Nespēdama ne brīdi ilgāk novaldīt augošo spiedienu, baltā vētra sprāga uz iekšpusi. Brīdi valdīja klusums. Tad ar stihiskas nelaimes pērkona grāvienu spožā lode ar Malas dejotāju centrā eksplodēja uz ārpusi ar tādu spēku, ka stipri nodrebēja pašas debesis.
.
TREŠĀ NODAĻA LOFTUSA OBSERVATORIJA
Tālu projām lidojošā Sanktafraksas pilsēta mētājās un raustījās briesmīgā vētrā. Enkura ķēde, kas stiprināja to pie cietzemes, tika pārbaudīta līdz pēdējai robežai. Grezno celtņu iekšpusē tās pilsoņi akadēmiķi un mācekļi, kalpotāji un sargi spiedās kopā klusējošās savu nozaru grupiņās, šausmu pārņemti no domas, ka ķēde varētu pārtrūkt.
Tikai Tumsas profesors palika viens. Viņam kā Sanktafraksas Visaugstākajam Akadēmam bija pienākums turpināt strādāt, kamēr pārējie meklēja patvērumu. Kad bija uzbrukusi spēcīgā vētra, viņš bija steidzies augšā pa vītņu kāpnēm uz Loftusa observatoriju, cik ātri vien viņa vecās, vārās kājas spēja nest. Dažādās mērierīces, kas pārstāvēja visas Sanktafraksas akadēmiskās disciplīnas, gaidīja viņa pārbaudi. Ieradies viņš tās atrada neprātīgi trakojam.
Augstās Debesis! viņš iesaucās, ienākdams gaisa pilnajā istabā. Viņš pakasīja savu kuplo bārdu un
uzbīdīja brilles metāla rāmjos augstāk uz deguna, lai ciešāk aplūkotu instrumentus. Bet šādi rādījumi ir nedzirdēti. Viņš palūkojās laukā pa augstā torņa logu. Un nav nekāds brīnums.
Tās nakts vētra bija lielāka, nekā viņš jebkad agrāk bija piedzīvojis. Orkāna stipruma vēji un spēcīgas lietus šaltis brāzās šurp no Malaszemes ārpuses, dauzot izvirzīto zemes radzi ar nebijušu spēku.
Nu tad tā, profesors nomurmināja pie sevis. Rādījumi ir jānolasa. Aprēķini jāgraduē. Fakti un skaitļi jāpieraksta. Viņš cieši satvēra savu zizli, stīvi šķērsodams šūpoto observatoriju no vienas puses uz otru. Bet ar ko lai es sāku?
Misiņa anemometrs mežonīgi griezās, reģistrēdams vēja ātrumu, kas tālu pārsniedza jebkuru agrāk atzīmēto. Lietusmērs gāja pāri malām un skaļi signalizēja par antimagnētisko skābmiglas daļiņu koncentrētu klātbūtni.
Profesors papurināja galvu. Neticami, viņš nomurmināja. Gluži ne… Viņš uz brīdi apklusa. Bet lai nu paliek
anemometrs un lietusmērs! viņš iesaucās. Ko gan, Debesu vārdā, dara noskaņu sijātājs?
Profesora pēkšņās, dedzīgās intereses objekts bija maza sudraba kastīte, kas atradās uz trijkāja, pagriezta leņķī. Katra no tās sešām plaknēm bija inkrustēta ar mazu kvadrātveida paneli, kurš bija gatavots no maiga, mirgojoša materiāla, kas iegūts no meža naktstaureņu spārniem. Tapat kā paši radījumi, šis materiāls bija jutīgs pret emocijām, mainot savu krāsu atkarībā no noskaņojuma, kas to aptvēra. Dusmas tam liktu kļūt sarkanam, skumjas zilam, bailes dzeltenam un tā tālāk.
Sanktafraksā bija divi noskaņu sijātāji: viens atradās te, Loftusa tornī, otrs panīkušajā Psihoklimatisko pētījumu nodaļā. Parasti laika apstākļu jutīgais aparāts kvēloja neitrāli balts. īpaši nomācoša lietusgāze varēja to iekrāsot bāli zilu; ilgstošs liegu vēsmu un saulainu debesu periods spēja tam piešķirt maigi sārtu toni. Bet tās vienmēr bija pasteļa krāsas. Nekas galējs nekad nebija reģistrēts. Nekas vairāk par ko tādu, kas radītu vieglu vilšanās izjūtu vai paaugstinātu tendenci smaidīt. Jo, lai gan laika apstākļi neapšaubāmi ietekmēja visus Malaszemes iemītniekus, sekas vienmēr bija maigas.
Līdz šim brīdim!
Kamēr profesors skatījās uz noskaņu sijātāju, viņam atkārās žoklis un sirds stipri sitās. Aparāts pulsēja ar daudzkrāsainu intensitāti. Uzliesmodams, dzirksteļodams, kūsādams. Te žilbinoši sarkans, te koši zils, te mirgojoši smaragda zaļš. Un violets — piesātināti, tumši, neprātīgi violets.
Prāta vētra! Viņam aizrāvās elpa. Viņš bija lasījis par tādām parādībām Pamata traktāta apputējušajos sējumos. Nav nekāds brīnums, ka mans paša prāts ir bijis tik nemierīgs.
Tajā brīdī mutuļojošajās debesīs ziemeļu pusē uzplaiksnīja līkloču zibens. Uz brīdi nakts pārvērtās par dienu. Gaismas mērītāja adata pārlēca pāri visai skalai un iestrēga, bet skaņas uztvērējs sašķīda druskās no pērkona grāviena, kas nekavējoties sekoja.
Profesors skatījās uz saplīsušajiem instrumentiem. Kas mēs par krāpniekiem, izliekoties, ka saprotam laika apstākļus, viņš nomurmināja, tad slepus atskatījās
pār plecu, vai kāds nenoklausās. Sanktafraksā bija daudz godkāres dzīto, kas nelaistu garām iespēju izmantot Visaugstākā Akadēma ļaunās nojautas. Laimīgā kārtā nebija neviena, kas dzirdētu viņa zaimojošos vārdus.
Nopūties Tumsas profesors parāva uz augšu savu melno mantiju un uzkāpa pa kāpnēm, kas veda uz bēniņiem zem stikla kupola. Viņš piespieda aci pie telpas centrā novietotā lielā teleskopa skatu meklētāja.
Iestādīdams fokusu, viņš dziļāk un dziļāk ielūkojās tumšajā tukšumā viņpus Malaszemes. Ja vien viņš varētu redzēt kaut vai mazliet tālāk…
Kādi gan noslēpumi slēpjas tur laukā? viņš balsī minēja. K… kas, Debesu vārdā, ir tas? Maza, tumša pūciņa bija šķērsojusi viņa redzeslauku.
Ar drebošiem pirkstiem viņš pielaboja fokusu. Izplūdušais objekts kļuva stingrs. Tas izskatījās pēc debesu kuģa. Bet ko gan debesu kuģis darīja tur laukā nepiesiets un tik tālu no zemes? Tik tikko spēdams noticēt tam, kam viņš bija aculiecinieks, profesors atliecās atpakaļ, izņēma kabatlakatu un noslaucīja acis.
- Par to nav šaubu, viņš satraukti murmināja. Tas bija debesu kuģis. Es zinu, ka bija. Ja vien…
Viņš atskatījās uz noskaņu sijātāju. Tas pulsēja piesātinātā violetā krāsā.
- Nē, viņš nodrebinājās. Nav iespējams, ka es to būtu iztēlojies. Es neesmu traks.
Viņš pagriezās atpakaļ, satvēra teleskopu un nemierpilns atkal ieskatījās tajā. Mutuļojošajos dziļumos nekā
nebija. Drebošiem pirkstiem viņš aizskāra fokusu. Aizvien nekas. Un tad… Profesoram aizrāvās elpa. No vietas, kur debesu kuģis bija atradies, vismaz no turienes, kur viņam šķita, ka tas bija atradies, vairākas spožas gaismas lodes aizdrāzās projām tumšajās debesīs.
Apjucis viņš palaida vaļā teleskopu un piesteidzās pie loga.
- Krītošās zvaigznes! viņš iekliedzās.
Cits pēc cita gaismas punkti uzlidoja augšup un plašos, mirgojošos lokos aizbrāzās pāri naksnīgajām debesīm uz Malaszemes pusi. Profesors ievēroja, ka pavisam to bija septiņi. Nē, astoņi; divi lidoja cieši kopā. Neskaitot šo pāri, tie visi devās katrs savā virzienā, savā ātrumā un iezīmēja katrs savu neatkārtojamu parabolu.
Profesors nopūtās. Gaismas īpašības bija ārpus viņa pētījumu loka, tomēr viņš labprāt iegūtu vienu no krītošajām zvaigznēm savā pārziņā, lai izpētītu tās uzbūvi; lai vienreiz par visām reizēm pierādītu, ka visas gaismas pamatā atrodas tumsa. Grūtības sagādāja atrast kādu no tām, kur tā nokrita.
Dažas no zvaigznēm jau bija nokritušas, dažas pavisam tuvu. Citas turpināja traukties pāri Dumbrājam un tālāk uz Dziļo mežu aiz tā. Viena, kas spīdēja spožāk par pārējām, lidoja tālāk, nekā profesors pat varēja saskatīt.
- Dīvaini, viņš nočukstēja. Vējš gaudoja, un tornis čīkstēja. Ļoti dīvaini.
Tālu zem lidojošās pilsētas, ko plosīja vētra, Lejaspilsētas ielas bija pārvērtušās par muklāju. Nelaimīgie iedzīvotāji slampāja pa staignajiem dubļiem, izmisīgi mēģinādami izglābt kaut ko no postījumu ceļa, ko radīja virpulis.