- Iesim, Kapuckvaps aicināja. Varbūt atbilde meklējama pie Upes sākotnes.
Viņiem turpinot ceļu augšup, gaiss kļuva siltāks. Mākoņi nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Virpuļojoši, šķiedraini, mulsinoši. Pēkšņi tiem cauri izlauzās spoža saule, aptverot visu apakšā ar zeltainām ēnām.
- Mēs esam virs mākoņiem! Kapuckvaps aiz prieka iesaucās. Un skatieties! Viņš rādīja uz priekšu. Kāpiena galamērķis bija tik tuvu.
Kapuckvaps skrēja uz priekšu, sirdij pukstot gaidās. Zarēns rikšoja viņam blakus, Gūms un Mežeklis sekoja cieši aiz viņiem.
Tālumā apmeta loku milzu kāpurputns ne lielāks par robainu punktu pret oranžajām debesīm. Tas kādu
brīdi pētīja augstās kalnu virsotnes. Tad tas savicināja platos spārnus un aizlidoja.
Kad četru ceļotāju galvas parādījās virs augšējās klinšu kores, žilbinoša saule iespīdēja viņiem acīs. Viņi tās piesedza, pacēluši rokas, un piemiegtām acīm raudzījās uz priekšu.
Kapuckvapam aizrāvās elpa, un viņš nometās ceļos. Upes sākotne. Viņš nodrebēja.
Aiz muguras no dīķa tālu zem viņiem atbalsojās ūdens skaņa. Pak. Pak. Pak.
Četri ceļotāji ar godbijību un sajūsmu plecu pie pleca skatījās uz lielisko ainu, kas pavērās priekšā. Viņi stāvēja uz lielas, baltas marmora plāksnes, kura pacēlās virs milzīga ezera līča, kas tagad bija tikai sekls dīķis, kuru apjoza krāšņa veģetācija.
Tur auga koši zaļi koki un krūmi, visi pilni ar smagiem augļiem, un puķes sarkanas un violetas, un dzeltenas, un oranžas, un zilas pildīja gaisu ar skurbinošu smaržu sajaukumu.
- Tas ir milzīgs dārzs, Kapuckvaps izdvesa.
Viņiem priekšā mirguļojošā saule rietēja aiz augstām,
spīdošām kalnu virsotnēm, kas ieskāva visu apkārtni kā liels zelta kronis. Aizvien garākas ēnas sniedzās uz viņu pusi, pāri auglīgajiem dārziem uz nogāzēm un pāri sarukušajam, tirkīzzilajam avotam viņiem zem kājām.
- Paskatieties tur, Kapuckvaps rādīdams teica. Ezera tālākajā punktā slējās izvirzījusies klints atradze. No turienes ūdens līst uz leju krātuvē. Viens vienīgs piliens atbalsojās klusumā. Ta ir Upes sākotne!
Saule pazuda aiz marmora klintīm, izceļot tās pret tumši sarkanajām debesīm kā brīnišķīgu templi. Drīz būs tumšs. Zarēns pagriezās pret ūdens klaidi.
- Akmens Pilote? viņš jautāja. Kur ir Akmens Pilote, Mežekli?
Mežeklis pacēla roku, prasīdams klusumu. Viņa ausis saslējās un notrīsēja. Viņš pētoši lūkojās uz rievotā marmora augstajām grēdām lejā pie avota malas.
- Kas tas ir, Mežekli? Zarēns jautāja. Vai tu kādu dzirdi?
Un tad viņš arī to saklausīja. Klusu čaboņu, kas iztraucēja klusumu. Elpa viņam iestrēga kaklā. Viņš pagāja uz priekšu, ķermenim vāri spīdinot mirdzošo gaismu. Kad viņš to darīja, avota otrā pusē parādījās kāds stāvs. Un, kad tas bija pienācis tuvāk virzoties starp kokiem -, tas kļuva skaidrāk saskatāms un arī sāka spīdēt.
Kapuckvaps skatījās uz slaidu meiteni ar bālu, gandrīz caurspīdīgu ādu un ugunīgi sarkanu matu cekulu. Viņam pavērās mute. Tā noteikti nevarēja būt pēdējā no trūkstošajiem komandas locekļiem. Tomēr viņa spīdēja…
- Vū-vū? noņurdēja Gūms.
- Zarēn? Kapuckvaps jautāja. Vai šī meitene ir Akmens Pilote?
- Kapteini Zarēn? viņa piesardzīgi apjautājās.
- Mogin, Zarēns nočukstēja. Tā esi tu.
-Jā, kaptein, meitene teica, skriedama uz priekšu un viņu apkampdama. Viena ūdens lāse nopilēja no klints malas. Es zināju, ka tu atnāksi man pakaļ.
- Vai tad es nezvērēju, ka nekad nepametīšu nevienu no savas komandas? Zarēns jautāja un pasmaidīja.
- Tu esi pēdējā, Mogin.
Mogina atkapās. Pēdējā? viņa atkārtoja.
- Jā, Mogin, Zarēns apliecināja.
Tālu lejā tumšajā dīķī iekrita lāse.
Mogina kautrīgi paskatījās uz Mežekli un Gūmu.
- Bet kur ir pārējie? Zarps Aungans? Spoliņš?
Zarēns novērsās. Spoliņš ir miris, viņš skumji sacīja. Bet Zarps, Purvainis un Spārnmīlis Slīts gaida mūs Sanktafraksā.
Mogina satrūkusies parāvās projām. Sanktafraksā? viņa pārjautāja. Bet vai ar viņiem viss ir kārtībā?
Zarēns iesmējās. Viņi visu šo laiku atpūšas manā kabinetā Gaismas un tumsas skolā, viņš atbildēja.
- Sveiki un veseli.
- Bet kaptein, Mogina sacīja. Viņas seja izskatījās saspringusi. Smalkas krunciņas savilka viņas mutes kaktiņus. Vai tu neatceries, ko Mākoņu Vilks tev teica?
Zarēns sastinga. Mākoņu Vilks? viņš nočukstēja.
- Es… es neatceros, nē.
Mogina sarauca pieri. Viņš tev pateica, kas jādara, viņa sacīja. Uz Vētras dzinēja, tālu atklātās debesīs,
- viņa maigi piebilda, mēģinādama pamodināt viņa atmiņu. Pirms uznāca baltā vētra…
- Vētras dzinējs? Baltā vētra? Zarēns atkārtoja, purinādams galvu. Es neatceros neko. Neviens no mums neatceras, viņš teica, paskatīdamies apkārt uz pārējiem.
- Pilnīgi neko no tā brīža, kad iekļuvām virpulī… Viņš atkal pievērsās Moginai: Bet tu atceries. Tāpēc, ka biji tērpta savā smagajā mētelī ar kapuci, vētra neaizmigloja tavu atmiņu… Pastāsti man, kas notika, Mogin. Pastāsti man, ko tu atceries.
Atbalsojās vēl viena piliena šļaksts dīķī. Mogina novērsās.
- Pastāsti man! Zarēns kliedza. Man ir jāzina!
- Jā, izstāsti viņam, kādas domas ir tavā galvā, Mežeklis sacīja. Vai arī man to izdarīt?
Mogina nopūtās. Jūs man neatstājat izvēles iespēju. Viņa skaļi ievilka elpu un pacēla acis. Kad kāpurputns bija projām tavas paša rokas atcirsts no saites es baidījos…
- Vai es palaidu kāpurputnu brīvībā? Zarēns noelsās. Mogina pamāja ar galvu. Vai tu gribi, lai turpinu?
-Jā, Zarēns atbildēja.
- …Es baidījos, ka mēs nekad neatradīsim Vētras dzinēju. Tomēr mēs to atradām, nokļuvušu virpuļa mierīgā centra bezvējā. Tavs tēvs Mākoņu Vilks tur tevi gaidīja.
- Mans tēvs, Zarēns nočukstēja, kādai tālai atmiņai saviļņojoties prātā. Viņš runāja ar mani.
Mogina pamāja ar galvu. Viņš tev teica, ka Vētras māte tā varenā vētra, kas pirmā apsēja ar dzīvību Malaszemi, atgriežoties.
Kapuckvaps satraukts šļūkāja apkārt. Tieši to viņš visu laiku bija nojautis.
- Viņš paskaidroja, ka tā iebrāzīsies no atklātām debesīm virzienā uz Upes sākotni Dziļā meža augstākajā punktā, Mogina turpināja, lai atjaunotu mirstošo avotu.
- Jā, jā, Kapuckvaps ierunājās, nespēdams ne brīdi ilgāk palikt klusu. Tieši tā, kā tas rakstīts mizu ruļļos.
- Kuš, Kapuckvap! Zarēns viņu asi apsauca. Atmiņas gabaliņi sāka saplūst kopā. Viņš pacēla acis uz Moginu. Bet Sanktafraksa atrodas tās ceļā, viņš teica. Jā, tagad es atceros… Mākoņu Vilks… viņš man lika… pārcirst lielo Enkura ķēdi, vai ne?