"Vispirms jādara tas, kas jādara vispirms," Zarēns nodomāja, pa labi pamanījis vienu vēl gluži veselu mežkārumu guļam uz komposta kaudzes. Viņš to pacēla un noslaucīja savā aunradža ādas vestē, līdz tā miza spīdēja. Izsalcis viņš iekodās auglī. Sarkana sula tecēja viņam pār zodu.
Zarēns laimīgi pasmaidīja. "Cik burvīgi!" viņš ēzdams izgrūda.
septītā nodaļa
STIDZVABOLES
UN SLAUCAMCIRMENI
Zarēns apēda mežkārumu un aizsvieda projām serdi. Sāpīgi grauzīgā sajūta vēderā bija zudusi. Viņš piecēlās kājās, noslaucīja rokas jakā un paskatījās apkārt. Viņš stāvēja milzu komposta kaudzes vidū kādā pazemes alā, kas bija tikpat ietilpīga kā kolonija virs tās.
Sakodis zobus un cenzdamies neieelpot, Zarēns aiz- slampāja pāri pūstošām augu valsts paliekām uz otru pusi un pakāpās uz norobežojoša vaļņa. Viņš skatījās uz griestiem augstu virs galvas. "Ja ir kāds ceļš iekšā," viņš drūmi nomurmināja, "tad jābūt ceļam laukā."
"Nebūt ne katrā ziņā," atskanēja kāda balss.
Zarēns satrūkās. Kas to teica? Tikai tad, kad šis radījums panāca uz viņa pusi un gaisma apspīdēja tā caurspīdīgo ķermeni un ķīļveida galvu, Zarēns aptvēra, cik tuvu tam bija atradies.
Liels un lempīgs, tas atgādināja tādu kā stikla kukaini. Neko līdzīgu Zarēns agrāk nebija redzējis. Viņam nebija
ne jausmas par pazemes stldzvaboļu midzeņiem un ari par barojamiem slaucamcirmeņiem, kurus tie kopa, ne.
Pēkšņi kukainis metās uz priekšu un sagrāba nagos Zarēna apkakli. Zarēns iekliedzās, pavisam tuvu ieraudzījis raustīgo galvu, kustīgos taustekļus un milzīgās daudzšķautņu acis, kas nespodrajā gaismā spīdēja zaļas un oranžas.
"Te man ir vēl viens," radījums sauca. Varēja dzirdēt kaut ko steidzīgi tuvojamies, un stīdzvabolei pievienojās trīs citas.
"Es nezinu, kas viņai tur augšā lēcies," teica pirmā.
"Augstākā mērā nolaidīga," teica otrā.
"Viņa būtu pirmā, kas žēlotos, ja ar medu kaut kas nebūtu kārtībā," teica trešā. "Mums vajadzēs ar viņu pārmīt kādu vārdu."
"Tā jau nu no tā būs kāds lielais labums," teica pirmā. "Es viņai esmu teikusi vienreiz, es viņai esmu teikusi tūkstošiem reižu…"
"DĀRZENIS, NEVIS DZĪVNIEKS!" viņas nokaitinātas kliedza visas reizē.
Kukainis, kas turēja Zarēnu, cieši pētīja viņu. "Nav tāds kā parastie kaitēkļi, kurus mēs dabūjam," tas piezīmēja. "Šim te ir mati!" Tad bez jebkāda brīdinājuma tas sasvērās uz vienu pusi un neganti iekoda Zarēnam rokā.
"AU!" Zarēns iekliedzās.
"Pē-ē!" iespiedzās stīdzvabole. "Tas ir skābs?
"Kāpēc tev tā vajadzēja darīt?" prasīja Zarēns.
"Un tas prot runāt!" otra pārsteigta teica. "Labāk iešauj to atkritumu krāsnī, iekams no tā nav cēlušās nepatikšanas."
Zarēns noelsās. Atkritumu krāsnī? Viņš izrāvās no kukaiņa spīļu tvēriena un drāzās projām pa paaugstinātiem, krusteniski izkārtotiem celiņiem. Tūlīt atskanēja spalga trauksmes dūkoņa un četri niknie kukaiņi metās viņu vajāt.
Zarēnam skrienot, arī pazemes ainava sāka mainīties. Viņš skrēja garām laukam pēc lauka, kuros dārzkopji kukaiņi kaplēja un grāba. Vēl uz priekšu, un augsni klāja sārti punkti, it kā tur kaut kas dīgtu. Vēl tālāk, un lauki bija pilni ar mirdzošām sārtām sēnēm, kuras auga kā sūkļveida ragi.
"Nu tu esi noķerts," atskanēja balss.
Zarēns spēji apstājās. Divas no stīdzvabolēm bija viņam priekšā. Viņš pagriezās. Otras divas tuvojās no mugurpuses. Nekas cits neatlika. Zarēns nolēca no celiņa un metās pāri laukam, skrienot lauzdams taku caur sārtajām sēnēm.
"VIŅŠ IR SĒŅU DOBĒS," kukaiņi spalgi kliedza. "VIŅŠ JĀAPTUR!"
Zarēnam pamira sirds, kad viņš apjēdza, ka nav vienīgais starp sārtajām suņusēnēm. Viss lauks bija pilns ar milzīgiem, lempīgiem radījumiem, tikpat caurspīdīgiem kā kukaiņi, un tie visi ganījās, ēzdami sēnes.
Zarēns redzēja, kā sakošļātais ēdiens ceļo pa barības vadu ķermeņa iekšpusē, lejup kuņģi un tālāk gar asti uz milzīgu, pūslim līdzīgu maisu ar sārtu šķidrumu. Viens no dzīvniekiem pacēla galvu un izgrūda zemu rūcienu. Pārējie pievienojās. Drīz vien gaiss drebēja no rēcieniem.
"AIZTURIET KAITĒKLI!" spalgi kliedza dārzkopji kukaiņi. Slaucamcirmeņi sāka nākt uz priekšu.
Zarēns metās uz vienu pusi, uz otru, izlocīdamies starp masīvajiem dzīvniekiem, kas meimuroja viņa virzienā. Slīdot un klūpot uz sabradātajām sēnēm, viņš tik tikko paspēja sasniegt tālāko galu. Pat tad, kad rāpās augšā pa uzbērumu, viņš juta kāda slaucamcirmeņa elpu, kad tas ķēra pēc viņa potītēm.
Zarēns bažīgi paskatījās apkārt. Pa kreisi un pa labi stiepās celiņš, bet abos virzienos tas bija aizšķērsots. Viņam
aiz muguras bija slaucamcirmeņi, kas vēlās aizvien tuvāk. Priekšā bija nogāze ar gropi, kas pazuda lejup ēnās.
"Ko nu?" viņš elsa. Izvēles nebija. Viņam vajadzēja tikt lejup pa nogāzi. Viņš pagriezās apkārt un ar galvu pa priekšu metās ēnainajā tumsā.
"TAGAD VIŅŠ DODAS UZ MEDUS BEDRI!" stīdzvabo- les spalgi kliedza. "AIZŠĶĒRSOJIET VIŅAM CEĻU. tūlīt pat.
Bet ar masīvajiem medus maisiem, kurus tie uzmanīgi vilka līdzi, slaucamcirmeņi kustējās lēni. Joņodams lejup pa nogāzi, Zarēns drīz atstāja tos tālu aiz muguras. Ja vien es varētu… Zarēns domāja. Pēkšņi zeme pavērās viņa priekšā. Zarēns iekliedzās. Viņš skrēja pārāk ātri, lai apstātos.
"NĒ!" Viņa kājas izmisīgi minās pa gaisu. "AĀĀAH!" viņš kliedza, strauji krizdams lejup.
PLUNKS!
Viņš iekrita dziļa dīķa vidū un nogrima. Brīdi vēlāk viņš klepodams un sprauslādams iznira un sāka neprātīgi kulties.
Dzidrais, sārtais šķidrums bija silts un salds. Tas iekļuva Zarēnam ausīs un acīs, mutē; mazliet ietecēja kaklā.
Viņš lūkojās augšup uz bedres stāvajām malām un novaidējās. Nu bija vēl ļaunāk. Viņš nekad nespēs izrāpties laukā.
Augstu virs viņa stīdzvaboles un slaucamcirmeņi nonāca pie tāda paša secinājuma. "Tur neko nevar darīt," Zarēns dzirdēja viņus sakām. " Viņai vajadzēs to nokārtot. Mums jādara darbs."
Un tad - kamēr Zarēns kūlās pa lipīgo šķidrumu - stīdzvaboles pietupās un sāka raustīt pupus, kas atradās uz slaucamcir- meņu medus maisiem. Bedrē šļācās sārtas strūklas.
"Viņas tos slauc," Zarēns pārsteigts noelsās. Lipīgais sārtais medus skalojās viņam vis- (ļ apkārt. "DABŪJIF.T ,, ) MANI LAUKĀ!"
viņš auroja. "Jus nevarat mani te pamest… buļbuļ buļbuļ buļ buļ…"
Zarēns bija sācis slīkt. Aunradža ādas veste, kas iepriekš bija izglābusi viņam dzīvību, tagad draudēja to atņemt. Tās biezā vilna bija samirkusi lipīgajā šķidrumā un kļuvusi smaga. Lejup, lejup, lejup vilka Zarēnu - atvērtām acīm, lejup valkanajā sārtumā. Viņš mēģināja uzpeldēt virspusē, bet rokas un kājas bija pārkoksnējušās. Viņš bija uz spēka izsīkuma robežas.
Noslīcis beigts sārtajā medū, viņš bēdīgi domāja.
Un, it kā ar to jau nebūtu ļauni diezgan, viņš aptvēra, ka nebija viens. Kaut kas jauca dīķa mieru. Tas bija garš, čūskai līdzīgs radījums ar prāvu galvu, kas mētājās pa sārto šķidrumu. Zarēnam sirds atbalsojās ausīs. Noslīcis vai aprīts. Kas par izvēli! Viņš izlocījās apkārt un mežonīgi spārdījās.