-Augstās Debesis, kas ar mums visiem notiks! izbiedēta bara rūķu sieva iekliedzās, kad spožs zibsnis apgaismoja debesis. Kāpēc mums neteica par tik briesmīgas vētras tuvošanos?
Vējš spalgi svilpoja. Jumts rībēja. Krītoša zvaigzne aizšņāca nakts debesīs viņai virs galvas. Paskatījusies augšup par vēlu, lai skaidri to saskatītu, viņa atbīdīja matus no acīm un vērās cauri spēcīgā lietus šaltīm uz peldošo pilsētu. Viņas seja sašķobījās aiz niknuma.
- Kāpēc akadēmiķi mūs nebrīdināja? viņa prasīja.
- Akadēmiķi? Nesmīdini mani, Glima! viņas biedrs dusmīgi atkliedza no augšas, cenzdamies ar virvi nostiprināt vietā plandošo jumtu. Mizas gliemji, lūk, kas viņi visi ir! Lēni, glumi un smirdīgi…
BLĪKŠ!
- TOG? Glima nemierīgi iekliedzās. Vai tev nekas nekaiš?
Atbildes nebija. Ar priekšnojautās drebošu sirdi Glima parāva augšup svārkus un uzkāpa pa kāpnēm. Uz jumta neviena nebija. Rievotajos dzelzskoka paneļos rēgojās robains caurums.
- TOG! viņa iekliedzās vēlreiz.
- Es esmu te, lejā, atskanēja apslāpēta balss.
Cieši turēdamās ar trīcošiem pirkstiem, Glima uzvilkās tālāk uz jumta un ieskatījās caurumā. Saskatītajā nebija nekā priecīga. Milzīgs koka gabals bija nokritis grīdas vidū. Zem tā gulēja Togs.
- Palīdzi man, viņš nočukstēja. Nevaru pakustēties. N… nevaru paelpot.
- Turies, Glima atsaucās. Es tūlīt būšu pie tevis.
Nedroši viņa līda lejup pa jumtu un ar kājām sataustīja kāpņu augšējo spraisli. Vējš raustīja viņas pirkstus.
Lietus sitās sejā. Lēni, piesardzīgi viņa nokāpa pa kāpnēm un ieskrēja iekšā.
Vai manu dieniņ! viņa iesaucās un ar pirkstiem aizskāra veiksmes amuletus sev ap kaklu.
Tuvumā koka gabals izskatījās pat lielāks. Tas bija izliekts un lakots, un uz tā malas lampas gaismā spīdēja zelta burti. MALAS DE… Vārds beidzās pēkšņi pie nolūzušas malas.
- Izskatās pēc debesu kuģa gabala, Glima teica. Kaut gan kāpēc lai kāds gribētu kuģot debesīs šādā laikā…
- Lai tas viss paliek, Togs sēca. Tikai dabū to nost no manis.
Glima, juzdamās vainīga, atkāpās. Jā, Tog. Piedod, Tog, viņa teica.
Koncentrējoties saraukusi uzacis, viņa vilka koka gabalu ar visu spēku. Tas bija smags daudz smagāks, nekā izskatījās. Par spīti visām viņas pūlēm, tas tik tikko izkustējās. Tomēr tas izkustējās. Un pietiekami daudz, lai Togs atbrīvotu kājas un izlīstu laukā.
- Jā! viņš iekliedzās.
- Uhhh! Glima noelsās, un koka gabals ar blīkšķi nokrita uz grīdas. Ak, Tog, viņa teica. Vai tev nekas nekaiš?
Bara rūķis rūpīgi izpētīja savu ķermeni no galvas līdz kājām. Laikam viss kārtībā, viņš beidzot teica. Vismaz kauli nav lauzti. Viņš pamāja uz salūzušā debesu kuģa gabala pusi. To gan nevar teikt par šī te komandu, uzdrošinos piebilst.
- Kā tu domā, vai viņi bija Apvienības biedri vai debesu pirāti? Glima jautāja.
Togs pārvilka pirkstus pāri smalkajam kokam un zelta burtiem. Tiešām grūti pateikt, viņš beidzot atbildēja.
- Bet vienu gan es tev teikšu. Šis debesu kuģis, kad bija vienā gabalā, droši vien bija īsts skaistulis.
Glima nodrebinājās. Ak, Tog, viņa teica. Vai tu vari iedomāties, kā tas ir augšā debesīs, kad uznāk tik briesmīga vētra? Nekur nevar aizbēgt. Nekur nevar paslēpties… Viņa paskatījās augšup uz caurumu jumtā.
- Tas parāda mūsu ķibeles skaidrā gaismā, vai ne? viņa ieminējās.
- Protams, Togs domīgi piebilda. Man tas jāsalabo, iekams visa māja nav applūdusi.
Ne jau tikai bara rūķi cieta postījumus. Bija arī citi dažādās Lejaspilsētas vietās, kas zaudēja mājas, īpašumu, pat dzīvību zem krītošajiem gruvešiem.
Galvenajā tirdzniecības centrā plata kuģa korpusa daļa saplacināja vienu pusi putnu mājai, kas piederēja Svīdlēnim, dzīvnieku veikala īpašniekam, uz vietas nogalinot pusi sagūstīto putnu un apstulbinot pārējos, bet dodot tiem iespēju tikt brīvībā. Bugsprits lidoja pa gaisu kā šķēps un, nokrītot zemē, uzdūra kā uz iesma neko nenojautušu aunradzi, kas atradās aplokā, gatavs pārdošanai
nākamajā rītā. Smagais grotmasts krītot sadragāja tirgus kiosku rindu.
Pilsētas rietumu daļai neklājās labāk. Vesela zalve krītošu korpusa atsvaru nodarīja ievērojamus postījumus vairāku slavenu Apvienības biedru bagātajiem mitekļiem. Un stūres atsvars liela, apaļa akmens plāksne, kas debesu kuģim uztur līdzenu gaitu, iztriecās cauri pašas Apvienības Palātas jumtam. Tas pārlauza gredzen, veida ceremoniju galdu uz pusēm, vienlaikus nogalinot trīs Apvienības vīrus.
Trīs nelaimīgie vēlāk tika identificēti kā Simenons Ksintakss, pašreizējais Apvienības Galva, Fārkvars Rokdaris, neliela auguma nervozs indivīds, kas pārstāvēja Līmes vārītāju un Tauvu pinēju Apvienību, un Ulbuss Pentefraksiss, vērsim līdzīgs Apvienības biedrs, kas
vairāk pazīstams ar nežēlību kaujās pret debesu pirātiem nekā ar asumu darījumos: nevienam no viņiem nebija radusies nekāda iespēja izglābties.
Pat Sanktafraksa pati cieta postījumus no debesu kuģa vraka. Vispirms liela daļa no tā pakaļgala klāja bija pilnīgi iznīcinājusi visus sarežģītos aparātus uz Mākoņvērotāju koledžas augstā balkona. Mirkli vēlāk smaga priekšgala harpūna iedūrās Lietusgaršotāju pussagruvušā un laimīgā kārtā pamestā torņa sānā un palika tur, bīstami šūpojoties drūpošajā sienā pusceļā līdz augšai.
Troksnis no trieciena bija milzīgs. Tas atbalsojās cauri visai pilsētai un lika viscaur nodrebēt visai lidojošajai klintij.
Tas brīdis ir klāt, Vējskārēju profesors novaidējās. Mēs visi tagad esam nolemti bojāejai. Viņš
pievērsās Mākoņvērotāju profesoram, kas bija sakņupis viņam blakus zem sava rakstāmgalda. Tas bija gods un prieks pazīt tevi, mans draugs, viņš teica.
- Šis prieks pilnībā bija mans, Mākoņvērotāju profesors atbildēja, plati smaidīdams.
Vējskārēju profesors sarauca pieri. Pilnībā tavs, viņš atkārtoja. Ja tas pilnībā bija tavs, es nebūtu guvis nekādu prieku no mūsu pazīšanās. Bet es to guvu.
Mākoņvērotāju profesors prātīgi pamāja ar galvu.
- Tomēr es guvu lielāku prieku.
- Paklau, tu ietiepīgais aitasgalva…
- Ko tu sauc par aitasgalvu?
Atskanēja otrs un skaļāks rībiens, un, pilsētai nodrebot, visu plauktu un skapju saturs kabinetā ar blīkšķi izgāzās uz grīdas.
- Tas brīdis ir klāt, Vējskārēju profesors novaidējās.
- Tagad mēs visi noteikti esam nolemti bojāejai.
Trešais skaļais troksnis bija visskaļākais no visiem.
Tas nodunēja un nodārdēja ar tādu spēku, ka abi profesori nokrita uz grīdas. Visā Sanktafraksā akadēmiķi un mācekļi, kalpotāji un sargi darīja to pašu.
Tikai Tumsas profesors, Sanktafraksas Visaugstākais Akadēms, zināja, kas ir noticis. Atskanot pirmajam blīkšķim, viņš bija skatījies pa Loftusa observatorijas logu un redzējis netālu torni bīstami sašūpojamies šurp un turp.
- Lietusgaršotāju tornis, viņš nomurmināja un satraukts norija siekalas. Paldies Debesīm, ka es tur nebiju iekšā.