā Apvienības biedra skatienu, kurš nikni glūnēja uz viņu. Divdesmit pieci! tas iebaurojās.
- Trīsdesmit! Zarēns kliedza.
- Trīsdesmit pieci!
- Piecdesmit!
Apvienības biedrs brīdi vilcinājās, tad kad Zarēns atskatījās viņa mute pavērās un no tajā ieslodzītajām ugunsvabolītēm gaismā iezalgojās zelta zobi. Tas ir tavs, viņš paņirgājās.
- Pārdots indivīdam aunradža ādas vestē par piecdesmit, izsoles vadītāja paziņoja. Iznāc priekšā, lai samaksātu rēķinvistai, un devītais kārtas numurs ir tavs.
Zarēns uzkāpa uz skatuves. Kapuckvaps aizturēja elpu. Vai ūdens klaidis bija vai nebija tas komandas loceklis, kuru Zarēns meklēja? Nākamajā mirklī gaisā noskanēja spalgs pārsteiguma kliedziens.
- Ko tu gribi darīt? rēķinvista prasīja skaļā un neticīgā balsī. Tu gribi tam nopirkt kokardi?
Kapuckvapa sirds salēcās. Tad galu galā tas bija Mežeklis! Viņš pavirzījās tuvāk skatuvei, lai labāk dzirdētu, kas notiek.
- Es domāju, ka tu te atradīsi pareizo daudzumu, Zarēns teica, pasniegdams riekšavu zelta gabalu. Piecdesmit par pirkumu un vēl divi par balto kokardi.
Rēķinvista jautājoši pacēla acis pret izsoles vadītāju.
- Ja viņš grib tērēt naudu cēliem žestiem… viņa pavīpsnāja, un viņas knābis aiz nicinājuma noklakšķēja.
Rēķinvista paraustīja plecus. Galu galā piecdesmit divi zelta gabali bija piecdesmit divi zelta gabali. Viņa ielika naudu lādē, iebāza roku savas somas kabatā un izņēma baltu kokardi.
- Te būs, viņa teica.
Zarēns paņēma kokardi un nodeva tālāk ūdens klaidim. Viņš pasmaidīja. Tas tev, līdzbiedr brīvais pilsoni, viņš teica.
- P… paldies, ūdens klaidis nenoteikti pateicās.
- Kaut arī tu neesi tas, kurš, kā es cerēju, tu būsi, Zarēns klusi teica.
Kapuckvaps noelsās. Nav tas? Ko viņš ar to domāja?
Ūdens klaidis sarauca pieri un ieklausījās Zarēna domās. A, skaidrs, viņš sacīja. Tu domāji, ka es esmu tavas komandas pazudušais loceklis Mežeklis. Viņa vēdekļveida ausis noplivinājās. Man žēl, ka sarūgtinu tevi.
Zarēns paraustīja plecus. Tā nav tava vaina, viņš teica. Tad, drūmi smaidīdams, viņš sniedza roku un paspieda ūdens klaiža zvīņaino plaukstu.
- Desmitais numurs! izsoles vadītāja ieaurojās, pārkliegdama pieaugošo dusmīgo balsu viļņošanos pūlī. Viņa neiecietīgi paskatījās lejup. Vai iepriekšējā darījumā iesaistītie, lūdzu, nepamestu skatuvi?
Kapuckvaps un Spoliņš palīdzēja vēl aizvien mazliet apjukušajam ūdens klaidim nokāpt lejā uz platformas. Zarēns nolēca viņiem pakaļ. Visi četri spraucās atpakaļ cauri pūlim.
Otrā pusē Zarēns vērsās pie ūdens klaiža. Tik un tā, viņš teica, es priecājos, ka varēju palīdzēt. Dzīvo ilgi, un lai tev labi klājas, viņš pieklājīgi atsveicinājās un pagriezās un atradās vaigu vaigā ar darījumā aizkavētā Apvienības locekļa nikno seju, kuru viņš cieši spieda pret Zarēna galvu.
- Kā tu domā, kādu spēlīti tu spēlē? viņš jautāja.
- Spēlēju? Zarēns bija neizpratnē.
Apvienības loceklis satvēra viņu aiz pleca un pievilka cieši sev klāt. Tu dzirdēji mani, viņš izspļāva. Vai tu aptver, cik ilgi es esmu meklējis ūdens klaidi? Apvienības cilvēks iešņāca Zarēnam ausī. Viņa elpa bija silta, mitra un smakojoša no pūstošās gaļas gabaliņiem, kas bija ieķērušies starp viņa zelta zobiem. Trīsdesmit sešu kokaržu vērtībā! viņš kliedza. Trīsdesmit sešu draņķa kokaržu vērtībā! Tas bija pirmais, ko biju atradis. Un tad ierodies tu!
Ar šiem vārdiem viņš izrāva dunci. Zarēns paklupa. Asmens iezalgojās. Ūdens klaidis iekliedzies metās starp viņiem. Nazis iedūrās viņam krūtīs.
Dīvaina miera izteiksme parādījās ūdens klaiža sejā, viņam nokrītot atmuguriski uz koka platformas. Tas viss bija noticis tik ātri, bet viņš acumirklī bija nolasījis Apvienības locekļa slepkavīgās domas. Viņa acis aizmiglojās, viņa ausis sašļuka.
Pārsteigumam pārvēršoties niknumā, Zarēns izrāva savu zobenu. Bet, tiklīdz viņš spēra soli uz priekšu, pusducis dzeltenbrūno sargu šraiku pastūma viņu malā un metās virsū Apvienības loceklim.
Nikni kliedzot, zalgojošām acīm un saceltām spalvām, tās norāva viņam no atloka kokardi un sagrāba viņu savos nežēlīgajos nagos. Apvienības loceklis veltīgi cīnījās, kamēr tika sasiets.
- Tas bija tas tur! viņš protestēja. Ļaujiet man iet!
- Mēs tiešām ļausim tev iet! skanēja jautra atbilde. Mēs ļausim tev iet tur, kur skan izsoles āmurs.
- Nē, tikai ne vergs! Apvienības loceklis kliedza un cīnījās vēl izmisīgāk. Jūs nevarat pārdot mani kā vergu. Vai jūs neaptverat, kas es esmu? Viņa balsi pārspēja nicinošu smieklu skaņa, šraikām aizvelkot viņu projām.
Zarēns nedroši tuvojās mirstošajam ūdens klaidim. Viņš nometās uz ceļiem. Man ir tik ļoti žēl, viņš teica asarainā balsī. Tikt par vergu būtu bijis labāk nekā… nekā tas te.
Ūdens klaiža ausis vārgi saplivinājās. Nē, viņš nočukstēja. Nekas nav ļaunāks par to, viņš sacīja. Tu izglābi manu dzīvību, un es esmu laimīgs, ka varēju izglābt tavējo… Sāpju lēkmei sagrābjot ūdens klaiža ķermeni, viņa acis spēji iepletās. Un ir vēl viens, pēdējais pakalpojums, ko es varu izdarīt tavā labā…
Kapuckvapam un Spoliņam noskatoties, Zarēns nolaida zemē viņa galvu un vērīgi klausījās.
- Tu meklē Malas dejotāja pazudušo komandu, ūdens klaidis piesmacis čukstēja. Es lasu to tavās domās.
- Jā, Zarēns teica.
Ūdens klaidis vārgi pieķērās viņam. Vienu no tiem, ko tu atminies savās domās… es esmu redzējis viņu te… tirgū.
- Vai tiešām? Zarēns iesaucās. Kurš tas ir? Un kur es varu viņu atrast?
- Vinš… vinš… Vina balss sāka burbuļot. Zarēns atbalstīja ūdens klaidi un pielika ausi viņam pie mutes.
- Vigvigu… arēna, viņš nočukstēja, un ķermenis sāka stipri vibrēt. Tad viņš noelsās. Iešņukstējās. Un gaisma viņa acīs uzplaiksnīja un izdzisa.
Zarēns atkal noguldīja ūdens klaidi un aizspieda viņam acis. Kapuckvaps un Spoliņš nometās zemē blakus.
- Tā nebija tava vaina, Kapuckvaps mierināja.
- Tomēr viņš ir miris, Zarēns sacīja. Viņš nopūtās.
- Ko lai mēs darām ar līķi?
- Sraikas par to parūpēsies, Spoliņš teica. Nāc, kaptein. Te tu neko vairs nevari vai nespēj darīt.
Ar ļoti nemierīgu sirdi visi trīs devās projām. Kapuckvaps, kurš bija pēdējais rindā, kad viņi šķērsoja tuvāko iekarināto ietvi, atskatījās, lai redzētu, ka dzeltenbrūnās sargu šraikas atgriezās notikuma vietā. Divas no tām pacēla nedzīvo ķermeni uz spalvainajiem pleciem, un visas sešas aizsteidzās projām. Kapuckvaps novērsās.
Iekarinātās ietves galā Zarēns apstājās un paskatījās apkārt. Vairāk nekā jebkad viņš juta, ka Lielais Sraiku vergu tirgus nebija nekas vairāk kā ļauna meža sēne, kas izsūc dzīvību no tā namatēva Dziļā meža un visiem, kas tajā dzīvo. Viņš nevarēja sagaidīt, kad varēs doties projām. Viņš paskatījās uz Kapuckvapu un Spoliņu un saprata, ka viņi jūtas tāpat. Bet viņi nevarēja doties projām. Vēl ne.