- Vācieties nost no viņa! Zarēns ierēcās. Viņš izrāva zobenu un drāzās uz priekšu. Viņš izdūra asmeni cauri klaidim, kas tupēja uz Kapuckvapa muguras, un, aizmetis to sāņus, cirta klaidim, kas bija pieķēries pie zēna kājas. Spļaudīdamies un ņurdēdams radījums savicināja spārnus un uzlidoja zaros pie pārējiem. Lidojošais klaidis pie Kapuckvapa kakla pagriezās un pievērsa Zarēnam savas kvēlojošās acis. Robotie ilkņi iezalgojās. Zarēns cieši satvēra zobenu. Viņam vajadzēs būt piesardzīgam, lai…
- …nepārcirstu Kapuckvapam kaklu, lidojošais klaidis pabeidza viņa vietā. Tu negribētu izdarīt to, kaptein, tas teica un ļauni nošņācās.
Zarēns samiedza acis. Tā kā tas radījums varēja lasīt viņa domas, viņam nāksies rīkoties pēkšņi, pārsteigt to negaidīti… Nē! Nedomā, nedomā… tikai…
Ar pēkšņu švīkstoņu lielais zobens šāvās uz priekšu, griezās cauri gaisam un ar vienu nāvi nesošu kustību nošķēla lidojošajam klaidim galvu. Zarēns atviegloti nopūtās un noslīga uz ceļiem. Viņš pat nebija ieskrambājis Kapuckvapam rīkli, tomēr ar Kapuckvapu bija slikti. Šķita, ka viņš ir bezsamaņā.
- Palīdziet man viņu izkustināt! Zarēns uzsauca pārējiem. Gūm, vai tu vari aiznest viņu projām no šejienes?
- Vū, pinkulācis noņurdēja un pacēla Kapuckvapu savās milzīgajās priekšķepās.
"Jūs nevarat izbēgt." "Jums tas nekad neizdosies!" "Pametiet zēnu," lidojošie klaiži saniknoti šņāca, lidinoties apkārt kokos viņiem virs galvas. Tie bija izbadējušies. Tie saoda asinis un sajuta bailes. Tik sulīgu ēdienu Nakts mežā bija grūti atrast, un viņi nedomāja atteikties no sava laupījuma bez cīņas. Pēkšņi viens no tiem piešķieba spārnus un piķēja. Pārējie sekoja tā piemēram.
- Aāāā! Mežeklis spalgi iekliedzās, kad trīs asi nagi iešķēla viņa seju. Viņš savēcināja savu mačeti. Zarēns cieši satvēra sava tēva lielo zobenu. Viņi ieņēma pozīcijas Gūmam pie abiem sāniem un akli streipuļoja tālāk, durot un cērtot tumsā; tā kā lidojošie klaiži turpināja savu nevaldāmo pikēšanu, tad ceļotāju galvas pildīja uzbrucēju griezīgās balsis.
- Atdodiet viņu! tie spalgi kliedza. Pametiet zēnu. Viņš ir mūsu!
- Ko lai mēs darām, Mežekli? Zarēns satraukti jautāja. Mēs nemūžam no tiem neaizbēgsim.
Ne vārda neteicis, Mežeklis pietupās un sāka kraut kaudzē lipīgos dubļus, kas viņam bija zem kājām. Tad, pastiepies pie jaunekļa Gūma ķepās, novilka viņam apmetni un aptina to ap lielo, bezveidīgo masu, ko viņš bija izveidojis.
- Tā, iesim no šejienes projām, viņš nočukstēja. Un es gribu, lai pa ceļam jūs visi domātu, cik skumji ir tas, ka mums vajadzēja pamest Kapuckvapu likteņa varā.
- Neejiet. Ne uz to pusi, lidojošie klaiži žēlojās. -Atstājiet zēnu, vai arī jūs to nožēlosiet!
Turpinot ceļu tumsā, Zarēns darīja, kā Mežeklis bija licis, īpaši piedomājot pie briesmīgās traģēdijas pie tā, ka viņa jaunais draugs bija pamests. Gūms un Mežeklis darīja to pašu. Viņi nebija nogājuši vairāk par simt soļiem, kad lidojošie klaiži sāka atpalikt.
- Tas izdodas, viņam galvā atskanēja Mežekļa balss. Tapat turpiniet.
Man ir tik žēl tevi te atstāt, Zarēns domāja. Bet mēs drīz atgriezīsimies pēc tevis, Kapuckvap. Es tev dodu savu godavārdu!
Tagad viņiem aiz muguras un tālāk ar katru soli, ko viņi spēra, lidojošie klaiži pulcējās uz apmetņa klātās dubļu kaudzes. Ta pēc sajūtas bija pareiza. Ta oda pareizi. Tomēr zēna tur nebija. Te uzreiz tāls niknuma kauciens atbalsojās cauri kokiem, jo klaiži bija aptvēruši, ka ir pievilti.
Mežeklis pagriezās un noslaucīja pieri. Mēs esam tikuši no tiem vaļā, viņš sacīja. Ūdens klaidis nometās ceļos un atkal ieklausījās, pielicis ausis tuvu zemei. Es dzirdu ūdeni. Mēs esam ļoti tuvu.
Tuvu kam? Zarēns jautāja.
Mežeklis ar roku norādīja uz priekšu. Dziļā meža melnajai sirdij.
Sanktafraksā Loftusa torņa virsotnē Tumsas profesors bija tuvu izmisumam. Barometra adata cēlās un krita šķietami pēc vēlēšanās. Tabeometrs bija salūzis tāpat kā dinamometrs un anemometrs, bet noskaņu sijātāja trauslais meža naktstaureņu audums karājās driskās. Ikviens no viņa dārgajiem instrumentiem bija sadauzīts gabalos. Un, ja viņš nespēja savākt būtiskos datus, tad ko lai viņš saka akadēmikiem un mācekļiem, kuri paļāvās, ka Visaugstākais Akadēms izklāstīs iemeslu pēkšņajām izmaiņām laika apstākļos?
Viņš piegāja pie izsistā loga un, piesedzis acis no pēkšņās gaisa brāzmas, paskatījās lejup uz savu mīļoto lidojošo pilsētu. Nebija gluži nevienas celtnes, kurai nevarētu manīt trakojošo vētru rētas. Statujas bija apgāztas. Torņi bija sabrukuši. Zemi klāja gruveši. Un visos jumtos rēgojās caurumi, kur šīfera plāksnes bija noplēsuši spēcīgie viesuļi, kas iepriekšējā naktī bija ieradušies no atklātajām debesīm.
Nebija nekāds brīnums, ka putekļainajos gaiteņos klīda apkārt čuksti par lidojošās pilsētas evakuāciju. Palikt uz lielās, lidojošās klints, tik ļoti pakļautiem ienākošajām vētrām, dienu no dienas šķita aizvien vairāk un vairāk pārdroši. Tomēr Tumsas profesoram pamest Sanktafraksu bija neiedomājami. Tā bija viņa svētnīca, viņa mājas viņa dzīve. Un viņam bija jāņem vērā arī trīs debesu pirāti. Slakteris Zarps un goblins Purvainis bija nelokāmi savā uzskatā, ka viņiem jāpaliek, līdz atgriezīsies Zarēns, kaut arī šaubīgais Spārnmīlis Slīts nebija tik pārliecināts…
-Ak, Debesis, pasargājiet mūs, viņš nelaimīgi nomurmināja pie sevis. Ar ko tas viss beigsies?
*
Tekošā ūdens skaņas pievilkts, Mežeklis turpināja iet cauri tumšajam mežam, un pārējie viņam sekoja cieši pa pēdām. Kapuckvaps Gūma ķepās sakustējās.
- Es atvainojos, viņš novaidējās. Es negribēju… Tie teica, ka Kobolds Gudrais… Tie teica…
- Viss kārtībā, Kapuckvap, Zarēns viņu mierināja. Tagad tu esi drošībā. Vai tev liekas, ka vari paiet?
- Liekas gan, Kapuckvaps atbildēja, un Gūms viņu maigi nolika zemē. Tā visa ir mana vaina, Zarēn…
- Klusu! Mežeklis viņu apsauca. Viņa vēdekļveida ausis notrīsēja. Es nojaušu lielas briesmas. Mēs vēl neesam laukā no klaižu zemes.
Viņi soli pa solim nedroši virzījās tālāk, katrs turēdamies pie pleca priekšā ejošajam; Mežeklis gāja pirmais. Mežs bija tumšs, un, tā kā trīs debesu pirāti ar apmetņiem un kapucēm bija pieseguši savu spīdumu, viņi bija neredzami. Viņiem sekoja Kapuckvaps, drebēdams aiz aukstuma un uzbrukuma novārdzināts. Lai gan viņam nebija spīduma, kas būtu jāmaskē, viņam pietrūka pamestā apmetņa siltuma. Iestājās dziļš klusums, tikpat neuzveicams kā tumsa.
Tad Zarēns tās ieraudzīja, tieši priekšā, klaižu acis, kas zalgoja no apkārtējiem kokiem. Viņš strauji ievilka elpu. Kā gan viņi spētu pārdzīvot vēl vienu uzbrukumu?
Uz šo pusi! Mežeklis pēkšņi iekliedzās, vēdekļveida ausīm plivinoties. Sekojiet ūdens skaņai! Un neklausieties klaižos!
Klupdami krizdami četri ceļotāji turpināja ceļu cauri grīļīgajam mežam, bet acis virpuļoja kokos aizvien tuvāk un biedējoši čuksti atkal ielauzās viņu domās.
Jūs nemūžam neizmuksiet! Jūs nekad netiksiet projām!
Palieciet! Palieciet te kopā ar mums… Zarēn! Kapuckvaps ievaidējās. Es nevaru…
Tev jāvar, Kapuckvap! Zarēns aizelsies viņu mudināja. Vēl tikai mazliet tālāk… Es jau varu saklausīt ūdeni. NE! atskanēja sāpjpilns kliedziens, un ūdens klaidis pazuda skatam. Mežekli! Zarēns iesaucās. Nākamajā mirklī viņš un Kapuckvaps sasniedza tumšā, purvainā