Vēl tikai pirms dažām dienām torņa augšgalā bija izvietots viņa paša kabinets. Bet kas bija licis tam tā sašūpoties? Viņš paskatījās lejup. Un tur, pusceļā līdz augšai, viņš redzēja spīdošu metāla un koka smaili, kas dziļi bija ieurbusies grūstošajā mūrī.
Profesors pakasīja galvu. Izskatās pēc debesu kuģa harpūnas, bet… ūūāā\
Šausmu pārņemts, viņš skatījās, kā lielā harpūna nodrebēja, paslīdēja un, akmeņu un apmetuma apņemta, gāzās lejā, ar skaļu blīkšķi nokrītot uz krusta ejas jumta tālu lejā. Pirmais akmens pīlārs sasvērās; pārējie sagāzās cits pret citu kā domino kauliņi, līdz visi bija gar zemi.
Tad brīdī, kad gaiss sāka noskaidroties, torņa iedragātā siena beidzot atteicās no cīņas palikt stāvus un visa celtne sabruka zemē akmeņu, Šķembu un putekļu pavadītā sprādzienā.
Profesors palika ar pavērtu muti. Viņa piere savilkās dziļās grumbās. Viņš atminējās debesu kuģi, kas tik noslēpumaini bija pazudis. Atlūzu savādo gāšanos. Krītošās zvaigznes…
Pārdomas pārtrauca neatlaidīga klaudzināšana. Viņš pagriezās apkārt, un tur, uzmeties uz platās palodzes aiz loga, bija redzams balts putns ar dzeltenām acīm un bīstama paskata knābi, ar kuru tas sita pa stiklu.
Kraan! Tumsas profesors iesaucās.
Pirms daudziem gadiem viņš bija atradis to sniegavētrā kā netīru, tikko apspalvojušos, pa pusei mirušu putnēnu. Viņš to bija ienesis savā siltajā kabinetā, kur bija kopis, kamēr tas atveseļojās, un iemācījis putnam runas pamatus. Tagad Kraans bija pilnībā pieaudzis un spēka pilns un, par spīti panākumus nesološam dzīves sākumam vai tieši tādēļ -, bija kļuvis par vadoni balto
kraukļu baram, kuri bija apmetušies Akmeņu dārzos Malaszemes pašā galā.
Profesors piesteidzās pie loga un atgrūda to vaļā. Vētras stipruma vējš sabužināja viņa bārdu un lika melnajam tērpam plandīties. Kraan, mans uzticamais draugs, viņš teica. Priecājos tevi redzēt, bet kas tevi atdzinis šurp tik briesmīgā laikā?
Baltais krauklis pielieca galvu uz vienu pusi un raudzījās uz viņu ar vienu nemirkšķinošu aci. Savādas gaismas debesīs, tas teica aizsmakušā un griezīgā balsī, cenšoties pārkliegt vētras troksni.
- Krītošās zvaigznes, profesors pamāja ar galvu. Es arī tās redzēju. Es…
- Krītošās zvaigznes, baltais krauklis atkārtoja. Tad pagrieza galvu un raudzījās uz viņu ar otru aci. Viena Akmeņu dārzos.
Profesors aiz pārsteiguma satrūkās. Tu domā… Tu saki… Plats smaids parādījās viņa sejā. Viena no krītošajām zvaigznēm ir nokritusi Akmeņu dārzos, ja?
- Akmeņu dārzos, Kraans atkārtoja.
- Bet tā taču ir brīnišķīga ziņa, ko tu esi atnesis, teica profesors.
- Akmeņu dārzos! Kraans nokliedza trešo reizi. Tad savicināja smagos spārnus, pacēlās no palodzes un metās lejup naktī.
- Tieši tā, profesors sacīja, steigdamies uz kāpņu pusi. Man tūlīt pat jāiet un jāizpēta tas pašam.
CETURTĀ NODAĻA akmeŅu dĀrzi
Akmeņu dārzi atradās Malaszemes izvirzītā zemesraga pašā galā. Tur nebija nekādu augu. Ne krūmu, ne koku. Ne puķu. Nekas neauga šajā spokainajā vietā, izņemot pašus akmeņus.
Sen, sen iesēti, tie bija auguši Akmeņu dārzos, cik ilgi vien kāds zināja. Pats Pamata traktāts vairākas reizes pieminēja "brīnumainās akmens lodes, kas tiešām aug un savā neaptveramībā lido uz debesīm". Lielajai lidojošajai klintij, uz kuras bija uzcelta Sanktafraksa, sākotne bija meklējama tur.
Jauni akmeņi parādījās zem vecajiem, augot stumdami virsējos augstāk. Laika gaitā bija izveidojušās grēdas, kurās akmens balstījās uz akmens un katrs nākamais bija lielāks par apakšējo. Dīvaini, baisi vaidi un dziļa, skanīga rīboņa pavadīja akmeņu augšanu trokšņi, kas kopā ar augstajiem akmeņu krāvumu siluetiem padarīja Akmeņu dārzus par baidekli Lejaspilsētas iedzīvotājiem.
Ja tie netiktu kopti, augšējie akmeņi kļūtu tik lieli, tik lidotspējīgi, ka tie ar drūpošu nopūtu brīvi atrautos un uzlidotu augšup atklātās debesīs. Bet Akmeņu dārzi tika kopti. Liela balto kraukļu kolonija, pār kuriem valdīja Kraans, — labi kopti savu mazāko, noliesējušo Dumbrāja brālēnu pēcteči bija dzīvojuši akmeņu grēdās gadsimtiem ilgi. Tieši viņi pārraudzīja akmeņu augšanu.
To jutīgie nagi varēja noteikt gatavību sasniegušā lidojošā akmens pārvietošanos. To asā dzirde spēja uztvert čukstu no akmens, kas gatavojās brīvi lidot. Reizi, dažkārt divas reizes sezonā lielais bars mēdza pacelties debesīs un riņķot ap Lietusgaršotāju torni. Tad kā liela sniega kupena tie mēdza nolaisties uz Loftusa observatorijas slīpā jumta, dodot ziņu Sanktafraksas akadēmiķiem, ka akmeņu ražas novākšanai vajadzētu sākties.
Visaugstākā Akadēma vērīgās acs pieskatīti, ceremoniāli svētītie un rituāli šķīstītie akadēmiķi tad nolaidās
no Sanktafraksas un ķērās pie darba. Lidojošos akmeņus citu pēc cita viņi nodrošināja ar akmeņu tīkliem un klinšu ārtaustiem, kad ar šausmīgiem auriem tie izlauzās brīvībā. Būdami māņticīgi, redzot lielo balto baru kā spokainu garu vizitāciju no Malaszemes ārpuses -, Lejaspilsētas iedzīvotāji drebēja aiz bailēm. Akmeņu gaudošana un kraukļu spalgie kliedzieni vairumam zināmi kā mirušo koris bija gandrīz par daudz, lai to izturētu. Dzīvniekiem tas [1] uzdzina paniku, jaunos dzina iekštelpās, liekot aizbāzt ausis, un radīja šausmas pat visdrosmīgākajās sirdīs. Lejaspilsētas iedzīvotāji mēdza satvert savus iemīļotos talismanus vai amuletus un čukstēt neatliekamas lūgšanas, lai nāve saudzētu viņus vēl kādu laiku.
Tomēr, par spīti bailēm un māņticībai, Lejaspilsētas iedzīvotāji būtu vēl vairāk satraukti, ja troksnis kādreiz neatskanētu. Jo, lai cik biedējošs tas bija, asinis stindzinošās skaņas vēstīja lidakmeņu piegādi, no kuras katrs un visi tie bija atkarīgi. Ja lidakmeņu krājums kādreiz izsīktu, neviens kuģis nekad vairs nevarētu pacelties debesīs.
Akadēmiķi, kas bagātīgi atalgoja Lejaspilsētu par lidakmeņiem, pārāk labi apzinājās iedzīvotāju pienākumu šīs materiālās puses nodrošināšanā. Ta nesa viņiem gan lielu ietekmi, gan milzu bagātību, ļāva baudīt grezno
dzīvi brīnišķīgajā lidojošajā pilsētā un deva iespēju turpināt viņu pašu cēlās studijas.
Par spīti akmeņu nozīmīgumam, akadēmiķi nejuta vajadzību apsargāt Akmeņu dārzus. Šo uzdevumu droši varēja uzticēt baltajiem kraukļiem. Brīdī, kad akadēmiķi galu galā pabeidza savu darbu un devās projām, lielie putni mēdza skaļi mesties lejup no Loftusa observatorijas, lai kāri mielotos ar aunradžu un tilderu liemeņiem vai, kad nāve bija viesojusies Sanktafraksā, ar pašu mirušo akadēmiķu ceremoniāli noguldītajiem ķermeņiem.
Tieši šajā nāves un augšanas vietā Akmeņu dārzos bija nokritusi krītošā zvaigzne. Cauri vēja saceltajam troksnim, kas svilpoja iekšā akmeņu grēdās un ārā no tām, varēja saklausīt vieglu šņākšanu, un baltie kraukļi bija paskatījušies augšup, ieraugot, kā no ārpuses Malaszemes virzienā lido sīka gaismas lode.
Tai tuvojoties, čurkstošā, šņācošā skaņa bija kļuvusi skaļāka, gaisma lielāka, spožāka. Pēkšņi liels, tumšs mākonis bija aizsedzis mēnesi, bet Akmeņu dārzi bija kļuvuši gaišāki, nevis tumšāki, jo mirdzošā gaismas bumba bija brāzusies to virzienā. Ta bija pārvērtusi ūdeni ieplakās un iedobēs par melniem spoguļiem un apaļo akmeņu grēdas par pulēta sudraba lodēm.