Puvumsūcis no jauna pārtvēra nagos stipri zvalstīgo kūniņu. Dūnas viegluma rītausma jau sāka plesties pār tālo apvārsni. Drīz būšu atgriezies. Drīz būšu mājās, mazais. Tad tu varēsi ieņemt vietu starp pārējiem manā noliktavā koka galotnē.
Smakdams. Rīstīdamies. Acīm asarojot kodīgajā tumsā. Galvai pulsējot no gaisa trūkuma. Zarēns izvilka savu vārda dodamo nazi no jostas un cieši to satvēra. Ceļos nometies, viņš paliecās uz priekšu un kā neprātīgs sāka durstīt apvalku. Nazis slīdēja. Zarēns mitējās un noslaucīja sasvīdušo plaukstu biksēs. «
Nazis jau bija viņam labi kalpojis - pret lidojošo tārpu, pret piķa vīteni bet vai tērauda asmens būs pietiekami izturīgs, lai satriektu šo čaulu? Viņš ar sparu trieca smaili pret apvalku. Tam jābūt. Vēlreiz. Un vēlreiz. Tam vienkārši jābūt pietiekami izturīgam.
Neņemdams vērā grūdienus un rāvienus, kas nāca no kūniņas iekšpuses, puvumsūcis turpināja ceļu uz savu noliktavu. Tas jau varēja redzēt pārējo kūniņu aprises pret gaismu augstu gaisā, skeletveida kokos. Cīnies vien, mana vakariņu ēsma! Jo lielāks cīniņš, jo gardāka vira, un puvumsūča gārdzošā spurgšana atbalsojās tumsā. Drīz tu būsi tikpat kluss un mierīgs kā visi pārējie.
Un, kad tas bija apklusis, smirdīgā žults, ko puvumsūcis bija iešļācis kokonā, sāka darboties. Tā sagremoja ķermeni, pārvēršot miesu un kaulus gļotainā šķidrumā. Pēc nedēļas, pēc piecām dienām, ja laiks bija silts, ar roboto cietā kaula apli snuķa galā puvumsūcis izurba caurumu kūniņas augšpusē, iestūma tur garo cauruli un izsūca sātīgo, smirdošo sutinājumu.
"Lūsti, lūsti, lūsti," Zarēns murmināja sakostiem zobiem, atkal un atkal triekdams vārda dodamo nazi pret apvalku. Tad, kad viņš jau bija nolēmis mest mieru, apvalks beidzot padevās un kūniņa skaļi nokrakšķēja. Šķīvja lieluma čaulas gabals iekrita tumsā.
"JĀ!" Zarēns iesaucās.
Gaiss, svaigs gaiss ieplūda pa caurumu. Elsdams aiz paguruma, Zarēns paliecās uz priekšu, pielika seju pie cauruma un dziļi to kampa malkiem. Ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa. Galva sāka noskaidroties.
Gaisam bija patīkama garša.
Tā bija dzīvības garša.
Zarēns paskatījās laukā. Tālu viņam priekšā pret sārtajām debesīm vīdēja robota nokaltušu priežu rinda. Viena koka galotnē pie zara karājās vesels čemurs ar olvei- dīgiem priekšmetiem: tie bija aizzīmogotie kāpurputnu kokoni.
"Man jāpalauž caurums lielāks," Zarēns sev teica, pacēlis nazi augstu virs galvas. "Un labi ātri." Viņš spēcīgi trieca to pret apvalku. Nazis trāpīja ar svešādu būkšķi. "Kas tad nu…?" Zarēns paskatījās lejup un novaidējās.
Cirtiens, kas bija izlauzies cauri kā akmens cietajai čaulai, bija sadragājis arī naža asmeni. Rokā viņš turēja vienīgi spalu. "Mans vārda dodamais nazis," teica Zarēns, valdīdams asaras. "Salūzis."
Aizmetis sāņus nekam nederīgo kaula gabalu, Zarēns atspiedās pret kūniņas sienu un sāka nikni spārdīt apvalku.
"Lūsti, kaut debesis tevi nolādētu!" viņš auroja. "LŪSTI!"
Puvumsūcis lidojumā sagrīļojās. Kas tur notiek, ko? Tu nu gan esi nepakļāvīga vakariņu ēsma. Es tevi mazliet pagrozīšu. Re nu. Tā jau ir labāk. Mēs taču negribam, ka tu nokriti, vai ne?
Zarēns spēra, cik vien bija spēka. Kūniņa nokrakšķēja, čaulai plīstot un gabaliem krītot. Pēkšņi apvalkā iesprāga divas platas līkloču plaisas to malas atmirdzēja siltajā rīta blāzmā.
"Āāaiii!" viņš iespiedzās. "Es krītu."
Kūniņai sasveroties, puvumsūcis niknumā spalgi iekliedzās. Tas gāzās lejup. Paliec mierā, nolādēts! Neganti vicinot nogurušos spārnus, tas ar slaidu loku izrāvās no straujā kritiena. Tomēr kaut kas nebija, kā nākas. Tagad tas zināja. Kādu spēli tu tur spēlē, mana nerātnā vakariņu ēsma? Tev jau vajadzēja būt beigtai. Bet vari
nešaubīties, vaļā es tevi nelaidīšu!
Zarēns spēra vēlreiz, un plaisa iesprāga viņam virs galvas un apkārt aiz muguras. Vēlreiz, un tā stiepās tālāk zem viņa. Viņš paskatījās uz leju. Starp pēdām stiepās robota gaismas līnija. Vēmekļi un žults iztecēja laukā.
Lai notiktu kas notikdams, puvumsūcim bija lemts badoties. Kūniņa dalījās gabalos. Tās laupījums nekad nepārvērtīsies puvekļos.
Zarēns ar šausmām skatījās uz plaisu sev apakšā, jo zaļais plankums kļuva arvien platāks. Viņš pārtrauca spārdīšanu. Kritiens no tik liela augstuma būtu pārāk bīstams. Vairāk nekā jebkad agrāk viņam bija vajadzīga palīdzība. "Kāpurputn!" viņš kliedza. "Kur tu esi?"
Puvumsūcis iegārdzās. Nejaukā vakariņu ēsma! Nejaukā! Viņš bija tuvu spēku izsīkumam un laizdās aizvien zemāk. Tā metāliski dzeltenās acis grozījās apkārt, lai paskatītos uz savu noliktavu koka galotnē. Tik tuvu un tomēr tik tālu.
Zarēnam apakšā traips no zaļa vērtās par brūnu. Viņš ieskatījās ciešāk. Mežs bija kļuvis retāks un vietumis iznīcis pavisam. Gari, izbalējuši koku skeleti mētājās zemē. Daži vēl stāvēja, to nokaltušie zari sniedzās augšup, tvarstīdami gaisu kā kaulaini pirksti.
Te uzreiz atskanēja milzīgs blīkšķis. Kūniņa bija trāpījusi pa galu vienam no šiem sausajiem zariem. Zarēnu atmeta atpakaļ. Viņa galva atsitās pret čaulu. Plaisa kļuva platāka, un kūniņa ar Zarēnu tajā krita.
Zemāk, zemāk, zemāk. Zarēnam vēderā viss sagriezās. Sirds kāpa vai pa muti laukā. Viņš aizvēra acis, dziļi ievilka elpu un sagatavojās atsitienam.
PLUNNNKŠ!
Viņš bija nokritis uz kaut kā mīksta, kaut kā tāda, kas tūlīt pat caur plaisām sūcās čaulā kā graudaina, šķidra šokolāde. Viņš iemērca pirkstu brūnajā vielā un piesardzīgi pielika pie deguna. Tie bija dubļi. Biezi kūdras dubļi. Viņš atradās mitra purva vidū. Neveikli gāzelēdamies, Zarēns pastiepās uz augšu, iebāza pirkstus platākajā plaisā un rāva. Dubļi viņam jau bija līdz potītēm. Uzreiz nekas nenotika. Pat tagad vēl piķa piesūcinātās kokona šķiedras bija briesmīgi cietas. Dubļi sniedzās Zarēnam līdz ceļiem.
"Nu taču!" viņš sauca.
Elkoņus iespriedis sānos, viņš palauza plaisu mazliet platāku. Deniņos izspiedās dzīslas, muskuļi savilkās kamolā. Negaidot viņu apspīdēja gaisma. Čaula beidzot bija pāršķēlusies uz pusēm.
"Nu nēT viņš iesaucās, kad salauztās kūniņas lielākais gabals piepeši pagriezās uz gala un ieslīdēja dubļos. "Ko nu?"
Kā vienīgā cerība tagad bija palicis mazākais gabals, kas vēl peldēja virspusē. Ja vien viņš spētu uzrāpties uz tā, varbūt to varētu izmantot kā pagaidu laivu.
Debesīs virs galvas Zarēns izdzirda spalgu niknuma kliedzienu. Viņš paskatījās augšup. Virs galvas riņķoja derdzīgs, atbaidošs radījums. Tas vēroja viņu ar spīdošām, neizteiksmīgām, dzeltenām acīm. Plati, melni ādas spārni, kas spīdēja no sviedriem, skaļi sitās gaisā. Pēkšņi tas pagriezās un metās lejup, un nākamajā mirklī Zarēns juta, kā asi nagi nobrāž viņam galvu, izraujot matu kušķus ar visām saknēm.
Radījums aplidoja loku un atkal metās lejup. No garā snuķa gala lejup plūda zaļu siekalu pavedieni. Šoreiz Zarēns izvairījās. Metoties virsū, tas atkal iekliedzās un ap- šļāca viņu ar pretīgi smirdošu žulti. Norīstījies Zarēns dzirdēja, ka spārnu plandēšana attālinās. Pretīgais radījums lidoja projām. Kad Zarēns atkal paskatījās uz augšu, tas bija uzmeties kāda attāla koka galotnē; koks izskatījās melns pret sastingušajām rīta debesīm. Tajā karājās
