"Bet man jau nekur nav jātiek," viņš noteica pie sevis. "Es varu pārlaist nakti kāpurputna kokonā." Šos vārdus izrunājot, viņam pār visu ķermeni pārskrēja tirpas. Viņš atminējās kāpurputna teikto: Birkmatis guļ mūsu kokonos un sapņo mūsu sapņus. "Varbūt," Zarēns satraukti nočukstēja, "es arī varētu sapņot viņu sapņus."
Tā izlēmis, Zarēns griezās apkārt, līdz atradās ar seju pret kokonu. Viņa deguns spiedās pret atsperīgajām dūnām. Saldā, spēcīgā smarža pieņēmās spēkā, un, Zarēnam laižoties tālāk uz leju, zīdainais kokons glāstīja viņa vaigu. Beidzot pēdas atdūrās pret savēlušos malu, kur kāpurputns, parādoties ārpusē, bija atplēsis kokonu.
"Uzmanību, gatavību… aiziet!" sauca Zarēns.
Viņš palaida vaļā virvi un iekrita iekšpusē. Kokons kādu brīdi stipri šūpojās. Šausmās, ka virve varētu neizturēt, Zarēns aizmiedza acis. Šūpošanās norima. Viņš atkal atvēra acis.
Kokona iekšpusē bija silti - silti, tumši un droši. Zarēna sirds beidza neprātīgi dauzīties. Viņš dziļi ieelpoja spēcīgo smaržu, un viņu pārņēma labsajūta. Nekas viņam tagad nevarēja nodarīt pāri.
Saliecis ceļus un vienu roku palicis zem galvas, viņš saritinājās kamolā un iegrima polsterētajā klājumā. Bija tāda sajūta, it kā viņš būtu iemērkts siltā, smaržīgā eļļā. Viņš jutās mājīgi, viņš jutās droši, viņš jutās miegains. Nogurušie locekļi kļuva smagi. Plakstiņi lēnām aizvērās.
"Ak, pinkulāci," viņš miegaini nočukstēja. "No visiem kokiem, kurus varēji izvēlēties, pateicos debesīm, ka tu iecēli mani žūžubišu kokā."
Un tad, vējam maigi šūpojot kokonu šurp un turp, šurp un turp, Zarēns ieslīga miegā.
Ap nakts vidu, vēju nesti, mākoņi bija pazuduši un paši vēji bija norimuši. Mēness atkal bija zemu. Tālumā mēnesnīcas naktī aizkuģoja debesu kuģis ar paceltām visām burām, lai tvertu kūtro vēju.
Dziļā meža lapotnes virsma mirguļoja kā ūdens mēness gaismā. Te uzreiz tai pāri aiztraucās ēna: šī ēna krita no kāda lidojoša radījuma, kas zemu planēja virs koku galotnēm.
Tam bija plati un spēcīgi, melni ādas spārni, pakaļpusē roboti un priekšpusē ar briesmīgiem nagiem. Likās, pat gaiss nodreb, kad šie spārni apdomīgi, tomēr mērķtiecīgi plivinājās tumši zilajās debesis. Radījumam bija maza, gluda galva, un tur, kur nāktos būt mutei, rēgojās garš cauruļveida snuķis. Radījums sprauslāja un šņaukājās, un līdz ar katru spārnu vēzienu gaisā tika izpūsti smirdīgi tvaiki.
Tagad no rietošā mēness mežā iekļuva maz gaismas, bet radījumu tas nekavēja. Izvalbītās metāliski dzeltenās acis meta divus platus gaismas starus, kas pārlūkoja ēnainās dzīles. Tas lidoja riņķī apkārt, šurp un turp. Tas nelikās mierā, līdz nebija atradis to, pēc kā bija ieradies.
Pēkšņi tā spīdošās acis apstājās pie kaut kā, kas nokarājās no gara, zilgana žūžubišu koka zara: pie kaut kā liela un apaļa, un mirdzoša. Radījums izgrūda griezīgu kliedzienu, sakļāva spārnus un metās lejup, cauri meža lapotnei. Tad, izstiepis spēcīgās, druknās kājas, tas smagi nolaidās uz koka zara un paglūnēja uz leju. Tas piešķieba galvu uz vienu pusi un ieklausījās.
Apakšā varēja sadzirdēt rāmu elpošanu. Radījums paostīja gaisu, un viss tā ķermenis gaidās nodrebēja. Tas paspēra soli uz priekšu. Tad vēl vienu. Un vēl vienu.
Veidots, lai lidotu, radījums gāja lēni, neveikli, stingri ieķerdamies zarā ar vienas kājas nagiem, iekams palaida
vaļā otru. Tas apgāja apkārt resnajam zaram, līdz karājās ar galvu uz leju.
Iecirtis garos nagus raupjajā mizā, radījums notēmēja galvu pret kokona atveri. Tas pabāza galvu iekšā un bakstīja apkārt ar sava garā, dobā snuķa kaulaino galu. Tad atkal nodrebēja, spēcīgāk nekā iepriekš, un dziļi no viņa ķermeņa iekšpuses atskanēja burbuļojoša skaņa. Tā vēders sarāvās, un no snuķa gala izšļācās žultaina šķidruma straume. Tad tas izvilka galvu laukā.
Dzeltenzaļais šķidrums burbuļoja tur, kur bija uzlijis, un izplatīja tvaiku mutuļus. Zarēns sarauca degunu, taču nepamodās. Sapņos viņš gulēja pļavā blakus čalojošam, kristāldzidram strautam. Sarkanas magones šūpojās šurp un turp, pildot gaisu ar tik saldu smaržu, ka viņš bija bez elpas.
Ar nagiem stingri ieķēries zarā, radījums pievērsa uzmanību pašam kokonam. Ar spārnu nagiem tas šķiedru pa šķiedrai atšķetināja savēlušās grīstes ap atveri. Tad
klusi pārvilka tās pāri caurumam. Drīz vien atvere bija noslēgta.
Zarēna plakstiņi notrīsēja. Tagad viņš bija alai līdzīgā gaitenī, tam gar sienām atradās dimanti un smaragdi, kas vizuļoja kā miljoniem acu.
Radījums savicināja spārnus un satvēra zaru ar spārnu nagiem. Palaidis vaļā kājas, tas, karādamies gaisā, izgrozījās gar zaru tā, līdz atradās tieši virs kokona augšpuses. Tad izvērsa kājas un sāka skaļi iesūkt gaisu. To darot, tā vēders piepūtās un zvīņas pavēderē saslējās stāvus. Zem katras no tām atradās pa gumijotam sārtam izvadam, kuri, radījumam turpinot rīt gaisu, lēni atvērās.
Te pēkšņi tas ieņurdējās un viss ķermenis strauji sarāvās. No izvadiem pāri kokonam izšļācās lipīgas, melnas vielas spēcīgas straumes.
"Mffll-bnn," miegā nomurmināja Zarēns. "Mmmš…"
Stīgrais, darvai līdzīgais šķidrums iesūcās kokonā un tecēja tam pāri visos virzienos, drīz to pārklādams pavisam. Kad tas sacietēja, kokons kļuva par noslēgtu cietumu.
Ar griezīgu uzvaras kliedzienu radījums satvēra paša veidoto kūniņu kāju nagos, pāršķēla zīdaino virvi ar vienu no spārnu nagiem un aizlidoja naktī. Radījuma aprises izcēlās pret mēļajām debesīm, tā milzīgie spārni vēzējās augšā un lejā; nāvējošā kūniņa šūpojās zem tā uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ.
Zarēns peldēja uz plosta zilzilas jūras vidū. Saule, silta un dzeltena, spīdēja sejā, viņam šūpojoties viļņos. Pēkšņi melnu mākoņu grēda aizsedza gaismu. Jūra sāka viļņoties arvien stiprāk un stiprāk.
Zarēns atvēra acis. Viņš izmisīgi skatījās apkārt. Viss bija tumšs. Melns kā piķis. Tā viņš tur gulēja nekustīgs, nespēdams saprast, kas notiek. Acis nekādi nevarēja pierast pie lēkājošās tumsas. Gaismas nebija nemaz. Ne mazākā stariņa. Baiļu trieciens nodžinkstēja viņam galvā un aizšāvās lejup pa muguru.
"Kas notiek?" viņš kliedza. "Kur ir atvere?"
Cīnīdamies, lai pieceltos četrrāpus, Zarēns trīcošiem pirkstiem taustījās apkārt pa apvalku. Pieskaroties tas šķita ciets. Ja pa to sita, tas skanēja - bum, bum, bum - nepadodamies dūru triecieniem.
"Laidiet mani ārā!" viņš kliedza. "LAIDIET MANĪ ĀRĀ!"
Puvumsūcis griezīgi iebrēcās un sasvērās uz vienu pusi, kad pēkšņa kustība kūniņā izsita viņu no līdzsvara. Tas spēcīgi savēcināja spārnus un vēl stingrāk satvēra nagos nešļavas melno malu. Tas bija radis, ka tā laupījums cenšas tikt laukā. Izmisīgie rāvieni un grūdieni drīz vien pierims. Tā tas vienmēr bija.
Zarēns sāka aizelsties. Kodīgi sviedri tecēja acīs. Žults sīvā smaka apņēma viņu kā otra āda. Viņš sāka rīstīties. Likās, ka tumsa griežas. Viņš pavēra muti, un no tās izšļācās vēmekļi. Tie oda pēc skābuma, pilni ar augļu sēkliņām. Atmiņā atausa, kā pinkulācis bija devis viņam kaut ko garšīgu; pinkulācis, kuru aprija briesmīgie vigvigi. Zarēns atkal atvēra muti, un viss viņa ķermenis noraustījās. Voāārš! Vēmekļi šļācās pret Zarēna cietuma izliektajām sienām un apšļakstīja viņam kājas.