Ūdens klaidis notupās, turēdams savas lielās, plīvojošās ausis tuvu zemei. Viņš pacēla acis un norādīja uz priekšu nomācošajā meža tumsā. Dziļā meža sirds atrodas tajā virzienā, viņš sacīja.
Tas bija grūts darbs iet cauri aukstajam, mitrajam mežam. Gaiss bija saspringts no baismīgā klusuma. Neskanēja putnu dziesmas. Neviena radība nekliedza. Ik reizi, kad zābaks pārlauza kādu zariņu vai tika pasperts kāds olis, skaņa ar rikošetu atlēca no koka pret koku un pazuda tumsā.
Kapuckvaps klupdams akli gāja uz priekšu. Viņa izmirkušās kājas bija tulznās un sapampušas. Viņa seju un rokas bija saskrāpējuši dzeloņaini ložņaugi, kurus viņš nekad nepamanīja, pirms jau bija par vēlu. Ta kā ēšana bija samazināta līdz mizām un sēnēm, kuras Gūms atlasīja kā ēdamas, Kapuckvapa vēders vai kliedza pēc ēdiena, kārtīga ēdiena tomēr viņš nežēlojās.
Naktīs viņi gulēja pagaidu šūpuļtīklos, ko sameistaroja no apmetņiem un virvēm, kuras nostiepa starp koku zariem. Dienās viņi gāja. Un gāja, un gāja. Septītajā dienā Mežeklis atklāja tekošu ūdeni.
- Paskatieties uz to, viņš teica, skatīdamies uz sīko urdziņu, kas sūcās cauri platas upes gultnes vidum.
- Ta.reiz bija spēcīga straume. Nav brīnums, ka tik ilgi neesam redzējuši nekādas dzīvības pazīmes.
Kapuckvaps nometās zemē pie smilšainās malas.
- Kamēr vien tas veldzē manas slāpes, es neiebilstu, ka tā ir tik maz. Viņš salika plaukstas un sūca tīro ūdeni.
Mežeklis pievērsās Zarēnam: Tekošs ūdens iezīmē īstas klaižu teritorijas sākumu. Viņa vēdekļveida ausis drebēja. Tie ir mums visapkārt. Es tos varu dzirdēt.
- Es neko nedzirdu, pacēlis acis, sacīja Kapuckvaps.
- Tomēr tie te ir, Mežeklis satraukti apgalvoja.
- Ūdens klaiži. Lidojošie klaiži. Mizas klaiži. Nakts klaiži… Jūs visi aplieciet apmetņus. Uzvelciet galvā kapuces, lai jūs tik ļoti nespīdētu. Mēs nedrīkstam pievērst sev uzmanību.
- Ir tik tumšs, Kapuckvaps nemierīgi iebilda. Kā mēs atradīsim ceļu?
- Mēs sekosim strautam, paskaidroja Mežeklis.
- Tas mūs aizvedīs pie sirds.
- Bet ko tad, ja mēs pazaudēsim cits citu? Kapuckvaps iešņukstējās.
- Mēs sasiesimies kopā, teica Zarēns. Nekrīti panikā, Kapuckvap.
- Nē, nekrīti panikā, lai tu darītu ko darīdams, Mežeklis piekodināja. Baiļpilnas domas pievilinās klaižus.
Kapuckvaps novaidējās. Tagad pie tā visa viņam vēl vajadzēja izlikties, ka nav nobijies.
- Sekojiet man, Mežeklis viņiem teica. Turieties kopā. Un, lai kādas balsis jūs dzirdētu, neņemiet tās vērā, cik vien spējat.
Satvēruši virvi, kas bija nostiepta starp viņiem, visi četri klupdami virzījās uz priekšu cauri tumsai, ejot gar ūdensmalu pret straumi. Kapuckvaps pievērsa domas stāstiem, kurus bija lasījis mizu ruļļos, un iztēlojās, kāda varētu būt Upes sākotne.
- Uz šo pusi, kāda balss nočukstēja. Tas ir šeit.
Kapuckvaps vilcinājās. Viņš paskatījās apkārt. Mazliet
pa kreisi no viņa gaisā kvēloja divas apaļas acis, cieši uzlūkojot, nemirkšķinoties. Mežeklis asi parāva viņa apmetni.
- Turpini iet, viņš brīdināja. Neielaid viņus savās domās.
Bet balsis nerimās. Reizēm kārdinošas, reizēm lūdzošas vienmēr klusas un vilinošas.
- Nāc uz šo pusi, tās dungoja. Tev viss būs kārtībā. Tici mums, lūdzu, tici mums. Ja tu neesi pārāk bikls. Ja tu neesi pārāk nobijies.
- Neņemiet tos vērā, viņu prātos ielauzās Mežekļa balss rāma un nomierinoša. Mums jāturpina iet.
Neredzamajos zaros zalgojošo acu kļuva aizvien vairāk. Divdesmit. Piecdesmit. Simt pāru lūkojās lejup uz viņiem, kamēr viņi klumburoja tālāk caur tumšo mežu.
- Seko mums, seko, balsis nopūtās ar klusu aicinājumu, kurā Kapuckvaps saklausīja solījumu par kaut ko tādu, ko viņš nevarēja neņemt vērā. Kobolds Gudrais nāca pa šo ceļu. Ļauj mums tev to parādīt, Kapuckvap.
Viņš palaida vaļā virvi.
- Zarēn, Upes sākotne ir tik tuvu. Tik tuvu, Zarēn, balsis čukstēja. Zarēns vilcinājās.
- Kapteini Zarēn! Mežekļa balss viņa ausi bija uzstājīga. Neklausies viņos, Kapuckvap…
- Bet tie ir klaiži, Mežekli, Zarēns teica. Tāpat kā tu pats, kas esi labs. Tāpat kā Eorfikuls, kāds nakts klaidis, kuru es reiz pazinu Lejaspilsētā…
- Mēs pašlaik neesam Lejaspilsētā. Tie ir savvaļas klaiži, un tie mūs medī. Tie ir izsalkuši, kaptein! Mežeklis asi noskaldīja. Tie ir… Viņš paskatījās atpakaļ, kur stiepās virve, un saviebās. Augstās Debesis! Kur ir Kapuckvaps?
Zarēns palūkojās apkārt, nespēdams saskatīt neko citu kā vien spīdošas acis. Vai zēns ir projām? viņš jautāja.
- Jā, projām, atbildēja Mežeklis, pētīdams tumsu. Viņš notupās, ausīm raustoties. Pagaidi, man liekas, ka dzirdu viņu. Es… Ak nē!
- Uz šo pusi, Kapuckvap, tā ir pareizi, korī skandēja neredzamās balsis.
- Ātri! Mežeklis mudināja. Viņš vēl ir tuvu. Turies kopā ar mani, kapteini Zarēn, viņš sacīja, satverdams Zarēnu aiz elkoņa un vilkdams viņu projām no upes
gultnes tumsā. Paliec tuvumā, Gūm! viņš uzsauca pār plecu.
Klupdami un taustīdamies viņi meklēja ceļu cauri tumšajam mežam.
- Nomierini savas domas, ūdens klaidis mudināja. Man jāklausās.
- Kobolds Gudrais reiz soļoja pa šo zemi, Kapuckvap, balsis murmināja.
-Jā, tur viņš ir! Mežeklis teica. Uz šo pusi!
Apvidus kļuva mežonīgāks, nedrošāks. Melni baļķi mētājās uz meža pamatnes, traucējot viņiem tikt uz priekšu. Sasējējzāles ērkšķainie mezgli palēnināja viņu gaitu vēl vairāk.
- Tie bēg ar viņu projām, Zarēns noelsās, kamēr gaisma viņu priekšā kļuva vājāka. Ak, Kapuckvap, viņš čukstēja. Kapuckvap.
- Vū-vū, Gūms noņurdēja.
- Klusu! Mežeklis uzsauca. Viņš atkal apstājās, lai pieliektos pie pašas zemes.
- Tikai mazliet tālāk, Kapuckvap. Tā ir labi.
Mežeklis nodrebēja. Mums nav daudz laika! viņš sacīja.
Viņi lēkšoja tālāk tumsā; Mežeklis tagad bija priekšā uz Gūma pleciem, tie lauzās cauri pamežam, veidojot Zarēnam taku, pa kuru sekot. Tālāk viņi varēja redzēt neskaitāmus acu pārus, kas krita zemē no kokiem un pulcējās aplī.
- Nometies ceļos, Kapuckvap. Noguldi galvu. Tu esi tik noguris, tik ļoti noguris…
- Kas notiek? elsa Zarēns.
- Es tev teicu, Mežeklis nomurmināja. Klaiži ir izsalkuši, un tie uzbrūk, lai nogalinātu.
Gūms iebrāzās notikuma vietā. Klaiži satraukumā metās atpakaļ un šņākdami un činkstēdami salidoja apkārtējos kokos. Visi, tas ir, izņemot tos, kuri jau bija pieķērušies Kapuckvapa saliektajam ķermenim. Mežeklis nodrebinājās. Lidojošie klaiži, viņš teica. Man būtu jāzina!
Zarēns skatījās uz tumšajiem radījumiem. Tiem bija druknas kājas, plati, ar plēvi klāti spārni un saplacināta seja ar robotiem ilkņiem, kas slīpi rēgojās no augšžokļa. Radījumu žokļi bija iekodušies Kapuckvapa mugurā, kājās, kaklā…
