"Drūmglūnis aprij savu upuri, kamēr tā sirds vēl pukst," čukstēja mamma Tatema, balsij kļūstot tikko dzirdamai. "TĀ GAN!" viņa skaļi paziņoja, sasizdama plaukstas.
Zarēns, Cīpsla un Skrimslis satrūkās.
"Mamm!" iečīkstējās Cīpsla.
"Jā gan!" stingri noteica mamma Tatema. "Jūs, jaunie. Vienmēr tik ņirgājaties un smejaties."
"Es nemaz nebiju domājis…" Zarēns iesāka, bet mamma Tatema apklusināja viņu ar savas asinssarkanās rokas mājienu.
"Nekad neuztver Dziļo mežu vieglprātīgi," viņa brīdināja Zarēnu. "Citādi tu tur neizturēsi ne piecas minūtes." Tad viņa paliecās uz priekšu un sirsnīgi saņēma Zarēna roku. "Tagad ej un atpūties," viņa teica.
Zarēnam nebija divreiz jāsaka. Viņš sekoja Skrimslim un Cīpslai laukā no būdiņas, un visi kopā devās pāri ciemata laukumam uz sabiedriskajiem guļamtīkliem. Nostiepti starp trīsstūri veidojošiem nokaltušiem kokiem, visi guļamtīkli viegli šūpojās šurp un turp. Pa to laiku Zarēns bija tik loti noguris, ka tik tikko varēja noturēt acis vaļā. Viņš sekoja Skrimslim augšā pa trepēm, kas bija pieslietas,pie viena no kokiem.
"Šis te ir mūsējais," teica slakteris, kad viņi bija sasnieguši augšējo guļamtīklu. lln te ir tavas gultas drēbes."
Zarēns pamāja ar galvu. "Paldies," viņš teica. Vatētā sega, ko mamma Tatema viņam bija nolikusi, atradās tālākajā malā. Zarēns četrrāpus aizklunkuroja pāri guļamtīklam un ietinās segā. Nākamajā mirklī viņš jau bija cieši aizmidzis.
Zarēnu neiztraucēja ne lēcošā saule, ne akmens plāksnes vilkšana pa zemi, līdz ugunskurs atradās tieši zem guļamtīkliem. Un, kad bija pienācis laiks Skrimslim un Cīpslai, un pārējiem no Tatemu ģimenes likties gulēt, Zarēns nemanīja, kā tie uzrāpās lielajā guļamtīklā un iekārtojās viņam visapkārt.
Zarēns ieslīga sarkanā sapnī. Viņš dejoja ar sarkaniem cilvēkiem milzīgā sarkanā zālē. Ēdiens bija sarkans, dzēriens bija sarkans, - pat saule, kas spīdēja pa attālajiem logiem, bija sarkana. Tas bija laimīgs sapnis. Silts sapnis. Tas ir, līdz brīdim, kad sākās čukstēšana.
"Ļoti ērti, ļoti jauki," čuksts šņāca. "Bet te taču tu neiederies, ko?"
Sapnī Zarēns palūkojās apkārt. Izdēdējis, apmetnī ģērbies stāvs lavījās projām aiz balsta, ar garu, asu pirksta nagu ieskrāpēdams sarkano virsmu. Zarēns piesardzīgi pagāja uz priekšu. Viņš nopētīja skrambu kokā: no tās plūda šķidrums kā no vaļējas brūces. Pēkšņi čukstēšana atgriezās tieši viņam ausī.
"Es vēl aizvien esmu te," viņš dzirdēja. "Es vienmēr esmu te."
Zarēns apmetās apkārt. Viņš nevienu neredzēja.
"Tu mazais, dumjais muļķīti," atkal atskanēja balss. "Ja gribi noskaidrot savu likteni, tev jānāk man līdzi."
Zarēns ar šausmām skatījās, kā kaulaina roka ar dzelteniem, gariem nagiem parādījās no apmetņa krokām, pasniedzās augšup un satvēra kapuci, taisoties atsegt seju. Zarēns mēģināja novērsties, bet nespēja pakustēties.
Te uzreiz būtne sāka dīvaini kladzinoši smieties un ļāva rokai noslīgt gar sāniem. "Drīz vien tu mani iepazīsi," tā nošņāca un sazvērnieciski paliecās viņam pretī.
Zarēnam mežonīgi dauzījās sirds. Viņš juta būtnes elpu sev pret ausi un saoda sēra un pelējuma dvaku, kas nāca no tās apmetņa ar kapuci.
"MOSTIES!"
Piepešs sauciens it kā uzsprāga Zarēna galvā. Viņš bailēs iekliedzās, atvēra acis un apjucis paskatījās apkārt. Bija gaišs, un viņš bija augstu, gulēdams uz kaut kā mīksta. Blakus viņam atradās sarkanādainas būtnes, kas visas klusām krāca. Viņš ieskatījās sejā Skrimslim, kas mierīgi gulēja, un viss atausa atmiņā.
"Mosties, MOSTIES, tu, kas esi tur augšā," viņš dzirdēja.
Zarēns pietrausās ceļos un paskatījās pāri guļamtīkla malai. Tālu lejā bija kāds slakteris - vienīgais, kas negulēja. Viņš bikstīja ugunskuru.
"Vai tas biji tu?" Zarēns sauca lejup.
Slakteris viegli pieskārās pierei un pamāja ar galvu. "Mamma Tatema teica, lai es tev neļaujot gulēt visu dienu,
kundziņ Zarēn," viņš sauca pretī. "Tāpēc ne, ka tu esi saules būtne."
Zarēns paskatījās debesīs. Saule jau bija gandrīz augstākajā punktā. Viņš atrada ceļu uz guļamtīkla malu, cenzdamies nepamodināt nevienu no gulošās ģimenes, un nokāpa lejā pa trepēm.
"Tā tas ir, kundziņ Zarēn," teica slakteris, palīdzēdams viņam tikt nost no apakšējā pakāpiena. "Tev priekšā garš ceļš."
Zarēns sarauca pieri. "Bet man likās, es mazliet vēl varētu palikt," viņš teica. "Man te patīk, un brālēns Sne- termizis neievēros, ka manis nav, - vismaz kādu laiku ne…"
"Palikt te?" slakteris pavīpsnāja. "Palikt te? Bet tu taču te galīgi neiederētos. Redz, mamma Tatema vēl rītausmā teica, ka tu esot viens lempīgs, riebīgs puišelis, kam nav nekādas izpratnes par ādām…"
"Mamma Tatema tā teica?" Zarēns norija kamolu, kas kāpa kaklā. "Bet viņa man uzdāvināja šo vesti," viņš teica, viegli pieskardamies tai. Vilna saspurojās un sacēlās stāvus. "Au!" viņš iesmilkstējās.
"Ā, to," lišķīgi teica slakteris. "Nav vērts pievērst uzmanību. Tā ir tikai veca veste. Citādi no sitām netiek vaļā!" viņš piebilda un ļauni iesmējās. "Nu tu gribi doties atpakaļ pie savējiem, un tev vajadzīgā taka atrodas tur."
Slakteris norādīja uz meža pusi. Tajā brīdī pelēku putnu bars, skaļi trokšņojot, pacēlās gaisā.
"Es iešu!" teica Zarēns. Acis viņam sūrstēja, bet viņš nesāka raudāt - ne jau redzot šim mazajam vīrelim ar sarkano seju un ugunīgajiem matiem.
"Un uzmanies no drūmglūņa!" kad Zarēns bija ticis līdz kokiem, nopakaļ skanēja slaktera izsmējīgā balss ar deguna pieskaņu.
"Es uzmanīšos no drūmglūņa, protams," nomurmināja Zarēns. "L!n no augstprātīgiem slakteriem, kas vienu brīdi izturas pret tevi kā pret varoni, bet nākamo - kā pret mizas gliemi!"
Viņš pagriezās, lai to pateiktu, bet slakteris jau bija projām. Zarēns atkal bija viens pats.
CETURTĀ NODAĻA
MIROŅGALVĀDIS
Kad zaļais, ēnainais un draudīgais mežs atkal ieskāva Zarēnu, viņš satraukts satvēra kaklā uzkarinātos amuletus, citu pēc cita. Ja Dziļā meža sirdī slēpjas kāds varens ļaunums, vai tad ar šiem mazajiem koka un ādas gabaliņiem tiešām varētu pietikt, lai to atvairītu?
"Ceru, ka man nekad nenāksies to uzzināt," viņš nomurmināja.
Zarēns gāja aizvien tālāk un tālāk. Parādījās nepazīstami koki. Dažiem bija gari ērkšķi, dažiem - piesūcekņi, dažiem - acis. Zarēnam tie visi izskatījās bīstami. Dažkārt tie bija saauguši tik cieši kopā, ka, par spīti ļaunām priekšnojautām, nebija citas iespējas kā vien spraukties starp to grubuļainajiem stumbriem.
Atkal un atkal Zarēns lādējās par savu augumu un garumu. Atšķirībā no meža troļļiem un slakteriem, kas bija īsa auguma, vai pinkulāča, kas bija spēcīgs, viņš nebija piemērots dzīvei Dziļajā mežā.
Un tomēr, kad koki pēkšņi kļuva retāki, Zarēnu pārņēma vēl lielāks satraukums. No solītās takas nebija ne miņas. Žigli iedams pāri plašajam, raibajam klajumam, lai atkal tiktu atpakaļ starp kokiem, cik ātri vien iespējams, viņš pameta acis pār plecu, vai tur nav kāds radījums, kas varētu viņam nodarīt pāri. Ja neskaita mazu, spalvainu dzīvnieciņu ar zvīņveida ausīm, kurš spļaudījās, kad viņam gāja garām, šķita, ka nevienu no Dziļā meža iemītniekiem neinteresēja izstīdzējušais jauneklis, kas steidzās cauri viņu valstībai.
"Skaidrs, ja iešu tālāk, es nonākšu uz takas," viņš teica. "Skaidrs!" viņš atkārtoja un bija pārsteigts, cik vārga un nenoteikta izklausījās viņa balss.