"Ak! Mā-Mā-Māt Asinsozol!
Ak! Mā-Mā-Māt Asinsozol!"
Atkal un atkal, skaļāk un skaļāk viņas kliedza, līdz visa ala drebēja no apdullinoša trokšņa. Zarēns ar rokām aizspieda ausis. Tecināmās saknes priekšā Mega bija sākusi staipīties un locīties.
Kakofonija pēkšņi apklusa. Klusums trīsēja gaidās. Zarēns skatījās, kā Mega pagriezās pret sakni. Viņa pacēla rokas.
"TECINI ASINIS MAN!" viņa iekliedzās.
Iekams viņas balss bija izskanējusi, kupolā pēkšņi notika pārmaiņa. Alu dūkņām aizrāvās elpa. Zarēns izbijies atlēca nost, jo sakne, pie kuras viņš bija piesiets, strauji mainīja krāsu. Viņš paskatījās apkārt. Viss plašais sakņu tīkls mirdzēja piesātinātā asinssarkanā krāsā.
"Jā!" iesaucās Mamsija. "Laiks patiesi ir labvēlīgs mūsu meitai Megai."
Viņa izvilka kādu nelielu priekšmetu no savas papīra kleitas krokām. Zarēns samiedza acis, lai to saskatītu. Tas izskatījās pēc mucas krāna. Viņa novietoja to pret pulsējošo, sarkano centrālo sakni un ar dūri iesita vietā. Tad, uzsmaidīdama Megai, viņa norādīja uz grīdu.
Mega nometās ceļos teknes priekšā, atlieca galvu un plati atvēra muti. Mamsija pagrieza krānu, un tūlīt izšļācās putojoša sarkana šķidruma straume. Tas apšļakstīja viņai galvu un plūda pa muguru, rokām, kājām. Zarēns redzēja, kā Megas pleci cilājas sarkanajā gaismā.
"Viņa to dzer!" viņš nodrebinājās.
Mega dzēra un dzēra, un dzēra; viņa dzēra tik daudz, ka Zarēnam likās, viņai vajadzētu pārsprāgt. Beidzot viņa dziļi nopūtās un ļāva galvai noslīgt uz priekšu. Mamsija aizgrieza ciet šķidruma plūsmu. Mega nedroši piecēlās kājās. Zarēnam aizrāvās elpa. Bālā meitene sāka plesties.
Uz augšpusi, uz ārpusi - viss ķermenis auga lielāks. Plānā kleitiņa, kas viņai bija mugurā, pārplīsa un nokrita - un viņa joprojām auga. Plati pleci, izspiedušies roku muskuļi, kājas kā koku stumbri… Un viņas galva! Tā jau bija milzīga, kad pēkšņi mati - tas mežonīgais, oranžais cekuls - nokrita zemē. Pārvērtība bija notikusi.
"Laipni lūdzam!" teica Mamsija, aplikdama svaigi krāsoto kleitu jaunākajai no negantajām dūkņām alā.
"Laipni lūdzam!" sauca aplī stāvošās negantās māsas.
Izrādot pateicību, Mega lēni pagriezās apkārt. Zarēns aiz bailēm novērsās. Kur bija palikusi bālā, tievā meitenīte, kas viņu bija mīlējusi un aprūpējusi? Pazudusi. Viņas vietā bija briesmīga un šausmīga negantā alu dūkņa. Kad viņa būs klāta tetovējumiem, viņa izskatīsies tieši kā viņas māte Mamsija.
Mega turpināja skatīties apkārt. Viņu acis sastapās. Mega pasmaidīja. Zarēns atsmaidīja pretī. Varbūt viņa nebija pārvērtusies - vismaz iekšēji ne. No Megas mutes izlīda resna, siekalaina mēle, kas izskatījās pēc aknu šķēles, un nolaizīja sarauktās lūpas. Viņas asinīm pieplūdušās acis dzalkstīja.
"TU, MAZAIS PRETEKLI!" viņa ieaurojās.
Zarēns šausmās atskatījās pār plecu. Skaidrs, ka Mega nerunāja ar viņu. Ne jau ar savu mīluli. Ne ar "Zarēnu, dārgumiņu". "Meg!" viņš iesaucās. "Meg, tas esmu es!"
"Āāāāh!" iekliedzās Mamsija. "Es zināju, ka viņš ir runātājs."
"Jā," vēsi noteica Mega. "Bet nu jau ilgi vairs ne."
Zarēns juta zemi drebam, kad viņa tuvojās. Trīcošiem pirkstiem viņš raustīja mezglu. Viss velti. Mamsija to bija savilkusi pārāk cieši. Zarēns satvēra virvi, atbalstīja abas kājas pret sakni un spiedās atpakaļ, cik stipri vien varēdams. Nekas nenotika.
"Nemaz nedomā izmukt!" ieaurojās Mega.
Zarēns mainīja satvērienu un mēģināja vēlreiz. Atskanēja krakšķis, un viņš atmuguriski aizlidoja pa gaisu. Virve bija izturējusi - bet ne sakne. Burbuļojoša, sarkana viela izplūda no vietas, kur tā bija pārlūzusi.
"Ūūūūāāāā!" trakoja Mega.
Zarēns apsviedās uz papēža un skrēja. Viņš izdrāzās cauri divām sardzēm un rikšoja lejup ezera virzienā. Dūkņu vīrieši stāvēja apkārt, stulbi blenzdami.
"Nost!" Zarēns kliedza, grūzdams viņus nost no ceļa.
Aiz sevis viņš dzirdēja Megu, kam cieši sekoja pārējās negantās. "Izraujiet viņam iekšas!" tās klaigāja. "Noraujiet viņam kājas! Saplosiet viņu gabalos!"
Zarēns sasniedza ezeru. Viņš metās uz kreiso pusi. Kāds pusducis dūkņu vīriešu stāvēja grupā viņam priekšā.
"APTURIET VIŅU!" skaļi pavēlēja Mega. "APTURIET TO MAZO RIEBEKLI!" Tad vēl skaļākā balsī, kad tie tikai pakāpās nost, Zarēnam joņojot garām: "Jūs, nožēlojamie, mazie plānprātiņi!"
Zarēns atskatījās pār plecu. Mega tuvojās. Viņas asinīm pieplūdušajās acīs bija briesmīga apņēmība. Ak, Meg, viņš domāja. Par ko tu esi kļuvusi.
Mega bija nonākusi blakus dūkņu vīriešiem. Tie viņu greizi vēroja; tas ir, visi, izņemot vienu. Kad Mega slampāja garām, viņš pastiepa kāju. Mega aiz tās aizķērās. Viņa sagrīļojās. Viņa zaudēja līdzsvaru un ar blīkšķi nogāzās zemē.
Zarēnam aiz pārsteiguma aizrāvās elpa. Tas nebija noticis nejauši.
Mega apvēlās apkārt un centās satvert dūkņu vīrieti, bet viņš bija pārāk veikls. Viņš pielēca kājās, aizkliboja prom, lai nebūtu sasniedzams, un pacēla galvu. Salicis rokas pie mutes, viņš uzsauca Zarēnam.
"Ko tu vēl gaidi? Ej uz tām saknēm, kas mirdz visspožāk. Tur, uz to pusi." Viņa balss skanēja cik lišķīgi, tik izsmējīgi.
Zarēns paskatījās apkārt.
"Nu?" dūkņu vīrietis greizi pasmaidīja. "Vai gribi, lai tava saimniecīte tev dzīvam novelk ādu? Vadies pēc vēja, izlutinātais mīluli, - un neskaties atpakaļ."
VIENPADSMITĀ NODAĻA
KROPLOTĀJS, PLAPUTROLLE UN SIRDS VARDOŠANA
Zarēns darīja tieši tā, kā bija likts. Viņš skrēja taisni uz priekšu pāri dūkņu alai uz to tālo vietu, kur gaisma no saknēm spīdēja visspožāk, un ne reizes neatskatījās. Viņš varēja dzirdēt saniknotās negantās dūkņas aiz sevis elsojam un smagi skrienam; brīžiem tuvojamies, brīžiem atpaliekam.
Kad viņš nonāca pie spožās vietas, tur izrādījās cieši sablīvētu spīdošu, baltu sakņu puduris. Uz kuru pusi nu? Pakausī kņudēja, sirds dauzījās. Priekšā bija pusducis tuneļu. Kurš no tiem - ja vispār kāds - izvedīs viņu ārpusē?
"Viņš ir apmaldījies!" dzirdēja baurojam vienu no negantajām dūkņām.
"Nošķeliet viņam ceļu," rīkoja otra.
"Un tad nošķeliet viņam galvu!" ierēcās vēl cita, un visas spalgi un derdzīgi smējās.
Zarēns bija izmisumā. Viņam vajadzēja glābties pa vienu no tuneļiem, bet ja nu tas, ko viņš izvēlēsies, būs strupceļš? Un, kamēr viņš centās izlemt, pa kuru iet, negantās dūkņas nāca tuvāk. Kuru katru brīdi tās varēja viņu panākt. Tad būtu jau par vēlu.
Zarēns nodrebinājās aiz bailēm un noguruma. Steidzoties garām kāda tuneļa ieejai, auksta gaisa pūsma lika viņa sasvīdušajam ķermenim pārklāties ar zosādu. Nu protams! Vadies pēc vēja - dūkņu vīrieša vārdi. Ne mirkli nedomājis, Zarēns aiztraucās pa gaisa pilno tuneli.
Atvere, kas sākumā bija plata, drīz kļuva šaurāka un zemāka. Zarēnam nekas nebija pretī. Jo vairāk viņam nācās pieliekties, jo mazāk bija ticams, ka milzīgās negantās dūkņas spēs viņam sekot. Viņš dzirdēja, kā tās ņurd un sten, lādēdamas savu neveiksmi. Te uzreiz tunelis pagriezās ap stūri un pēkšņi beiazās.
"Ko nu?" Zarēns novaidējās. Tas bija īsts strupceļš. Viņš ar šausmām skatījās uz izbalējušu kaulu kaudzi, kuru pa pusei sedza smiltis un šķembas. Tur rēgojās galvaskauss un sapītu matu paliekas ar krellēm; ap sairušo kaklu bija apmesta virves cilpa. Tas bija kāds mīlulis, kam nebija izdevies izglābties.