- Vū, tas vaidēja. Vū-vū.
Zarēns nopūtās. Tur neko nevarēja līdzēt. Vai nu vigvigi ir, vai to nav, viņiem nāksies nolaisties lejā. Ar Debesu palīdzību viņi jau bija veikuši pietiekami lielu attālumu, kas šķīra no niknajiem, oranžajiem radījumiem.
- Lejā! viņš ieaurojās, pievilkdams savas visurložņas grožus. Mēs dodamies lejā.
Viņu lēnā nolaišanās sakritības pēc notika vietā, kur koki kļuva retāki. Kamēr viņi lēca lejup no zara uz zaru, zemāk un zemāk, Kapuckvaps pētīja meža pamatni, vai nemanīs kādu nodevīgu oranžu zibsni.
Nevienu neredzēja. Viņš atviegloti nopūtās.
Viņi piezemējās cekulainas lielzāles norā. Vispirms Zarēns, tad Spoliņš un Kapuckvaps un beidzot Gūms. Viņa visurložņa nogāzās gar zemi, elsdama aiz paguruma. Gūms novēlās nost un apgūlās tai blakus. Pārējie arī nokāpa no segliem. Spoliņš aizveda visurložņas pie tuvējā koka un piesēja tās pie zemāka zara. Zarēns piegāja pie pinkulāča un pietupās viņam blakus. Viņš apkampa zvēra lielo kaklu, un Gūms piecēlās, paceldams Zarēnu no zemes.
Šīs divas figūras apgaismoja noru ar savu pārdabisko spīdumu. Kapuckvaps pieskrēja klāt, lai pievienotos viņiem.
Tu to paveici! viņš iesaucās. Tu to paveici!
Zarēns pagrieza galvu un uzsmaidīja savam jaunajam māceklim. Mēs to paveicām, viņš teica. Tu un es, un Spoliņš, un pats Gūms. Mēs visi to paveicām!
SEŠPADSMITĀ NODAĻA labi iemĪtĀ taka
Tikuši tik tālu un jājuši tik ilgi, visi četri ceļotāji bija noguruši. Zarēns zināja, ka tonakt nebija jēgas virzīties tālāk uz priekšu.
- Mēs apstāsimies te, viņš teica, un dosimies atkal ceļā rīt agri no rīta. Kapuckvap, Spoliņ, iekuriet uguni. Gūms un es pagādāsim kaut ko ēdamu.
-Jā, kaptein, Spoliņš atsaucās.
Kapuckvaps nodrebinājās, vērodams, kā Zarēns un pinkulācis pazūd lielā meža tumsā. Viņi izskatījās tik mazi pret milzīgajiem kokiem: tik nenozīmīgi, tik viegli ievainojami.
- Esiet piesardzīgi, viņš nomurmināja un ķērās pie zaru un sprunguļu vākšanas no apkārtējā pameža, piesargādamies neaizklīst pārāk tālu.
- Labi, Spoliņš uzslavēja, kad viņš atgriezās. Sakrauj tur kaudzi.
Kapuckvaps nometa lielo malkas saini un noskatījās, kā Spoliņš mēģina izdabūt liesmu no kaut kā pelēka un pūkaina. Kas tas ir? viņš jautāja.
- Mizu sūna, Spoliņš teica starp pūtieniem. Lieliska posa. Parasti. Viņš uzpūta vēl. Viņa seja bija sarkana un spīdēja. Tas draņķis tomēr ir mitrs. Viņš pūta vēl stiprāk. Pēkšņi sūnas uzliesmoja. Spoliņš tās uzmanīgi nolika uz plakana akmens un pagriezās pret Kapuckvapu. Sadabū man dažus mazus zariņus, viņš teica. Sausus.
Kapuckvaps ar lēcienu bija pie kaudzes un atgriezās ar sauju zariņu. Viņš pasniedza tos Spoliņam, kurš zarus sakārtoja virs liesmām piramīdas veidā. Arī tie aizdegās, un viņi abi piemeta ugunī lielākus malkas gabalus. Drīz viņiem dega milzīgs ugunskurs.
Kamēr Spoliņš sašķiroja viņu katlu, šķīvju un krūžu krājumu, Kapuckvaps apsēdās blakus ugunskuram. Apkārtējo nakts trokšņu dēļ spalgs kliedziens te, spiedziens tur viņš jutās drošāk te, blakus sargājošajām liesmām. Viņš izņēma no somas savus iemīļotos mizu ruļļus.
Tajā brīdī no viņiem pa kreisi atskanēja lūstošs troksnis, un atpakaļ pa mežu streipuļodams nāca Gūms. Zarēns sekoja cieši aiz viņa, turēdamies uz ceļa, ko pinkulācis bija izlauzis. Viņš pienāca pie ugunskura un izbēra zemē maisu ar augļiem un saknēm.
- Ozolāboli, gravogas, pelašķu saknes, viņš teica, un daudz citu delikatešu, ko īpaši atlasījis Gūms ar savu jutīgo pinkulāča degunu un kas ir gan barojošas, gan garšīgas.
- Vū! pinkulācis teica, piekrītot pamādams ar galvu. Viņš piešķieba plecu un nolaida zemē jauna tildera rumpi. Tam no kakla rēgojās bulta.
- Vai tu to nošāvi, Zarēn? jautāja Kapuckvaps, uz kuru tas atstāja iespaidu.
- Ar savu improvizēto, paštaisīto loku un bultu, Zarēns iesmējās. Pagājis ilgs laiks, bet es neesmu zaudējis ķērienu, viņš teica. Steiki mums un atlikušais karkass visurložņām.
Pēkšņi kokos tieši virs galvas atbalsojās buldurējoša krekšķēšana. Kapuckvaps pieliecās un ar rokām apsedza galvu, bet citi tikai smējās par viņu.
- Tas ir tikai fromps, Zarēns paskaidroja. Gluži nekaitīgs…
- Va-aiaiaiaiaiai-klaklaklaklakla…
Nakts lemuela pārošanās sauciens to pārtrauca. Kapuckvaps sakņupa otrreiz.
- Kapuckvap, Zarēns klusi teica, tev jābūt piesardzīgam, jo Dziļais mežs ir tumša un bīstama vieta. Bet es baidos, ka tev vienkārši nāksies pierast pie tā trokšņiem.
Zarēns kaunīgi pamāja ar galvu. Viņš nebija gribējis reaģēt tā, kā bija sanācis. Es domāju, ka man vajag vēl mazliet tās pļāputrolles īpašās tējas, viņš sacīja.
Zarēns pasmaidīja. Varbūt to varētu nokārtot. Mums ir ozolāboli. Viņš vērsās pie Gūma: Vai tu atradi mataino ogļukušķi?
Pinkulācis parakņājās augļu un sakņu kaudzē ar tik lielai būtnei pārsteidzoši lielu maigumu. Viņš atlasīja druknu sakni ar spalvainu lapu cekulu. Vū, viņš paziņoja, paceldams to kopā ar cukurzāles saišķi.
- Re, Zarēns teica. Visas sastāvdaļas, ko mums vajag.
Vēl iekams bija uzlēcis mēness, visi četri, apmierināti un apaļīgi, sēdēja apkārt ugunskuram, mielodamies ar tildera steikiem un saldo sakņu biezeni, kamēr visurložņas, acīmredzot ne mazāk izsalkušas pēc garā jājiena, skaļi aprija tildera karkasu. Kapuckvaps maziem malciņiem dzēra Zarēna no dažādām zālītēm gatavoto tēju.
- Nav slikta, viņš teica. Pļāputrolles tēja bija saldāka, bet… nemaz nav slikta. Visapkārt Dziļais mežs atbalsoja aizvien skaļāku troksni. Krekšķēšanu, kliegšanu, spiegšanu… Kapuckvaps pasmaidīja. Un galvenais, viņš piebilda, šķiet, ka tā paveic savu.
Zarēns nožāvājās. Priecājos to dzirdēt, Kapuckvap, es… Viņš atkal nožāvājās.
- Jūs varētu pagulēt, Kapuckvaps cēlsirdīgi ierosināja. Es uzņemšos pirmo sardzi.
- Es tev pievienošos, teica Spoliņš.
Zarēns piekrītoši pamāja, būdams pārāk noguris, lai strīdētos. Mēs atpūtīsimies līdz rītausmai, viņš sacīja. Ceļā dosimies agri. Un, ausīs skanot vecajiem, pazīstamajiem Dziļā meža trokšņiem, viņš apgūlās blakus ugunskuram, saritinājās un iegrima miegā. Gūms darīja to pašu. Spoliņš piecēlās, lai pārbaudītu visurložņas.
Kapuckvaps notupās pie ugunskura un sabakstīja gailošās ogles ar zaļu zaru, liekot tām atkal liesmot.
- Kas to būtu domājis, ka es reiz nonākšu Dziļajā mežā, Kobolda Gudrā senajās mājās? viņš nomurmināja, nolika zaru blakus un izvilka no sava saiņa senos mizu ruļļus. Lai nu kur!
Tālu projām Sanktafraksas lidojošajā pilsētā auksta, smaga migla mutuļoja pa tās avēnijām un šķērsielām. Vokss, garais, jaunais māceklis no Mākoņu koledžas, nodrebinājās, cieši ietinās mantijā ar kažokādas apmali un sāka spert garākus soļus. Viņš jau bija nokavējis slepeno tikšanos ar jauniecelto psihoklimatisko pētījumu profesoru.
- Nost no ceļa, nelieti! viņš nolamājās, kad kāds neveiksmīgs apakškalpotājs miglā uzstreipuļoja viņam virsū.