"Vū-vū!" pinkulācis nobubināja.
Zarēns mēģināja atkal. Šoreiz, lai gan pinkulācis aiz sāpēm samiedza lielās acis, tas nepakustējās, un Zarēns satvēra zobu.
"Rauj un griez," viņš pats sevi pamācīja, satverot ciešāk cauro zobu. Viņš gatavodamies saņēmās. "Trīs. Divi. Viens. AIZIKT!" viņš sauca.
Zarēns vilka un grieza. Viņš vilka tik stipri, ka sasvērās atpakaļ, griezdams zobu apkārt. Tas notrīsēja un nobrakšķēja, un saknes iznāca laukā no smaganām. Izšļācās asinis un strutas. Zarēns nogāzās augšpēdus zemē. Viņam rokās bija zobs.
Pinkulācis, acīm mežonīgi zvērojot, pielēca stāvus. Tas atņirdza zobus, sita sev pa krūtīm, tas satricināja Dziļā meža klusumu ar apdullinošu rēcienu. Tad, šausmīga niknuma pārņemts, tas sāka nevaldāmi plosīt apkārtējo mežu. Krūmi tika izrauti, koki tika nogāzti.
Zarēns nolūkojās ar šausmām. Radījums laikam aiz sāpēm sajucis prātā. Viņš pietrausās kājās un mēģināja aizlavīties, iekams zvērs sāktu izgāzt niknumu pār viņu…
Bet bija jau par vēlu. Pinkulācis bija pamanījis viņu ar acs kaktiņu. Tas pagriezās apkārt. Tas pasvieda sāņus izrautu atvasi. "VŪŪ!" zvērs auroja un lēkšoja uz viņa pusi, acīm gailot un zobiem mirdzot.
"Nē!" Zarēns čukstēja šausmās, ka tūlīt tiks saraustīts gabalos.
Nākamajā mirklī pinkulācis metās viņam virsū. Zarēns sajuta tā masīvās ķepas ap savu ķermeni, saoda sūnu pilnā kažoka pelējuma smaku un tika piespiests pie radījuma vēdera.
Un tā abi kādu brīdi palika. Zēns un pinkulācis, pateicībā apkampis zēnu Dziļā meža pēcpusdienas retinātajā gaismā.
"Vū-vū," beidzot teica pinkulācis un palaida vaļā ķepas. Tas parādīja sev iekšā mutē un jautājoši pakasīja galvu.
"Tavs zobs?" vaicāja Zarēns. "Te tas ir!" Un viņš uz plaukstas stiepa to pinkulācim.
Pinkulācis tik lielai būtnei neparastā maigumā paņēma zobu un noslaucīja pret kažoku. Tad viņš to pacēla pret gaismu, lai Zarēns varētu redzēt caurumu, kas bija izēdies pavisam cauri. "Vū," tas teica, pie- skardamies amuletiem Zarēnam ap kaklu. Tad pasniedza zobu atpakaļ.
"Vai tu gribi, lai valkāju to ap kaklu?" jautāja Zarēns.
"Vū," apstiprināja pinkulācis. "Vū-vū."
"Veiksmei," teica Zarēns.
Pinkulācis piekrītoši pamāja. Un, kad Zarēns bija uzvēris zobu uz siksniņas pie Speldas labas veiksmes amuletiem, tas vēlreiz apmierināts pamāja.
Zarēns pasmaidīja. "Vai tagad jūties labāk?" viņš jautāja.
Pinkulācis nopietni pamāja. Tad, pieskāries krūtīm, tas pastiepa ķepu pretī Zarēnam.
"Vai ir kaut kas tāds, ko tu man varētu izdarīt kā atlīdzību?" Zarēns jautāja. "Kā nu ne!" viņš teica. "Ēdiens, ēdiens," viņš piebilda un paplikšķināja sev pa vēderu.
Pinkulācis izskatījās apjucis. "Vū!" tas ierūcās un iepleta ķepas plašā lokā.
"Bet es nezinu, ko var droši ēst," Zarēns paskaidroja. "Labs? Slikts?" viņš vaicāja, rādīdams uz dažādajiem augļiem.
Pinkulācis pamāja ar ķepu un pieveda viņu pie augsta zvanveida koka ar bāli zaļām lapām un koši sarkaniem augļiem, tik gataviem, ka tie pilēja. Zarēns kāri aplaizīja lūpas. Pinkulācis pasniedzās augšup, ar nagiem noplūca augli un pasniedza Zarēnam.
"Vū," zvērs uzstājīgi ierūcās un paplikšķināja sev pa vēderu. Auglis bija labs; Zarēnam vajadzētu to ēst.
Zarēns paņēma augli un iekodās tajā. Tas bija vairāk nekā labs. Tas bija gards! Salds, sulīgs, ar vieglu meža ingvera smaržu. Kad auglis bija apēsts, viņš pagriezās pret pinkulāci un atkal paplikšķināja sev pa vēderu. "Vēl," viņš teica.
"Vū," plati smaidīja pinkulācis.
No viņiem sanāca dīvains pāris - spalvainais kalns un izstīdzējušais puika -, un reizēm Zarēns mēdza sev jautāt, kāpēc gan pinkulācis turējās ar viņu kopā. Galu galā tas bija tik liels un stiprs un zināja tik daudz par Dziļā meža noslēpumiem, ka Zarēns tam nebūtu vajadzīgs.
Varbūt pinkulācis arī bija juties vientuļš. Varbūt tas bija pateicīgs par sāpošā zoba izraušanu. Vai varbūt pinku- lācim viņš gluži vienkārši patika. Zarēns cerēja, ka tā. Pilnīgi noteikti viņam pinkulācis patika - tas viņam patika vairāk par visiem citiem, ko viņš bija pazinis. Vairāk par Birkmati. Vairāk par Skrimsli. Vairāk pat par Rupjogli, kad viņi abi vēl bija draugi. Cik tāla un cik sena tagad šķita viņa dzīve pie meža troļļiem!
Zarēns apzinājās, ka pa šo laiku brālēns Snetermizis droši vien būs nosūtījis ziņu, ka viņš nav ieradies. Nez, ko viņi domā? Viņš zināja, kāda būtu Tantema skarbā atbilde. "Nomaldījies no takas," viņš varēja dzirdēt savu tēvu sakām. "Vienmēr esmu zinājis, ka viņš to izdarīs. Viņš nekad nav bijis meža trollis. Māte viņu par daudz lutināja."
Zarēns nopūtās. Nabaga Spelda. Viņš varēja iedomāties mātes asarām noplūdušo seju. "Es viņam teicu," Spelda šņukstēja. "Es viņam teicu, lai paliek uz takas. Mēs viņu mīlējām kā savējo."
Bet Zarēns īstenībā nebija viens no viņiem. Viņš neiederējās - ne starp meža troļļiem, ne starp slakteriem un noteikti ne goblinpuišu lipīgo medus kāru kolonijā.
Varbūt tieši te viņš iederējās, kopā ar vientuļo, veco pinkulāci bezgalīgajā Dziļajā mežā, klaiņājot no maltītes līdz maltītei, guļot mīkstās, drošās, slepenās vietās, kuras zina tikai pinkulāci. Mūžam ceļā, nekad ilgi nepaliekot vienā vietā un nekad neejot pa taku.
Reizēm, kad mēness pacēlās virs dzelzskoka priedēm, pinkulācis, pa pusei pievēris acis, mēdza apstāties un, mazajām austiņām plivinoties, paošņāt gaisu. Tad tas dziļi ievilka elpu un izgrūda nakts gaisā vientulīgu jodelēšanas saucienu.
No lielas tālienes mēdza atskanēt atbilde: cits vientuļš pinkulācis tur atsaucās pāri Dziļā meža plašumiem. Iespējams, kādu dienu tie nejauši saskriesies. Iespējams - ne. Šīs bija tās skumjas viņu dziesmā. Tās bija skumjas, ko Zarēns saprata.
"Pinkulāci?" viņš ierunājās kādā svelmīgā pēcpusdienā.
"Vū?" pinkulācis atsaucās, un Zarēns sajuta uz pleca milzu ķepu, spēcīgu, tomēr maigu.
"Kāpēc mēs nekad nesastopam tos pinkulāčus, ar kuriem tu sasaucies naktīs?" viņš jautāja.
Pinkulācis paraustīja plecus. Tā nu vienkārši bija. Tas pasniedzās augšup, noplūca zaļu zvaigžņveida augli no koka. Pinkulācis to pabikstīja, paostīja - un ierūcās.
"Nav labs?" vaicāja Zarēns.
Pinkulācis papurināja galvu, ar nagu atplēsa augli vaļā un ļāva tam nokrist zemē. Zarēns palūkojās apkārt.
"Un kādi ir tie?" viņš jautāja, rādīdams augšup uz maziem, apaļiem, dzelteniem augļiem, kas karājās augstu virs galvas.
Pinkulācis pastiepās uz augšu un norāva ķekaru. Visu laiku ostīdams, tas vēlreiz un vēlreiz grozīja augļus masī- vajās ķepās. Tad tas uzmanīgi izrāva no ķekara vienu augli, ar nagu ieskrāpēja tā mizu un atkal paostīja. Beigās tas pielika sīrupa lāsi pie savas garās, melnās mēles gala un nočāpstināja lūpas. "Vū-vū," tas beidzot sacīja un pasniedza visu kekaru.
"Brīnišķīgi," Zarēns nošmaukstināja. Kā viņam bija paveicies, ka bija šis pinkulācis, kas viņam parādīja, ko drīkst un ko nedrīkst ēst. Viņš parādīja uz sevi, tad uz pinkulāci. "Draugi," viņš teica.
Pinkulācis parādīja uz sevi un tad uz Zarēnu. "Vū," sacīja viņš.
Zarēns pasmaidīja. Augstu virs viņa, bet zemu debesīs rietēja saule, un gaisma mežā mainījās no citrondzeltenas par dziļi zeltainu mirdzumu, kas lija cauri lapotnei kā silts sīrups. Viņš nožāvājās. "F.s esmu noguris," viņš teica.