- Kas viņam lēcies? Kapuckvaps noelsās. Un kur ir Spoliņš?
- Tāds ir Dziļais mežs, Kapuckvap! Zarēns atbildēja. Viņš izrāva zobenu
un traucās uz pinkulāča pusi. Es tev teicu visur ir briesmas!
Ar dunci rokā Kapuckvaps sekoja viņam pa pēdām, līdz abi nonāca pie raibā klajuma. Visapkārt viņiem bieza un gara auga lielzāle. Tālāk priekšā bija Gūms viņš vicināja priekšķepas un kaut ko kliedza. Nozīme bija skaidra pat Kapuckvapam, kurš nevarēja saprast ne vārda no zvēra teiktā. Viņiem jāiet atpakaļ. Pinkulācis lika glābties, kamēr vēl ir iespēja.
Pēkšņi Zarēns sāka cirst sev visapkārt. Man būtu vajadzējis uzminēt! viņš sauca. Mēs esam meldru zušu dobē, Kapuckvap. Tie droši vien perinās te visapkārt. Nav nekāds brīnums, ka visurložņas aizbēga. Aizsargājies!
Kādu brīdi Kapuckvaps nespēja pakustēties. Tur, kur vajadzēja būt garajai zālei, no caurumiem zemē uz āru locījās milzums zaļu tārpveida radījumu. Tiem bija mazas, dziļi iegrimušas oranžas acis un mutes vietā ziedlapu formas piesūcekņi, kas, Kapuckvapam ejot garām, tiecās uz viņa pusi, mēģinot pieķerties viņam pie ādas.
- Pazūdiet! viņš iekliedzās, pagriezdamies un durdams uz visām pusēm ar dunci.
Kad asmens tuvojās, lokanie meldru zuši parāvās atpakaļ, aizslīdot lejup, savu alu iekšpusē, tomēr vienīgi tāpēc, lai brīdi vēlāk negaidīti parādītos. Kapuckvaps vicināja nazi uz visām pusēm. Viņš nevarēja atļauties atslābināt uzmanību ne mirkli. Kad viņš panāca pārējos, Gūms uz pleciem nesa ozolu elfu un steidzīgi bēga. Zarēns satvēra Kapuckvapu aiz elkoņa.
- Steidzies! viņš teica, garā, zemā lokā vēzēdams ap sevi zobenu. Mums jātiek projām no šejienes. Meldru zušiem ir uznācis barošanās neprāts.
Kapuckvapam otrreiz nebija jāsaka. Ar dunci mežonīgi griezdams visu, kas kustējās, viņš brāzās uz priekšu.
Meldru zuši bija viltīgi. Tie sapinās kopā, lai aizšķērsotu ceļu. Tie slīdēja pa zemi, mērķēdami viņam uz potītēm.
- Kapuckvap, esi piesardzīgs! Zarēns iekliedzās un cirta pa savītu zušu cilpu.
- Dziļais mežs, murmināja Kapuckvaps. Briesmas… Viņš klupdams gāja tālāk. Zem kājām atkal bija lielzāle. Kapuckvaps saliecies nokrita uz priekšu un centās atgūt elpu. Tas… bija… tuvu galam, viņš elsa. -Es…
-Pārāk tuvu, viņš dzirdēja sakām Zarēnu un pacēla acis. Zarēns bija nometies ceļos blakus Spoliņa ķermenim, Gūms stāvēja līdzās.
- Vai viņš ir… Kapuckvaps iejautājās.
Zarēns pamāja ar galvu. Miris, viņš teica. Meldru zušu indeszobi ir pārņēmuši viņu ar indi.
Kapuckvaps ar šausmām skatījās uz ziedlapu formas brūcēm pa visu ozolu elfa atsegto ādu, uz viņa bālo seju, viņa uztūkušo ķermeni. Esi nolādēts! viņš iegaudojās un atmeta galvu. Esi nolādēts, Dziļais mežs!
Zarēns uzrāva savu jauno mācekli kājās. Viņš runāja klusi un uzsvērti: Uzmanies, Kapuckvap. Dziļajam mežam ir ausis. Tici man, es zinu.
Kapuckvaps ieskatījās Zarēnam acīs un apklusa. Viņam tiešām bija vēl daudz jāmācās par Dziļo mežu.
Apglabājuši Spoliņu dziļi starp žūžubišu koka saknēm, kā prasa ozolu elfu tradīcija, Zarēns, Kapuckvaps un Gūms atkal devās ceļā. Noskaņojums visiem bija draņķīgāks nekā jebkad. Zarēns lādēja sevi, ka nebija uzstājis, lai ozolu elfs dodas prom ar Debesu reideru. Visapkārt viņiem mežs šķita dziļāks un tumšāks nekā iepriekš.
Viņi smagi soļoja aizvien tālāk un tālāk. Augšup pa stāvām, zāļainām nogāzēm, cauri purvainiem līdzenumiem, pāri pauguriem un pakalniem, un akmeņainiem vaļņiem. Kapuckvapu bija pārņēmis sāpīgs nogurums, kad katrs solis bija jāveic ar piepūli. Kājas skrāpēja kazenāji, sejā sitās zari. Kājas smeldza. Vēders rāvās čokurā.
Virs galvas vēl vienai dienai bija pienācis saulriets. Debesis satumsa, un uzlēca mēness. Pēkšņi Zarēns apstājās.. Viņš stāvēja nekustīgi, sejā bija izbrīns.
- Vai man savākt kurināmo? jautāja Kapuckvaps. Zarēns papurināja galvu. Es nespēju tam noticēt, -
viņš nomurmināja.
- K… ko? Kapuckvaps nesaprata, viņa acis nemierīgi šaudījās apkārt.
Zarēns norādīja uz zemi sev pie kājām. Paskat!
Šeit! viņš teica.
- Es neko nevaru redzēt, Kapuckvaps sacīja. Zarēn, vai tev nekas nekait?
-Tā ir taka, Kapuckvap, Zarēns paskaidroja. Meža troļļu taka.
Kapuckvaps sarauca pieri. Meža troļļu taka?
- Jā, Zarēns atbildēja. Es to pazītu jebkur. Taku ir noblietējušas daudzas paaudzes pa to gājušo meža troļļu. Redzi, tur, sacietējis dubļos: tas ir pēdas nospiedums. Apskati plato papēdi, zemo izliekumu, druknos pirkstus. Nekļūdīgi. Ta noteikti ir meža troļļu taka! Viņš paskatījās uz Kapuckvapu ar asarām acīs. Kādreiz, ļoti sen, es noklīdu no tādas takas kā šī. Tā bija kļūda, tomēr, kā uzzināju vēlāk, mans liktenis atradās viņpus Dziļā meža. Viņš nopūtās. Tagad, šķiet, esmu veicis pilnu apli.
- Vai tu domā, kā šī ir tā taka, no kuras tu noklīdi? Kapuckvaps neticīgi jautāja.
- Visas meža troļļu takas ir savienotas, Zarēns atbildēja. Tas veido tīklu Dziļajā mežā pa vējmalkas koku audzēm, pa tirgus klajumiem. Tas savieno vienu meža troļļu ciematu ar citiem. Ja mēs iesim pa taku šo taku -, tad nonāksim pie meža troļļu apmetnes. Un meža troļļi tirgojas ar debesu pirātiem! Mēs esam glābti, Kapuckvap! Mēs esam glābti!
- Tad ko mēs vēl gaidām? Kapuckvaps pagriezies noprasīja. Iesim pa šo taku!
- Es vienkārši nevaru tam noticēt, Zarēns nočukstēja. Pēc tik daudziem gadiem es atkal esmu atradis taku! Viņš pacēla acis. Ei, pagaidiet mani, jūs abi! Zarēns uzkāpa uz takas un steidzās pakaļ Kapuckvapam un Gūmam. Taka vijās un līkumoja, bet nekur nebeidzās. Ta kā spīdēja mēness, tā spoži mirdzēja kā mizu gliemja atstātas gļotainas pēdas. Bieži viņi nonāca pie takas atzarojuma, reizēm pie krustojuma, kur sadūrās vairākas takas. Zarēns vienmēr izvēlējās, uz kuru pusi iet, bez mazākās šaubīšanās.
- Visas takas ved uz citām takām, kas savukārt ved uz meža troļļu ciematiem, viņš apgalvoja. Mēs nevaram nomaldīties.
Kapuckvaps pamāja ar galvu. Tomēr, jo tālāk viņi gāja, jo vairāk viņam šķita, ka jaunais kapteinis ved viņus kādā noteiktā virzienā.
Pēkšņi Zarēns apstājās. Paostiet gaisu, viņš teica. Šie aromātiskie dūmi ir no smaržmalkas. To meža troļļi dedzina savās krāsnīs, kad grib sapņot un kad… Viņš apklusa un pielieca galvu sānis. Un vai jūs varat saklausīt to viņš nočukstēja.
Kapuckvaps ieklausījās, un jā aiz nakts radījumu trokšņiem bija kaut kas cits. Mūzika, viņš pārsteigts sacīja.
- Mēs droši vien esam ļoti tuvu ciematam, Zarēns secināja.
Viņi pagāja vēl mazliet tālāk. Skumja dziedošu balsu skaņa atkļuva pie viņiem cauri kokiem. Tad mainījās vēja virziens un sēru dziesma izzuda, bet mirkli vēlāk tā atgriezās skaļāka nekā iepriekš. Zemas balsis, augstas balsis dziedāja savas skaņas, un tās visas bija saistītas skumjā melodijā.
- Vū-vū! Gūms teica.
- Es pazīstu šo mūziku, Zarēns sacīja ar savādu, nemierīgu izteiksmi sejā. Kāds ir nomiris. Viņš pievērsās Kapuckvapam: Viņi notur savu Mirušo ceremoniju.
Skumjās melodijas pievilkti, visi trīs turpināja iet pa taku. Viņi pagriezās pa kreisi. Tad atkal pa kreisi. Tad pa labi. Pēkšņi cauri biezajam pamežam parādījās mirgojoša, dzeltena lāpu gaisma. Zarēns apstājās un nodrebēja.