Varbūt. Varbūt ne. Bija kaut kas tāds, ko Zarēnam vajadzēja zināt. "Ta… tas bērns," viņš satraukts ierunājās.
Kapteinis pagriezās un skatījās uz viņu, īstenībā tikai tagad viņu ieraudzīdams. Uzacs virs pārsēja jautājoši pacēlās.
"Tas ir Zarēns, kaptein," teica Tems Rejūdens. "Viņš atrada lidakmeni un…"
"Es tā domāju, ka puisis pats prot runāt," teica kapteinis. "Ko tu gribēji teikt?"
Zarēns piecēlās kājās un skatījās zemē. Viņš elpoja īsiem grūdieniem; viņš tik tikko spēja parunāt. "Kungs," viņš teica. "Vai tas bērns bija m… meitene… - vai zēns?"
Kvintinijs Verdžinikss skatījās uz Zarēnu, stipri saraucis pieri. Varbūt viņš nevarēja atcerēties. Varbūt viņš atcerējās pārāk labi. Viņš nobraucīja zodu. "Tas bija zēns," viņš beidzot teica. Aiz viņa nožvadzēja važas, Mucasģīmim miegā pārveļoties uz otriem sāniem. Kapteinis iztukšoja savu krūzi un noslaucīja muti.
"Rīt agri jādodas ceļā," viņš teica. "Mums visiem derētu mazliet nosnausties."
Zarēnam likās, ka viņš nekad vairs negulēs. Sirds viņam trīcēja, iztēle darbojās ar lielu spēku.
"Rumbaini, tu pirmais būsi sardzē," teica kapteinis. "Pamodini mani četros."
"Vū," pinkulācis norūca.
"Un piesargies tur no tā mūsu nodevīgā drauga."
Zarēns nemierīgi satrūkās, līdz saprata, ka kapteinis bija domājis Slaivo īgni.
"Še," teica Smailiņš, pasniegdams Zarēnam segu. "Ņem šo. Man būs diezgan silti šonakt manā kāpurligzdā." To pateicis, ozolu elfs uzkāpa kokā un, ieticis debesu kuģi, uzrāpās līdz kokonam masta galā.
Zarēns ietinās segā un apgūlās kritušu lapu kaudzē. Uguns kurējās spoža un karsta. Mirguļojošas dzirksteles cēlās debesīs. Zarēns cieši skatījās lēkājošās liesmās.
Ja nebūtu šī debesu pirāta - šī kapteiņa Mākoņu Vilka, kura dēļ Spelda un Tantems bija sūtījuši Zarēnu projām, baidoties, ka viņu piespiedīs iestāties pirātu komandā, - ja nebūtu viņa, Zarēns vispār nekad nebūtu pametis meža troļļu ciematu. Viņš nekad nebūtu nogājis no takas. Viņš nekad nebūtu apmaldījies.
Bet tagad viņš saprata. Viņš vienmēr bija bijis nomaldījies, ne jau tikai tad, kad aizgāja projām no takas, bet no paša sākuma, kad šis debesu pirāts bija pametis viņu dzimstamajā lakatā zem Koktveru namiņa. Tagad viņš atkal bija atrasts. Trīs īsi teikumi atkal un atkal skanēja viņam galvā.
Es esmu atradis savu taku. Es esmu atradis savu likteni. Es esmu atradis savu tēvu!
Zarēns aizvēra acis. Viņam prātā uzplaiksnīja sirds vārdošanas spieķis, kas rādīja augšup. Tieši tur bija viņa nākotne: debesīs, kopā ar tēvu.
TRISPADSMITA NODAĻA
DRUMGLUNIS
Visapkārt valdīja klusums. Tad bija kāda kustība. Tad atkal bija klusums.
Pirmais klusums bija dziļākais, tumšākais brīdis neilgi pirms ausmas. Zarēns apgriezās uz otriem sāniem, savilkdams Smailiņa segu cieši sev apkārt. Viņa sapņi bija pārpilni ar debesu kuģiem, kas slīd zilgansārtās tālēs. Zarēns stāvēja pie stūresrata. Viņš saslēja apkakli pret vēju. "Droši uz priekšu," viņš nomurmināja un pasmaidīja miegā.
Kustība bija īsa un mērķtiecīga: darbības brāzma. Zarēns vēl aizvien bija pie stūresrata, uzņēmis taisnu kursu, kamēr komanda viņam apkārt darbojās ar tīkliem, lidojot pretī tuvējam ceļojošu sniega putnu baram. Vakariņās būs cepti sniega putni.
Virves klabēja un šķindēja pret mastu. "Strauji pa labi," atskanēja balss. Zarēns nopūtās un apvēlās uz otriem sāniem.
Otrais klusums bija oranžs - ņirboša tukšuma tuksnesis. Nebija nekādu balsu, pat viņa paša balss ne. Mugura viņam bija auksta, seja - karsta. Acis atsprāga vaļā.
Pirmajā brīdī tam, ko viņš redzēja, nebija jēgas. Ugunskurs viņam priekšā. Pārogļojušies kauli un tauku plankumi zemē. Biezais lapu pārsegs virs galvas, kam cauri sniedzās spožās agrā rīta saules švīkas.
Zarēns uztrūkās sēdus. Pēkšņi viņam atmiņā atgriezās iepriekšējā vakara notikumi. Negaiss. Debesu kuģis. Nejaušā uzduršanās lidakmenim. Maltīte kopā ar debesu pirātiem. Tēva atrašana… Kur gan viņi visi tagad bija?
Tie bija devušies projām bez viņa. Zarēns iegaudojās aiz sāpēm un zaudējuma, un vientulības. Asaras tecēja viņam pār seju, pārvēršot saulstaru svītras zvaigznēm līdzīgās varavīksnēs. Tie bija viņu atstājuši! Viņa smacējošās elsas pildīja gaisu. "Kāpēc, manu tēv, kāpēc?" viņš sauca. "Kāpēc tu esi mani pametis? Atkal!"
Vārdi izgaisa, un līdz ar tiem zuda cerības jelkad atrast ceļu viņpus Dziļā meža. Viņš nodūra galvu. Mežs šķita klusāks nekā parasti. Ne klepojošo frompu, ne spiedzošo kvar- mu, ne kliedzošo akmeņlidu. Debesu pirāti bija nevien aizlidojuši, bet, likās, paņēmuši līdzi visus meža iemītniekus.
Tomēr gaiss nebija pavisam kluss. Bija dzirdama neskaidra rēkoņa, šņākoņa, sprakšķēšana, un, kamēr Zarēns sēdēja, galvu rokās iespiedis, tā pieņēmās spēkā. Karstums viņam mugurpusē kļuva spēcīgāks. Aunradža veste sāka draudīgi durstīt. Zarēns strauji apsviedās apkārt.
"Aaaiii!" viņš iekliedzās. Tā nebija saules gaisma, ko viņš bija redzējis. Tā bija uguns. Dziļais mežs bija liesmās.
Degoša ozolkoka pagale, aizlidojusi no debesu pirātu pavirši sakrautā ugunskura, bija ieķērusies žūžubišu koka zaros. Žūžubišu koks bija gruzdējis un kūpējis; dažas stundas vēlāk tas bija uzliesmojis. Spēcīgā vēja uzpūsta, uguns bija strauji izplatījusies. Tagad no meža pamatnes līdz lapu kupola augšai mežam pāri gāzās nepārtraukta sarkanu un oranžu liesmu siena.
Karstums bija nomācošs. Pieslējies kājās, Zarēns streipuļoja. Liesmojošs zars nokrita zemē viņam blakus, dzirksteles pašķīda kā zelta pilieni. Zarēns ņēma kājas pār pleciem un skrēja.
LJn, vējam pūšot no muguras, viņš skrēja un skrēja, izmisīgi mēģinādams sasniegt ugunīgās sienas galu, iekams liesmas viņu aprītu. Viņš skrēja, kā nekad agrāk nebija skrējis, tomēr ne pietiekami ātri. No abiem galiem apkārt slēdzās liesmu siena. Drīz viņš būs ielenkts.
Degošais gaiss svilināja viņa vestes spalvas, sviedri lija pār seju un tecēja pa muguru, galva pulsēja no nemitīgās karstā gaisa plūsmas. Sienas ieliektie gali turpināja tuvināties.
"Ātrāk," Zarēns sauca, skubinādams sevi. "ĀTRĀK!"
Viņš aizsteidzās garām smirdkrupim, kura īsās, druknās priekškājas bija liktenīgi palēninājušas viņa glābšanos. Lidojošais tārps, apjucis no karstuma un dūmiem, lidinājās riņķī un riņķi pa apli. Līdz pazuda liesmās, uzsprāgstot smirdošiem tvaikiem. Labajā pusē Zarēns pamanīja zaļa piķa vīteņa locīšanos, veltīgi mēģinot izvairīties no uzbrūkošās uguns: asinsozols, ar kuru uts bija saistīts, kliedza un spiedza, kad pirmās oranžās mēles sāka laizīt tā stumbra pamatni.
Zarēns skrēja tālāk un tālāk. Uguns sienas abi gali tagad bija gandrīz sanākuši kopā. Viņš bija gandrīz ielenkts. Viņa vienīgā glābšanās cerība bija lā šaurā sprauga, kas palika starp augstajām liesmām. Gali vilkās ciet kā divi pie debesīm piekarināti priekškari. Zarēns traucās atveres virzienā. Plaušas svilināja karstums un kodīgie dūmi; galva reiba. Kā sapnī viņš noskatījās mirgojošajos uguns priekškaros, kas sakļāvās kopā.
Zarēns apstājās un paskatījās apkārt. Viņš bija pašā degošā loka vidū. Gals viņam bija klāt.
Visapkārt viņam krūmi un zari kūpēja. Izšāvās liesmas, noplaka un atkal uzliesmoja. Milzīgie meža sukulenti šņāca un kūpēja, ūdenim sākot vārīties to leknajos, šķautņainajos zaros. Tie kļuva arvien resnāki un resnāki, līdz - BLAUKŠ, BLAUKŠ, BLA-A-A-AUKŠ - tie uzsprāga. To sēklas šāvās pa gaisu putojoša šķidruma strūklās kā korķi no meža limonādes pudelēm.