Kapuckvaps nekad agrāk nebija redzējis viņu tādu. Jaunu. Nenoteiktu. Šķita, ka gadi ir pazuduši, atstājot viducī nepieredzējušo meža troļļu zēnu neaizsargātu. Viņa acīs mirdzēja asaras un sejā parādījās skumjš smaids.
Zarēn, Kapuckvaps norūpējies ierunājās, vai kaut kas ir noticis? Vai tu gribi griezties atpakaļ?
Zarēns papurināja galvu. Nē, viņš atbildēja. Ar mani viss būs kārtībā. Vienkārši es tik daudz esmu aizmirsis. Es uzaugu tādā ciematā kā šis, Kapuckvap. Viņš pētoši raudzījās uz pazīstamajiem meža troļļu namiņiem, kas bija nostiprināti augstu kokos. Es dzīvoju tieši tādā vējkoka namiņā kā šie… Tomēr pietiek! Skita, ka Zarēns saņemas. Turieties cieši man blakus.
Un, ja kāds mūs apturēs, runāšana ir manā ziņā. Meža troļļi var būt ļoti aizdomīgi par nelūgtiem atnācējiem īpaši šādā nopietnā gadījumā.
Viņi atradās pie klajuma, kuram pāri slējās milzīgs žūžubišu koks; no tā karājās kāpurputna kokons. Tieši šādos kokonos lielo kāpurputnu perēkļos uz dzīvi apmetās ciematu gudrie parasti tie bija ozolu elfi. Gulēšana siltajos, aromātiskajos kokonos tiem ļāva uzzināt tālu ceļojušo putnu sapņus.
Šķita, ka visi meža troļļu ciemata iemītnieki bija iznākuši klajumā ar degošām lāpām rokās un sapulcējušies ap koku. Mūzika skanēja no pūļa vidus tieši zem kokona.
Kad Zarēns un pārējie pagāja uz priekšu, ceremoniālā dziesma sasniedza kulmināciju skanēja neharmoniska sāpju gaudoņa, kas cēlās augstāk un augstāk. Zarēns vilcinājās. Uzgriezuši muguru, galvu noliekuši, viņam priekšā rindu pēc rindas stāvēja meža troļļi. Dziesma pēkšņi beidzās. Klusumu pārtrauca kāda balss. Ta nāca no kāpurputna kokona.
Zarēnam aizrāvās elpa. Šo vareno, ķērkstošo balsi viņš pazītu jebkur. Nē, viņš nomurmināja. Nē, tas nevar būt. Viņš saspringa, lai labāk redzētu pāri noliektajām galvām. Lielajā, sazarotajā kokā augstu iekarinātajā kāpurputna kokonā sēdēja kāds vecs ozolu elfs.
- Birkmatis! Zarēns izdvesa.
- Vai tu viņu pazīsti? Kapuckvaps jautāja.
- Es tik tikko spēju tam noticēt, Zarēns teica. Tas ir kā sapnis, Kapuckvap. Es tiešām esmu veicis pilnu apli. Tas nav jebkurš meža troļļu ciemats. Tas… Viņš norija sāpīgo kamolu kaklā. Tas ir mans ciemats, Kapuckvap. Esmu atgriezies mājās.
- No debesīm mēs nākam, un uz debesīm mēs aizejam, ozolu elfs deklamēja. Nokāpšana un uzkāpšana. Šovakar mēs esam te, lai uzticētu atklātām debesīm, tā
ka vma nekavētais gars atkal varētu lidot brīvs, mūsu mīļotā Tantema vīra, tēva, drauga ķermeni…
-Tantema? Vai viņš teica-Tantema? Nē, tā nevar būt taisnība! Zarēns novaidējās.
Meža troļļi pagriezās apkārt un ieraudzīja garu, izstīdzējušu indivīdu pinkainiem matiem un kažokādas vestē brāžamies uz viņu pusi. Apvainojušies par tādu traucējumu, tomēr pārāk bikli, lai stātos pretī svešiniekam ar mežonīgo skatienu, viņi pašķīrās, lai palaistu to cauri.
Zarēns apstājās pie žūžubišu koka zem kokona. Viņam priekšā stāvēja aizgājēja ģimene. Savās bēdās saspiedušies kopā, viņi pagriezās visi kā viens, lai redzētu negribēto traucētāju. Zarēns tik tikko uzdrīkstējās tam ticēt, bet, jā, viņš pazina tos visus Zāļzirni, Līdzašķi, Pūkošņu pusbrāļus un pusmāsas, kurus nebija domājis vēl kādreiz satikt. Un turpat bija Spelda, kas izskatījās mazāka, nekā viņš atminējās, laipnā meža trolle, kas viņu atradeni bija uzņēmusi savās mājās un uzaudzinājusi kā pašas bērnu.
- Manumāt! viņš iešņukstējās un, plati izpletis rokas, skrēja viņai pretī.
Speldai pavērās mute. Acis viņai iepletās. Zarēn? viņa jautāja. Viņa blenza uz garo mēteli un izpletņa spārniem, debesu pirāta ekipējumu. Vai tas patiesi vari būt tu?
Zarēns raudot pamāja ar galvu, pieliekdamies, lai saņemtu viņas rokas savējās.
- Tu atgriezies, Spelda nočukstēja.
Viņi ilgi klusēja: garais, jaunais debesu pirāts un mazā, vecā meža trolle. Beidzot Spelda pakāpās atpakaļ.
- Es zinu, ka jūs abi ne vienmēr bijāt vienādos uzskatos, viņa teica, bet viņš nekad nepārstāja tevi mīlēt, Zarēn. Viņa nošņaukājās un noslaucīja savu mīksto, apaļo degunu. Līdz pašām beigām.
Zarēns paskatījās uz platformu sev pie kājām, ko veidoja kopā sasaistīti smaržmalkas koka baļķi; tas bija debesu plosts no lidojoša vējmalkas koka, kas aizdedzināts pacelsies debesīs. Viņš palūkojās uz satīto saini, kas bija piestiprināts pie tā.
- Vai es varu viņu redzēt? viņš jautāja.
Spelda pamāja ar galvu. Zarēns pagāja uz priekšu un pavilka sāņus mežzirnekļu zīda līķautu no Tantema sejas.
- Viņš izskatās tik mierīgs, Zarēns klusi teica. Kā viņš nomira?
- Miegā, Spelda atbildēja. Viņš bija slimojis vairākus mēnešus. Viņa varonīgi pasmaidīja. Viņš bija labs vīrs un tēvs…
- Laiks liek mums pasteigties, no augšas atskanēja ozolu elfa balss.
Zarēns pieliecās un viegli noskūpstīja Tantema pieri, tad nostiprināja līķautu.
- Kas aizdegs sārtu ar Debesu liesmu? ozolu elfs jautāja.
Zāļzirnis panāca uz priekšu un pasniedza Speldai degošu lāpu. Viņa kādu brīdi skatījās uz to, tad, klusi nopūtusies, pagriezās pret Zarēnu. Vai tu vēl vari atcerēties vārdus? viņa jautāja.
Zarēns apstiprinoši pamāja. Viņš paņēma lāpu no Speldas rokas un pacēla to pret debesīm. Viņam aiz muguras meža troļļi saņēma rokas lūgšanā.
- No pirmā zibens spēriena tu nāci, ak, Debesu liesma! Zarēns sacīja.
-Ak, Debesu liesma! pārējie nomurmināja.
- Debesu liesma, aizdedzini sārtu, atgriezies atkal atklātās debesīs, ak, Debesu liesma!
- Ak, Debesu liesma!
Zarēns apklusa un ar degošo lāpu aizskāra debesu plosta pamatni. Bija dzirdams sprakšķis un šņākšana; nākamajā mirklī visu konstrukciju aptvēra violetu liesmu mēles.
Atgriezies atklātās debesis, viņš nomurmināja, kad liesmojošā platforma cēlās augšā un palika viņiem priekšā. Liesmas pieņēmās spēkā, un lidojošais debesu plosts ar tā dārgo kravu pacēlās gaisā pretī meža galotnēm un tālāk atklāto debesu bezgalībā. Zarēns vēroja, kā tas kļuva par lodi, par punktu, par drusciņu, nespēdams atraut acis no tā lidojuma kā no krītošas zvaigznes pāri debesīm un projām.
Zarēn, manu zēn, atskanēja kāda balss. Panāc šurp. Un aizver muti, ja negribi norīt meža knisli.
Zarēns paskatījās uz augšu. Vecā ozolu elfa gudrā, laipnā, vecā seja smaidīja lejup viņam pretī. Viņš
pagriezās pret Speldu, kas piekrītot pamāja. Ej pie viņa, Zarēn, viņa nočukstēja.
- Sveicinu tevi, Birkmati, Zarēns atsaucās un zemu paklanījās.
- Ā, kādas pieklājīgas frāzes un jauka uzvedība, Birkmatis atbildēja. Ļauj man paskatīties uz tevi tuvāk, puisi.
Zarēns pagāja uz priekšu.
- Nāc, mums jāaprunājas, Birkmatis teica un pamāja uz iekarinātā krēsla pusi. Es pieņemu, ka tu vēl atminies, kā to lietot.
- Protams, Zarēns apliecināja. Viņš to bija darījis simtiem vai vairāk reižu, būdams jauneklis. Viņš piesaitējās iekarinātajā sēdvietā, pavilka virvi un cēla sevi gaisā, līdz bija augstu virs zemes un vaigu vaigā ar pašu veco ozolu elfu, kas lūkojās laukā no sava kāpurputna kokona.