"Vū?" pārjautāja pinkulācis.
Zarēns salika plaukstas kopā un atbalstīja uz tām vaigu. "Gulēt," viņš teica.
Pinkulācis pamāja. "Vū. Vū-vū," tas teica.
Dodoties atkal ceļā, Zarēns pie sevis smaidīja. Kad viņi bija satikušies, pinkulāča krākšana nebija ļāvusi gulēt. Tagad viņam būtu visai grūti iemigt bez nomierinošās rīboņas blakus.
Viņi gāja tālāk, Zarēns sekoja pinkulācim pa taku, ko tas izlauza cauri krūmu biežņai. Iedams garām zilganzaļam ērkšķainam krūmam, Zarēns izklaidīgi pasniedzās un noplūca pāris baltu pērļveida ogu, kas auga ķekaros pie katra ērkšķa pamatnes. Vienu no tām viņš iemeta mutē.
"Vai drīz jau būsim klāt?" viņš jautāja.
Pinkulācis pagriezās. "Vū?" tas jautāja. Pēkšņi tā platās acis samiedzās un ausis ar kušķīšiem sāka plivināties.
"VŪŪŪ!" tas ierēcās un klupa zēnam virsū.
Kas tad nu bija noticis? Vai pinkulācis atkal jūk prātā?
Zarēns pagriezās uz papēžiem un, kad masīvais zvērs lēca uz viņa pusi, pašāvās nost no ceļa. Tas varētu viņu saspiest, pat to negribēdams. Pinkulācis nogāzās zemē, samīcīdams augus. "VŪ!" tas atkal ierēcās un mežonīgi metās viņam virsū.
Sitiens trāpīja Zarēnam pa roku. No tā viņš apgriezās apkārt. Viņa plauksta pavērās, un pērļainā oga ielidoja krūmos. Zarēns ar būkšķi nokrita zemē. Viņš palūkojās augšup. Pinkulācis draudīgi slējās pār viņu. Zarēns sāka kliegt. Tajā brīdī otra oga - tā, kas bija mutē, - paslīdēja atpakaļ un iesprūda rīklē. Un tur tā palika.
Zarēns klepoja un sprauslāja, bet oga nekustējās ne no vietas. Cīnoties pēc gaisa, seja viņam kļuva sārta, pēc tam sarkana. Viņš pieslējās kājās un skatījās augšup uz pinkulāci. Acu priekšā viss sāka peldēt. "Neva' paelpo'!" viņš nosēcās un tvēra pie rīkles.
"Vū!" iesaucās pinkulācis un sagrāba Zarēnu aiz potītēm.
Zarēns juta, ka tiek pacelts ar kājām gaisā. Pinkulāča smagā ķepa sāka dauzīt viņam pa muguru. Tas sita vēl un vēl, bet tik un tā oga neizkustējās. Vēl un vēl, un vēl…
paukš!
Oga izšāvās Zarēnam no mutes un aizlēkāja pa zemi.
Zarēns noelsās un sāka kampt gaisu. Nevaldāmi elšot, viņš staipījās un locījās pinkulāča tvērienā ar kājām gaisā. "Zemē," viņš noķērkstēja. Ar brīvo ķepu pinkulācis pacēla Zarēnu stāvus un uzmanīgi noguldīja sausu lapu kaudzē. Tad zemu pieliecās un piegrūda galvu pavisam tuvu klāt. "Vū-vū?" tas jautāja. Zarēns palūkojās pinkulāča rūpju pilnajā sejā. Tā acis bija ieplestas platāk nekā parasti. Zvērs jautājoši sarauca pieri. Zarēns pasmaidīja un apkampa pinkulāci ap kaklu.
"Vū!" tas teica.
Pinkulācis atliecās nost un paskatījās Zarēnam acīs. Tad pagriezās un rādīja uz ogu, kas Zarēnu gandrīz bija nosmacējusi. "Vū-vū," tas dusmīgi teica, saķēra vēderu un apvēlās uz muguras, atdarinot agoniju.
Zarēns nopietni pamāja ar galvu. Oga bija indīga. "Nav laba," viņš sacīja.
"Vū," apstiprināja pinkulācis, pielēkdams kājās. "Vū-vū- vū!" tas kliedza un lēkāja augšā un lejā, augšā un lejā. Viņš turpināja sist un dauzīt nelāgo ogu, līdz velēna visapkārt bija saplosīta un zeme pacēlās gaisā putekļu mākoņos. Zarēnam pa seju tecēja smieklu asaras.
"Ir jau labi," viņš sacīja. "Tici man."
Pinkulācis pienāca klāt un maigi paplikšķināja Zarēnam pa galvu. "Vu… vu… Dr… vū. Dra-vū-gi," tas teica.
"Pareizi," Zarēns pasmaidīja. "Draugi." Viņš atkal parādīja uz sevi. "Zarēns," viņš sacīja. "Pasaki - Zarēns."
"Za-vū-ns," teica pinkulācis, un lepnumā staroja. "Za- vū-ns! Za-vū-ns! Za-vū-ns!" tas atkārtoja vēlreiz un vēlreiz,
tad pietupies satvēra zēnu un uzmeta sev plecos. Kopā viņi aizgrīļojās mežā, ko sāka pārņemt tumsa.
Nepagāja ilgs laiks, un Zarēns pats sev meklēja barību. Viņš nebija tik prasmīgs kā pinkulācis ar lielajiem nagiem un jutīgo degunu, bet viņš ātri mācījās, un Dziļais mežs palēnām kļuva mazāk briesmīgs. Tik un tā tumšās nakts melnumā bija mierinājums just pinkulāča lielā auguma cilāšanos blakus, ļaujot tā piesmakušajiem krācieniem ieaijāt miegā.
Zarēns aizvien retāk un retāk domāja par savu meža troļļu ģimeni. Viņš nebija tos gluži aizmirsis, tikai šķita, ka nav nekādas vajadzības vispār domāt par kaut ko. Ēst, gulēt, vēl mazliet ieēst…
Tomēr palaikam Zarēns uztrūkās no Dziļā meža sapņa; vienreiz, kad tālumā ieraudzīja debesu kuģi, un pāris reižu, kad viņam šķita, ka redz kāpurputnu žūžubišu koka raibajos zaros.
Bet dzīve ritēja uz priekšu. Viņi ēda un gulēja, un jodelēja uz mēnesi. Un tad tas notika.
Bija spirdzinošs rudens vakars, un Zarēns atkal bija pinkulācim plecos. Viņi meklēja guļvietu naktij, kad pēkšņi Zarēns ar acs kaktiņu saskatīja pazibam kaut ko oranžu. Viņš pavērās apkārt. Kādu gabalu aiz viņiem atradās mazs spalvains radījums kā oranžu dūnu kamols.
Vēl mazliet uz priekšu, un Zarēns atskatījās otrreiz. Tagad tur bija četri mazi, pūkaini radījumi, visi lēkādami kā aunradža jēri.
"Mīļais," viņš teica.
"Vū?" atsaucās pinkulācis.
"Mums aiz muguras," sacīja Zarēns, pasizdams pinkulācim pa plecu un rādīdams atpakaļ.
Abi pagriezās. Pa šo laiku bija uzradušies kāds ducis dīvaino dzīvnieku, kas lēkāja viņiem nopakaļ. Kad pinkulācis
ieraudzīja radījumus, tā ausis sāka griezties riņķī apkārt un no mutes nāca klusa, bet augsta īdēšana.
"Kas ir?" Zarēns ierunājās un iespurdzās. "Tu taču man neteiksi, ka baidies no tiem tur1"
Pinkulācis tikai īdēja vēl skaļāk un drebēja no ausu galiņiem līdz pakaļkāju nagiem. Zarēns varēja vienīgi turēties.
"Vig-vig!" pinkulācis ieaurojās.
Kamēr Zarēns vēroja, pūkaino, oranžo radījumu skaits dubultojās, tad dubultojās vēlreiz. Tie šaudījās apkārt krēslas atblāzmā uz vienu un uz otru pusi, bet tuvāk nepienāca. Pinkulācis kļuva aizvien satrauktāks. Viņš nemierīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, visu laiku īdēdams.
Beidzot tam bija diezgan. "Vū-vū!" tas iesaucās.
Pinkulācis metās uz priekšu, Zarēns sagrāba tā garo spalvu un cieši turējās. Tas neprātīgi joņoja cauri mežam. Bum, bum, bum. Zarēna vienīgās rūpes bija nenokrist. Viņš pameta acis atpakaļ. Nebija nekādu šaubu, kas notiek: oranžie dūnu kamoli dzinās pakaļ.
Zarēna sirds tagad aulekšoja. Katrs atsevišķi mazie radījumi bija izskatījušies jauki, bet grupā tiem piemita kaut kas dīvaini draudīgs.
Pinkulācis skrēja aizvien ātrāk un ātrāk. Tas lauzās cauri mežam, saplacinādams visu savā ceļā. Atkal un atkal
Zarēnam nācās pieplakt aiz tā milzīgās galvas, kad pretī sitās zari un krūmi. Vigvigi tikai sekoja pa ceļu, ko lielais zvērs izlauza, - un nepagāja ilgs laiks, kad priekšējie to bija panākuši.
Zarēns raižu pilns skatījās lejup. Četri vai pieci radījumi tagad lēca virsū pinkulāča ķepām ik reizi, kad tās pieskārās zemei. Pēkšņi viens no tiem pieķērās.
"Augstās debesis!" Zarēns noelsās, kad pūkainais kamols vidū pāršķēlās un parādījās divas rindas mežonīgu zobu kā lāču lamatu spīles. Nākamajā mirklī zobi ieciitās pinkulāča kājā.
"Vū-ūūūūū!" tas spalgi iekliedzās.
Zarēns vēl joprojām turējās, cik varēdams, kad pinkulācis pieliecās uz priekšu, norāva vigvigu nost un aizmeta projām. Mežonīgais mazais zvērēns aizripoja pa zemi, toties tā vietā jau bija četri citi.
"Dragā viņus! Saspied viņus!" kliedza Zarēns.
Bet tas bija bezcerīgi. Lai cik vigvigu pinkulācis aizmeta pa gaisu, ducis vai vairāk citu allaž ieņēma to vietu. Tie ķērās klāt pie pakaļkājām un ķepām; tie līda augšā pa pinkulāča muguru tuvāk kaklam, augšup pie Zarēna.