- Vū! pinkulācis satraukumā noņurdēja.
Troksnis viņiem apkārt bija apdullinošs: šraikas spalgi kliedza, asinskārais pūlis auroja.
- Tici man, Zarēns teica, cenzdamies, lai viņu sadzird. Viņš pagriezās un sāka iet pa zaru, rokas pacēlis, lai noturētu līdzsvaru; smagais pinkulācis nedroši slampāja viņam pakaļ. Lapas trīsēja. Zars šūpojās. Apakšā Zarēns redzēja, ka koka ietves dēļi tuvojas.
- Lec! viņš iesaucās.
- VU! pinkulācis iekliedzās, un abi divi nolēca no zara lejā uz ietves. Pietrausies kājās, Zarēns strauji paskatījās apkārt.
Dusmīgas šraikas pa blakus esošajām ietvēm skrēja no visām pusēm viņu virzienā, laužoties cauri pūļiem, kas vēl aizvien drūzmā plūda uz neparasto izrādi, kura risinājās bedrē.
- Zarēn! Zarēn! atskanēja neatlaidīgs sauciens.
Zarēns pagriezās un uz platas platformas tieši priekšā
ieraudzīja Kapuckvapu un Spoliņu spraucamies cauri pūlim uz viņu pusi. Abi katrā rokā turēja pa valgam, kuru galā bija četras sabiedētas visurložņas.
- Labi paveikts, Kapuckvap! viņš uzsauca.
Tieši tobrīd no augšas uz ietves nolēca četras sargu šraikas. Tas nu bija starp viņiem, atšķeļot Zarēnu un pinkulāci no glābiņa. Vienā mirklī pinkulācis metās viņām virsū. Ar varenu ķepas triecienu viņš noslaucīja divas šraikas no ietves, spalvām plīvojot. Divas pārējās nometa savas rungas un pletnes un aizbēga, šausmās kliegdamas.
- Tās bija lielākās, kādas es varēju atrast, Kapuckvaps elsa, kad viņš un Spoliņš beidzot sasniedza pārējos. Visurložņas valgu galos pretojās un grudzināja.
- Ideāli, Zarēns uzslavēja. Gūm, ņem lielāko. Kāpiet augšā jūs visi. Viņš satvēra grožus un uzlēca kādas visurložņas mugurā.
Gūms palika nekustīgs. Vū-vū! viņš bēdīgi nostenējās.
- Tas ir vienīgais veids, Zarēns uzstāja. Aiziet!
Jau sāka pulcēties citas šraikas. Kādu brīdi tās vilcinājās, bet, kad to būs pietiekams skaits, tās metīsies uz priekšu. Viņu dzeltenajās acīs spīdēja slepkavība.
Masīvais pinkulācis negribīgi uztrausās gaidošās visurložņas mugurā. Radījums nostenējās zem smagā svara un sasprindzināja līkās kājas.
- Vai viss kārtībā? Zarēns jautāja.
Pinkulācis nelaimīgi pamāja ar galvu.
- Tiksim projām no šejienes! Zarēns uzkliedza.
Cieši saņēmis grožus, viņš stipri iespēra visurložņai
sānos. Pārējie darīja to pašu. Nākamajā mirklī kā kādā dīvainā dejā četri dzīvnieki saslējās pakaļkājās, nokārpījās ar priekškājām un lēkšiem devās uz priekšu.
Tverdamies pie dārgās dzīvības, Zarēns un Kapuckvaps, Spoliņš un Gūms brāzās uz priekšu pa ietvi projām no dzelzsmalkas koka un briesmīgās arēnas. Viņi grūda sāņus skatītājus un šraikas. Kapuckvaps turējās,
cik vien varēja. Viņš nekad iepriekš nebija jājis ar visurložņu un nekādā ziņā negribētu to darīt vēlreiz. Tas bija šausmīgi.
Ietves šūpojās un drebēja zem viņiem, tirgus stendi bruka, kad viņi strauji devās garām, bet visurložņas bija tikpat drošas uz kājām, cik tās bija ātras. Tirgus pabrāzās garām miglainā krāsu jūklī un eļļainā lampu gaismā. Pēkšņi viņi tuvojās ietves galam, aiz kura nekā nebija. Ta bija vergu tirgus mala. No rēķinu kioska tieši priekšā palūkojās zilganpelēkas šraikas pārsteigtā seja.
Ko nu? Kapuckvaps domāja, sirdij dauzoties.
Ne brīdi nevilcinājusies, viņa visurložņa nolēca no ietves gala tukšā gaisā. Vējam svilpojot garām, Kapuckvaps
iespieda papēžus dziļi tās vēderā. Viņš aizvien ciešāk turējās pie grožiem, līdz pirkstu locītavas sametās baltas.
Lejā mežs pavērās kā ieplesta mute. Krita. Viņi krita. Kuņģis viņam uzlēca līdz mutei; viņš aizmiedza acis. Tas bija ļaunāk nekā Sanktafraksas grozi, ļaunāk nekā debesu kuģis, ļaunāk nekā…
Br-rakš!
Viss viņa ķermenis noraustījās, kad visurložņa satvēra zaru ar priekšķepām un pēc brīža atkal atspērās ar pakaļējām ķepām. Kapuckvaps sagrāba grožus vēl ciešāk. Mežs atkal pavērās. Un visurložņa ar drošām kājām atkal nolaidās uz kāda zara, tad stipri atspērās un lēca atkal.
Visurložņa bija labi apmācīta. Lai gan Kapuckvaps nekad iepriekš nebija jājis, viņam vajadzēja vienīgi turēties, kamēr tā virzījās uz priekšu cauri mežam no koka uz koku. Br-rakš būkš! Br-rakš… Pamazām kļuva vieglāk. Kapuckvaps apguva, kad jāsasprindzina vēders un kad jāatslābina, kad jānoliecas uz priekšu, kad jāatgāžas atpakaļ.
Bet kā ar citiem?
Kapuckvaps pameta īsu mirkli atpakaļ pāri plecam. Zarēns un Spoliņš turējās cieši aiz viņa. Un tālāk sekoja pinkulācis. Par spīti svaram uz muguras, Gūma visurložņai izdevās neatpalikt. Tad satrūcies Kapuckvaps ieraudzīja brāzmainu kustību aiz pinkulāča. Pusducis vai vairāk dzeltenbrūno sargu šraiku sekoja viņiem cieši pa pēdām ar savām visurložņām.
- Ko lai mēs darām, Zarēn? Kapuckvaps uzsauca.
- Viņas tuvojas.
- Drosmi, Kapuckvap! Zarēns aizelsies atsaucās.
- Visurložņas ir Dziļā meža zvēri. Tas ir pieradušas ceļot caur tumšo mežu. Bet šraikas ir savas laktas radījumi. Tas reti aizklīst tālu projām no bara.
Pavisam pēkšņi vergu tirgus gaismas pazuda un viņi iegrima tumsā. Kapuckvaps aiz bailēm iekliedzās un cieši aizmiedza acis.
- Viss ir kārtībā! viņš dzirdēja Zarēnu laimīgi iesaucamies. Kapuckvap, ver acis vaļā. Viss ir kārtībā.
Kapuckvaps darīja, kā viņam bija likts, un atvieglots atklāja: lai gan mežs bija melns kā piķis, debesu pirāti, ar kuriem kopā viņš ceļoja, tumsā spoži spīdēja. Zarēns, Spoliņš un Gūms visi trīs izstaroja savādi mirdzošu gaismu.
Viņi turpināja ceļu, ne brīdi neatslābstot, no viena tumša, neskaidri redzama zara uz nākamo, naski un droši uz kājām.
Tad Zarēns iesaucās: Tās ir apstājušās!
Kapuckvaps atskatījās otru reizi. Viņš redzēja grupu visurložņu ar šraiku jātniecēm, kas bija satupušas uz zariem ēnās kādu gabalu aiz viņiem. Šķita, ka tās nesteidzas turpināt vajāšanu melnā meža dziļumos. Viņš ievēroja kaut ko citu; viņa kokarde bija pilnībā sairusi. Pāri bija palikusi tikai spraudīte.
- Paldies Debesīm! viņš nomurmināja. Mēs esam tās pieveikuši! Mēs… ūūā\ viņš noelsās, paslīdējis seglos.
- Uzmanīgi, Kapuckvap, Zarēns aizrādīja. Mēs, iespējams, esam paglābušies no Lielā Šraiku vergu tirgus, bet uz meža pamatnes vēl aizvien ir vigvigi.
Kapuckvaps drūmi satvēra grožus. Un, kad viņi turpināja bēgšanu un vergu tirgus palika tālu iepakaļ, viņš cieši pievērsa skatienu mežam priekšā.
Viņi neapstājās, pat nepalēnināja gaitu. Pirms varēja nolaisties uz meža pamatnes, lai atpūstos pa nakti, viņiem bija jāpārliecinās, ka viņi ir labi tālu no rijīgajiem vigvigiem, kurus bija pievilinājis vergu tirgus. Viņiem neatlaidīgi turpinot ceļu, Kapuckvaps sāka just nogurumu.
- Cik daudz vēl? viņš sauca nopakaļ Zarēnam.
- Tikai mazliet! Zarēns atkliedza atpakaļ. Mums tikai jā…
- Kapteini iekliedzās Spoliņš. Satraukums viņa balsī bija nepārprotams. Kapteini Zarēn, Gūma visurložņa.
Zarēns pagriezās apkārt. Ak nē, viņš nomurmināja. Nabaga dzīvnieks zem apgrūtinošā svara uz muguras bija nomocījies. Ta spēki bija gandrīz izsīkuši. Katru lēcienu tas izdarīja ar mokām, katra nolaišanās tam bija riskants pasākums. Kas attiecas uz Gūmu pašu, pinkulāča spīdošā seja bija baiļu sašķobīta, kamēr viņa apseglotais dzīvnieks turpināja cīnīties uz priekšu aizvien nedrošāk.