Zarēns palūkojās augšup. Saule spīdēja spoži, un pat uz gaismas izraibinātās meža augsnes varēja just tās briedinošo siltumu. No piemirkušās zemes cēlās vārgas miglas grīstes. Un, aunradža ādas vestei žūstot, pats Zarēns arī sāka tvaikot.
Izsalkumu nebija iespējams neņemt vērā. Iekšā viņam žņaudza un grauza. Vēders nepacietīgi rūca. "Es zinu, es zinu," teica Zarēns. "Tiklīdz es kaut ko atradīšu, tu to dabūsi. Vienīgā nelaime - ko?"
Piegājis pie koka, kas smagi līka no tumši sarkanas ražas, viņš apstājās. Daži no apaļajiem, pilnīgajiem augļiem bija tik gatavi, ka bija iesprāguši un no mizas pilēja zeltaina sula. Zarēns aplaizīja lūpas. Augli izskatījās tik sulīgi saldi, tik kārdinoši garšīgi. Viņš pasniedzās augšup un satvēra vienu no tiem.
Pēc sajūtas tas bija maigs un notrūka no kātiņa ar šļakstošu skaņu. Zarēns pagrozīja to rokās. Viņš to noberzēja pret vestes vilnu. Lēni viņš to pacēla pie mutes un…
"Nē!" viņš teica. "Man nav dūšas." Un viņš aizsvieda augli projām. Vēders dusmīgi nokurkstējās. "Tev būs
jāpagaida," Zarēns atcirta un drūmi soļoja tālāk, pusbalsī murminādams par to, cik stulbs viņš bijis, pat iedomādamies vien ēst kaut ko nepazīstamu. Jo, lai gan daudzi no Dziļā meža augļiem un ogām bija saldi un barojoši, vēl vairāk bija indīgo.
Piemēram, pietika ar vienu pilienu sārtā sirdsābola sulas, lai būtu nogalēts uz vietas. Un nāve ne tuvu nebija vienīgās briesmas. Bija tādi augļi, kas varēja padarīt aklu, augļi, kas apēsti iekšpusē varēja uzsprāgt, augļi, kas spēja paralizēt. Bija arī tāda skrāpaugu oga, no kuras cēlās zili, kārpaini izsitumi, kas nekad nenogāja. Un bija vēl kāds auglis - kauliņsulis, kas samazināja tos, kas to ieēda, - jo vairāk ēda, jo mazāks kļuva. Tie nelaimīgie, kuri bija apēduši par daudz, pazuda pavisam.
"Pārāk bīstami," Zarēns noteica pie sevis. "Man vajadzēs izturēt, līdz es nonākšu pie koka, kuru pazīstu."
Turpinot ceļu cauri Dziļajam mežam, no neskaitāmiem dažādiem koku veidiem, ko Zarēns redzēja, neviens pats tomēr nešķita pazīstams.
"Tā nu tas ir, ja esi audzis kopā ar meža troļļiem," viņš noguris nopūtās.
Tā kā meža troļļi nekad nenogāja no takas, viņi paļāvās uz citiem, kas nodrošināja viņus ar
augļiem no Dziļā meža. Viņi nodarbojās ar preču apmaiņu, nevis sagādi. Tagad vairāk nekā jebkad agrāk Zarēns vēlējās, kaut tā nebūtu.
Apņēmīgi cenzdamies neņemt vērā sava vēdera iebildumus, Zarēns soļoja tālāk. Ķermenis jutās smags, bet galva bija dīvaini viegla. Siekalas sariesās no smaržām, kas uzvēdīja no augļu kokiem, bet paši augļi, šķiet, kārdinoši spīdēja. Jo bads ir dīvaina padarīšana. Tas notrulina smadzenes, bet saasina sajūtas. Un, kad lūza zariņš tālu priekšā, Zarēns to saklausīja kā lūzušu tieši blakus.
Viņš sastinga un pētoši lūkojās uz priekšu. Kāds vai kaut kas tur bija. Zarēns pagājās uz to pusi, cenzdamies pats neuzkāpt uz kāda trausla zariņa. Viņš gāja tuvāk, pārskriedams no viena koka pie cita. Viņš dzirdēja kaut ko vaidam un sakņupa, lai nebūtu redzams. Tad, sirdij stipri pukstot, viņš lēni pavirzījās uz priekšu, satraukts paskatījās gar stumbru - un atradās vaigu vaigā ar milzīgu un pinkainu zvēru, lielu kā kalns.
Tas maigi berzēja spalvainās sejas vienu pusi ar milzu nagaino ķepu. Kad viņu acis sastapās, radījums atmeta atpakaļ galvu, atņirdza zobus un iegaudojās pret debesīm.
"Āāāāh!" Zarēns iekliedzās un steigšus parāvās atpakaļ aiz koka. Bailēs drebēdams, viņš dzirdēja lūstošu zaru troksni, kad zvērs slampāja projām, lauzdams ceļu cauri krūmājiem. Pēkšņi troksnis apklusa un gaisu piepildīja žēlabaina jodelēšana. Nākamajā mirklī no tālienes atsaucās otra balss.
"Pinkulāči!" noteica Zarēns.
Viņš bieži bija tos dzirdējis agrāk, bet šis bija pirmais, ko Zarēnam gadījās redzēt. Tas bija pat lielāks, nekā viņš bija domājis.
Būdams neparasti liels un spēcīgs, pinkulācis tomēr ir bikls radījums. Tā runā, ka tā lielās, skumīgās acis redzot pasauli lielāku, nekā tā īstenībā ir.
Zarēns atkal palūrēja gar koku. Pinkulācis bija projām. Pieliektu augu ceļš veda atpakaļ mežā. "Pa šo taku gan es neiešu," viņš teica. "Es…"
Viņš palika kā sastindzis. Pinkulācis nebija projām. Tas tur stāvēja, pat ne desmit soļu attālumā. Tā spalvas bālais zaļums gandrīz saplūda ar apkārtni. "Vū!" tas klusi ierūcās un pacēla milzīgo ķepu pie vaiga. "Vū-ū?"
Dzīvnieks tiešām bija masīvs, vismaz divreiz tik garš kā Zarēns, un tādu ķermeņa uzbūvi kā milzu piramīda. Tā kājas bija kā koku stumbri un priekšķepas tik garas, ka vilkās pa zemi. Četri nagi ķepu galos bija tik gari kā Zarēna apakšdelmi, tāpat kā divi ilkņi, kas izliecās no izvirzītā apakšžokļa. Vienīgi tā ausis - maigi, spārniem līdzīgi veidojumi, kas nemitējās plivināties, - neizskatījās kā akmenī kaltas.
Pinkulācis nopētīja Zarēnu ar savām skumjajām acīm. "Vū-ū?" tas atkal ierūcās.
Tam kaut kas sāpēja, tik daudz bija skaidrs. Par spīti savam lielumam, tas izskatījās dīvaini neaizsargāts. Zarēns saprata, ka tam droši vien vajadzīga viņa palīdzība. Viņš paspēra soli uz priekšu. Pinkulācis darīja to pašu. Zarēns pasmaidīja. "Kas noticis?" viņš jautāja.
Pinkulācis plati atvēra muti un ar nagu neveikli bakstīja iekšpusē. "U-hū."
Zarēns satraukts norija siekalas. "Ļauj man apskatīt," viņš teica.
Pinkulācis panāca tuvāk. Tas pārvietojās, noliekot abas priekšķepas uz zemes un pārceļot pakaļkājas uz priekšu. Zvēram tuvojoties, Zarēns pārsteigts pamanīja, ka tam starp spalvām aug pelēkzaļa sūna. Tās dēļ pinkulācis izskatījās zaļš.
"Vū," pinkulācis noņurdēja, apstādamies zēna priekšā. Tas atvēra muti, un Zarēnu ķēra smirdīga, silta gaisa brāzma. Viņš saviebās un novērsās. "VŪ!" nepacietīgi ņurdēja pinkulācis.
Zarēns paskatījās uz augšu. "Es… es tik augstu nevaru aizsniegt," viņš paskaidroja. "Pat pirkstgalos pacēlies ne. Tev vajadzēs atgulties," viņš teica un norādīja uz zemi.
Pinkulācis pamāja ar dižo galvu un apgūlās Zarēnam pie kājām. Un, palūkojies lejup tā milzīgajās un skumjajās acīs, viņš ieraudzīja kaut ko negaidītu tumšajās, zaļajās dzīlēs. Tās bija bailes.
"Atver plati," Zarēns klusi teica un atpleta muti, lai parādītu, ko bija domājis. Pinkulācis sekoja viņa paraugam. Zarēns skatījās radījuma plašajā mutē, pāri mežonīgu zobu rindām un dziļāk rīkles pavērtajā tunelī. Tad viņš to ieraudzīja mutes dziļumā kreisajā pusē; zobu, kas bija tik bojāts, ka no dzeltena bija kļuvis par melnu.
"Debesis augstās!" Zarēns iesaucās. "Nav nekāds brīnums, ka tev sāp."
"Vū-vū, vu-ūū!" pinkulācis rūca un vairākas reizes parāva ķepu projām no mutes.
"Vai tu gribi, lai es to izrauju?" Zarēns jautāja.
Pinkulācis pamāja, un pa lielai asarai noritēja no abu acu kaktiņiem.
"Saņem dūšu," Zarēns nočukstēja. "Es mēģināšu tev nenodarīt sāpes."
Viņš nometās ceļos, atrotīja piedurknes un tuvāk apskatīja pinkulāča mutes iekšpusi. Lai gan šis zobs nevarēja lielumā mēroties ar diviem varenajiem ilkņiem, tas tomēr bija kā mazs sinepju trauciņš. To aptvēra smaganas, tik sarkanas un pietūkušas, ka šķita - tās tūlīt pārsprāgs. Zarēns piesardzīgi pasniedzās un saņēma bojāto zobu.
Pinkulācis sarāvās un strauji aizgriezās. Viens no ilkņiem, ass kā nazis, ieskrāpēja Zarēnam roku, parādījās asinis. "Au! Tā vis nedari!" viņš kliedza. "Ja tu gribi, lai es palīdzu, tev jābūt pilnīgi nekustīgam. Saprati?"