"Pietiek, Tem," nopūtās kapteinis.
"Tā nebija nekāda godīgā maiņa, kad es zaudēju savu žokli," iejaucās Stoups Bultžoklis, un, viņam runājot, dzelzskoka aizstājējs čīkstēja. "Biju uzgriezis muguru abor- dāžas ligzdai. Ulbuss Pentefraksiss pielīda man no mugurpuses ar medību cirvi. Man nebija ne mazākās iespējas." Viņš iespļāva ugunī. " Viņš tagad ir apvienības kapteinis un dzīvo greznu dzīvi Lejaspilsētā. Apvienības biedrs!" Viņš nokrenjšļojās un vēlreiz nospļāvās.
"Nu, tik slikti viņi nemaz nav," pielabinājās Slaivo īgnis, pavirzīdamies tuvāk ugunij. "Kad es sāku darboties Lejaspilsētā kā…"
"Smailiņ," kapteinis pārtrauca. "Vai tu esi izplānojis braucienu?" Ozolu elfs apstiprinoši pamāja. "Brašs puisis," viņš teica un, pēkšņi kļuvis drūms, lēni pārlaida acis pār pirātu loku. "Debesu burāšanas trīs likumi. Nekad nepacel buras, iekams neesi izplānojis braucienu, nekad nelido augstāk par savu garāko abordāžas virvi un nekādā gadījumā nepiestāj kartē neatzīmētās vietās."
Pirāti nopietnībā māja ar galvu. Ikviens un katrs no viņiem zināja, kādas briesmas nozīmē apmaldīties plašajā, zaļajā lapotņu okeānā. Ugunskurs sāka noplakt. Zarēns vēroja, kā ņirbošās liesmas atspīd kapteiņa domu pilnajā acī.
"Es vienreiz to izdarīju," viņš turpināja. "Nolaidos, kur man nebūtu vajadzējis nolaisties." Viņš nopūtās. "Bet man toreiz nebija izvēles."
Pirāti pārsteigti skatījās cits citā. Nebija kapteiņa garā - runāt pašam par sevi. Viņi piepildīja savas krūzes un pavirzījās tuvāk. Tumsa ietina viņus no visām pusēm.
"Tā bija lietaina un vētraina nakts," Kapteinis Kvintinijs Verdžinikss - Mākoņu Vilks - iesāka. Zarēnam aiz satraukuma kņudēja viss ķermenis. "Auksta nakts," viņš teica. "Cerību un skumju nakts."
Zarēns tvēra katru viņa vārdu. "Tolaik es biju komandas loceklis uz kāda apvienības kuģa." Viņš paskatījās apkārt uz seju apli, ko apspīdēja dziestošā ugunskura blāzma, - pavērtām mutēm, ieplestām acīm - un pasmaidīja. "Jūs, kaušļu bars," viņš iesmējās. "Ja jūs domājat, ka esmu bargs saimnieks, jums būtu vajadzējis dienēt pie Multinija Gobtraksa. Cietsirdīgs, prasīgs, sīkmanīgs - sliktākais apvienības kapteinis, kādu vien iespējams sastapt."
Zarēns vēroja ugunsmušiņas virpuļojam gaisā, izlidojam no lapotnes un ielidojam tajā. Vējš bija pilnīgi pierimis, uz matiem un ādas juta mitrumu. Viņš kodīja sava lakata stūri.
"Iedomājieties ko tādu," teica kapteinis. Zarēns aizvēra acis. "Uz kuģa klāja mēs bijām tikai pieci, un tikai četri no mums bija spējīgi to kaut kādā veidā vadīt: Gobtrakss un viņa miesassargs, Akmens Pilots un es. Merisa bija jau devītajā gaidību mēnesī. Vētra mūs bija pārsteigusi pēkšņi un novirzījusi no ceļa. Vēl jo ļaunāk - augšup ceļošās gaisa plūsmas bija šausmīgi spēcīgas. Iekams mēs paspējām pacelt enkuru vai nostiprināt abordāžas kāšus, bijām jau ierauti tajās, augstu virs meža un virzienā uz… atklātām debesīm."
Zarēnam griezās galva. Nomaldīties no takas jau bija slikti, bet pazust atklātās debesīs…
"Mēs nolaidām buras, bet tik un tā turpinājām celties. Es pietupos blakus Merisai. "Viss būs labi," es teicu, lai gan arī pats tam diez ko neticēju. Mēs nekādi netiksim atpakaļ uz Lejaspilsētu, iekams viņai sāksies radības, un - pat ja tiktu - bērna piedzimšana bija niecīgs iemesls svinībām."
Zarēns atvēra acis un paskatījās uz kapteini. Viņš raudzījās ugunskura gailošajās oglēs, laiski virpinādams vaigubārdas ievas- kotos galus. Viņa vienīgā acs mikli spīdēja.
"Vai bērnam bija kāda vaina?" iejautājās Zarēns.
Kapteinis sakustējās. "Nē," viņš teica. "Vienīgi pats fakts, ka tas vispār bija bērns…" Viņš uz brīdi apklusa, un viņa acs aizmiglojis. "Merisai un man bija jāizšķiras par nozīmīgu lēmumu," viņš teica. "Es biju godkārīgs. Es biju nodomājis reiz komandēt pats savu debesu kuģi - un nevarētu to darīt, ja mani saistītu bērns. Kapteinis vai tēvs - tāda bija mana izvēle. Tā nemaz nebija izvēle. Es teicu Merisai, ka mēs varam ceļot kopā, bet viņai nāksies izvēlēties starp bērnu un mani. Viņa izvēlējās mani." Viņš dziļi ieelpoja un izelpoja. "Māte Zirgastra bija ar mieru atbrīvot mūs no bērna."
Pie ugunskura iestājās pilnīgs klusums. Pirāti neveikli skatījās zemē. Viņi jutās neērti, klausoties, kā Mākoņu Vilks atklāj savu sirdi. Tems Rejūdens nodarbojās ar ugunskura bikstīšanu.
Kapteinis nopūtās. "Vismaz tāds bija plāns. Tomēr te nu mēs bijām, jūdzēm prom no Lejaspilsētas, un vēl joprojām tikām rauti uz augšu." Viņš pamāja ar galvu uz debesu kuģa pusi. "Toreiz mūs izglāba Akmens Pilots, tāpat kā viņš mūs izglāba šovakar. Viņš samazināja liesmu lid- malkas degļos, palaida vaļā atsvarus, un, kad ar to nepietika, viņš uzrāpās augšā gar vienu malu un sāka skaldīt lidakmeni. Atlūstot šķembām un lauskām, mūsu augšup celšanās pamazām pierima. Tad mēs sākām laisties lejup. Līdz tam brīdim, kad kuģa korpuss pieskārās meža galotnēm, uz borta bija seši. Merisa bija dzemdējusi."
Kapteinis piecēlās un sāka satraukts soļot šurp un turp. "Ko nu lai dara?" viņš teica. "Mēs tagad bijām nolaidušies Dziļajā mežā, un bērns neizturētu ceļojumu kājām atpakaļ līdz Lejaspilsētai. Gobtrakss mums pavēlēja tikt vaļā no bērneļa. Viņš teica, ka nevarot gaidīt. Merisa bija asarās, bet Gobtraksa miesassargs - liels, lempīgs alu gars - lika skaidri manīt, ka lauzīs man sprandu, ja es turēšos pretī… Ko es būtu varējis darīt?"
Pirāti nopietni, svinīgi purināja galvu. Tems bikstīja ugunskuru.
"Mēs nokāpām no kuģa un iegājām mežā. Es atminos, cik skaļi sasaucās nakts dzīvnieki un cik kluss bija mazais vīstoklis Merisas rokās. Tad mēs nonācām pie neliela meža troļļu ciemata…"
Zarēns satrūkās. Pakausī mati viņam sacēlās stāvus. Ledainas tirpas pārskrēja pār muguru.
"Dīvainas būtnes," kapteinis gremdējās pārdomās. "Plecīgi, tumši, ne īpaši gudri. Viņi dzīvo koka namiņos… Man nācās atraut bērnu no Merisas. Tā brīža skats viņas acīs! Tas bija tā, it kā no viņas būtu aizplūdusi visa dzīvība. Viņa pēc tam vairs neteica ne vārda…" Kapteinis nošņaukājās.
Zarēnam sirds sitās aizvien straujāk un straujāk.
"Es ietinu bērnu lakatā," viņš turpināja, balsij skanot mazliet skaļāk par čukstu. "Dzimstamajā lakatā, ko Merisa tam bija pagatavojusi. Viņa pati to bija izšuvusi. Ar žūžu- bišu koku - veiksmei, viņa teica. Es atstāju vīstokli namiņa koka pakājē, un mēs abi aizgājām. Mēs. ne reizes neatskatījāmies."
Kapteinis apklusa un, rokas aiz muguras salicis, skatījās taisni uz priekšu meža ēnās. Par spīti ugunskuram, Zarēnam bija auksti. Viņam nācās cieši sakost žokļus, lai apklusinātu zobu klabēšanu.
"Tu izdarīji pareizo izvēli, kaptein," mierīgi teica Tems Rejūdens.
Kapteinis pagriezās. "Es izdarīju vienīgo izvēli, Tem," viņš atbildēja. "Tas ir asinīs. Mans tēvs bija debesu pirātu kapteinis, tāpat kā viņa tēvs un savukārt viņa tēva tēvs. Varbūt…"
Zarēnam galva reiba un sanēja; doma pēc domas sadūrās cita ar citu. Pamestais bērns. Meža troļļi. Lakats - viņa miera drāniņa, vēl aizvien cieši apsieta viņam ap kaklu. Mans lakats, viņš domāja. Viņš skatījās uz majestātisko debesu pirātu kapteini. Vai tiešām tu varētu būt mans tēvs? viņš domāja. Vai tavas asinis plūst manās dzīslās? Vai es arī kādreiz komandēšu debesu kuģi?